Cilvēku sviedru smakas suņi atšķir miljons reižu labāk nekā paši cilvēki, ne velti tos māca ķert noziedzniekus. Kas vainīgs, tas bailīgs — baiļu sviedriem ir īpaša smaka. Vienīgi identiskajiem dvīņiem ir identisks ķermeņa aromāts, un suņi tos nespēj atšķirt vienu no otra.
Suņiem ir krietni labāka oža, bet ne jau uz visām smakām vienādi, ziedu aromātus tie neatšķir tik labi kā sviedru. Dzīvnieku pasaulē zīdītāji pēc ķermeņa izdalītā aromāta jeb feromoniem nosaka jebkura satiktā savas sugas indivīda reproduktīvo gatavību. Ar pelēm veiktie eksperimenti pierāda, ka grauzēju smadzenēs notiek neprātīga aktivitāte, saožot pareizo partneri. Arī mūs otra cilvēka smarža ietekmē krietni vairāk, nekā mēs to apzināmies.
Redz, kā abi saostījušies! — tā bieži vien vecas tantiņas izsakās par jaunu pāri, kuri mirdzošām acīm, it kā dažus centimetrus virs zemes viegli aizplīvo viņām garām. Jaunie tantes nepamana, bet teiktajā ir liela patiesība. Arvien vairāk mēs attālināmies no dabiskā, arvien vairāk lietojam mākslīgās smaržas, tādējādi maldinot savu īsto partneri un neļaujot viņam sevi izvēlēties. Tādā veidā mēs darām sev pāri.
Mums pozitīvo signālu dod labs tualetes ūdens un ziepes, lai gan tīra āda pati par sevi smaržo. Pasmaržojiet to pēc vairākkārtējas izkarsēšanās pirtī! Ja cilvēks nemazgājas, izdalījumi caur ādu sajaucas ar netīrumiem, vairojas baktērijas, un smarža pamazām pārvēršas smakā. Dzīvnieki ļoti labi jūtas dabiskajās smakās un necieš mākslīgās, turpretī cilvēki arvien vairāk ikdienā cenšas aizbēgt no sava dabīgā aromāta, to aizstājot ar mākslīgo.
Dzīvniekiem smakas ir informācija, mums — signāls, ka cilvēks nav nomazgājies. Smaka šķiet uzbāzīga, kaitinoša, traucējoša, savukārt smarža psihi iespaido pozitīvi, tā aicina tuvoties, atsaukties.
Joprojām pasaules literatūrā smaržu un smaku pasauli vārdos nevienam tā nav izdevies ietērpt kā Patrikam Zīskindam savā debijas romānā «Parfīms». Viņš raksta: «18. gadsimtā baktēriju graujošajai darbībai nebija robežu, nebija arī tādas cilvēciskas rīcības, topošas vai iznīkstošas dzīvības izpausmes, kuru nepavadītu smaka... Cilvēki smirdēja pēc sviedriem un nemazgātām drēbēm; mutes — pēc bojātiem zobiem, kuņģi — pēc sīpolu sulas, un ne gluži svaigas miesas oda pēc veca siera un saskābuša piena un audzējiem.»
Romāna noslēpumainais varonis Grenuijs, apveltīts ar pārdabiskām ožas spējām, šajā smirdoņā radīja mīlestības smaržu un ar to pakļāva savai gribai desmitiem tūkstošus parīziešu, tādējādi izbēgdams no pelnītā nāvessoda par vairākām jaunu meiteņu slepkavībām. Tā, protams, ir rakstnieka fantāzija, bet jautājums paliek: vai mākslīgi radītās smaržas cilvēkiem neizdara lāča pakalpojumu?
Tās nojauc orientāciju, tomēr arī mākslīgās smaržas raksturo cilvēku pašu — neviens jau nesmaržojas ar aromātiem, kuri viņam nepatīk. Ja cilvēks psiholoģiski jūtas labi, ja smarža dod pozitīvas emocijas, ja to prot lietot normālās devās, diez vai no tās vajadzētu atteikties. Vēl vairāk tā vajadzīga cilvēkiem, kuri cieš no vielmaiņas traucējumiem, pārmērīgi svīst vai citu iemeslu dēļ viņu smaka traucē gan pašus, gan apkārtējos.
Daudz svarīgāk par mākslīgo smaržu lietošanu ir rūpēties par ķermeņa tīrību. Cilvēki, kuri vēlas veidot pozitīvas attiecības, justies labi un būt veseli, parasti rūpējas par savu ķermeni un tā izdalīto smaržu. Tomēr jāatzīst, ka vienkāršie higiēnas jautājumi ir aktuāli joprojām.
Paldies par sadarbību raksta tapšanā ārstam seksologam Arturam Šulcam.