Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Atkarīgo cilvēku problēmas pārrunājām, nu vēl mazliet par līdzatkarīgajiem. Šoreiz publicējam rīdzinieces J. Osipovas vēstuli, kur stāstīts par viņas draudzenes bēdīgo pieredzi un secināts: līdzatkarīgam būt ir vēl daudz briesmīgāk nekā atkarīgam. Diāna savukārt dalās pārdomās par savu visgrūtāko izvēli dzīvē šai sakarā, bet Kristīne atsūtījusi noderīgu informāciju tiem, kam vajadzīga palīdzība.
Alkoholisma lāsts nebeidzas
Gribēju jums pastāstīt par savas draudzenes ģimeni. Tādas elles mocības, ko savā dzīvē alkohola dēļ piedzīvojusi viņa, nevar novēlēt pat savam ļaunākajam ienaidniekam! Nezinu, kā viņa visus šos gadus spēja izturēt un nesabrukt, jo būt līdzatkarīgam ir vēl daudz briesmīgāk nekā atkarīgam. Tomēr visam ir savas robežas, un pat visstiprākais cilvēks kādreiz sabrūk... Nesen draudzeni aizvedu uz slimnīcu. Ļaundabīgs audzējs. Nekas vairs neesot darāms, var tikai atvieglot viņas pēdējās dienas, teica dakteris un izrakstīja uz mājām. Eju ciemos katru dienu, palīdzu apkopt, cenšos iepriecināt. Zinu, ka visvairāk viņu iepriecinātu kāda laba ziņa par mazdēlu, bet...
Ar Valentīnu sadraudzējāmies, strādādamas vienā darbavietā. Tā tiešām bija īsta un neviltota draudzība. Viņa balstīja un stutēja mani, kad bija vajadzīgs, es - viņu. Draudzība turpinājās arī tad, kad aizgājām pensijā. Mani visu mūžu mocīja astma, viņu - alkoholisma problēmas ģimenē. Valentīnas tēvs savulaik esot bijis alkoholiķis, un viņa dēļ visvairāk cietuši bērni. Tad viņa nosolījusies nekad neprecēties ar dzērāju. Bet kaimiņos dzīvojis viens jauks puisis, akordeonu pratis spēlēt un smuki dziedāt. Mēdzis gan drusku iedzert, jo piepelnījies, pa ballītēm spēlēdams. Bet jaunībā jau tik traki nav - izgulējis dzērumu un bijis atkal uz strīpas. Un vai nu sirdij pavēlēsi? Samīlējās Valentīna kaimiņu puisī kā bez prāta, un drīz vien arī pirmais bērniņš pieteicās. Apprecējās. Piedzima puika, pēc gada - vēl viens puika. Nu tak varēja dzīvot, ja vien Pēteris nebūtu arvien biežāk glāzītē ieskatījies. Ko tik draudzene neizmēģinājās! Gan visādas kaktu vecenes un būrējas, gan dziedniekus un izslavētus dakterus - nekas nelīdzēja.
Pārdzēra viņas Pēteris galīgi jēgu un pāragri nomira. Diemžēl dēliem no tā mācība nebija. Arī abi dēli stipri dzēra. Un atkal nabaga Valentīna darīja visu iespējamo un neiespējamo, lai tikai viņus uzdabūtu uz ceļa. Īslaicīgi panākumi ar jaunāko dēlu bija, bet nu jau atkal nav ilgi redzēts. Kārtējais plosts. Pat pie mammas uz slimnīcu neatnāca. Bet vecākais dēls vispār sajēgu nodzēris. Draudzenei vēl ir mazdēls - 19 gadus vecs, bet, tā kā viņš dzīvo pie savas mātes (vecāku laulība šķirta), ar kuru Valentīnai nav pārāk labas attiecības, tad viņi tiekas diezgan reti. Nesen Valentīna uzzināja, ka arī mazdēls pievērsies alkoholam, nekur nemācās un nestrādā. Un sabruka. Tāds, lūk, dzīvesstāsts.
Alkoholisms ir kā briesmīgs lāsts ne tikai pašam alkohola atkarīgajam, bet arī viņa ģimenei. Ja alkoholiķis visas savas bēdas slīcina pudelē, tad viņa ģimenes locekļi visu ir spiesti pārdzīvot skaidrā. Ticiet man, tas ir vēl daudzreiz briesmīgāk.
J. Osipova
Nespēju pagriezt muguru
Izlasīju stāstiņu ar dīvainu virsrakstu "Palīgā, mans vīrs nedzer!" un nolēmu piedalīties diskusijā. Ja mans vīrs nedzertu, es gan būtu laimīgākā sieviete pasaulē un pieciestu pat viņa rakstura un noskaņojuma izmaiņas, jo tas ir nieks, salīdzinot ar alkohola postu. Bet vīrs pārmērīgi lieto alkoholu un terorizē gan mani, gan savas meitiņas. Diemžēl skaidrības periodi ar apņemšanos, ka nekad vairs un ne lāsi, kļūst arvien īsāki. Ļaunākais, ka savas alkohola problēmas viņš īsti neapzinās, uzskata, ka situāciju varot kontrolēt, un nav pierunājams meklēt speciālista palīdzību. Sūtīju, lai aiziet pie Anonīmajiem alkoholiķiem. Neiet.
Tagad esmu nonākusi visgrūtākās izvēles priekšā. Lai gan meitiņas tēti mīl un arī man vēl kaut kas no jūtām ir saglabājies, taču draudzenes un mana mamma mudina no vīra šķirties. Pietiekami jau esot manu dzīvi sapostījis. Arī sieviešu žurnālos lasītie raksti par šo tēmu lielākoties aicina apzināties savu pašvērtību un pateikt "nē!" tādai dzīvei. Bet man savukārt ir zināma kāda ģimene, kur sieva ar bērniem aizgāja no dzērāja vīra, bet viņš izdarīja pašnāvību... Vai es kaut ko tādu spētu pārdzīvot? Nē, noteikti nē, bet mocīties ar dzērāju visu atlikušo dzīvi arī negribas. Kā būtu pareizāk rīkoties?
Diāna
***
Der zināt!
Kas ir Al-Anon?
AL-ANON ģimenes grupas ir alkoholiķu radinieku un draugu sadraudzība, kur viņi dalās savā pieredzē, spēkā un cerībās, lai atrisinātu kopīgās problēmas. Mēs esam pārliecinājušies, ka alkoholisms ir ģimenes slimība un ka, vienīgi mainot savu attieksmi pret alkoholiķi, var palīdzēt viņam atveseļoties. AL-ANON nav saistīts ne ar vienu sektu, politisku grupējumu, organizāciju vai valsts institūciju, tā neiejaucas nekādos strīdos, neko neatbalsta, nevienam neoponē. Mums nav arī regulāras biedru naudas, jo tā ir pašatbalstoša sadraudzība ar pašu dalībnieku brīvprātīgiem ieguldījumiem. AL-ANON ir tikai viens mērķis: palīdzēt alkoholiķu ģimenēm. Mēs to veicam, praktizējot Divpadsmit Soļu programmu, uzņemot alkoholiķu ģimenes locekļus, dodot viņiem mierinājumu un izpratni, kā arī iedrošinājumu.
Es pati jau ilgi esmu AL-ANON grupas dalībniece, un esmu piedzīvojusi neticamas pārmaiņas savā dzīvē, pateicoties palīdzībai, ko saņēmu šajā sadraudzībā.
Kristīne