Latvijas futbola speciālists Aleksandrs Starkovs pēc demisijas no Maskavas «Spartak» galvenā trenera amata nesteidzas publiski stāstīt par iemesliem, kas pamudinājis viņu uz atlūguma rakstīšanu. Par spīti nežēlīgajiem apvainojumiem, kas izskanējuši Krievijā, Starkovs turpina saglabāt toleranci, vēlas sakārtot savu psiholoģisko stāvokli un jau saņem jaunus darba piedāvājumus.
Pēdējās dienās Latvijas futbola treneris Aleksandrs Starkovs kļuvis par pieprasītu personu žurnālistu lokā, jo pēdējo nedēļu notikumi Krievijas populārākajā futbola komandā «Spartak» izraisījuši vērienīgu ažiotāžu. Tiesa, pats Starkovs paliek uzticīgs sev un negrasās skarbi atbildēt nelabvēļiem, kuri piespieda viņu atkāpties no «Spartak» galvenā trenera amata. Treneris pagaidām vēlas vienīgi īsumā komentēt savu demisiju, bet plašākus komentārus sola pēc tam, kad visu notikušo būs rūpīgi apdomājis. Tomēr Starkovs, kurš ceturtdien komandas sanāksmē atvadījās no «Spartak» futbolistiem un šīs nedēļas beigās atgriezīsies Rīgā, piekrita sniegt nelielu interviju «Neatkarīgajai».
— Kā tu komentē savu lēmumu par atkāpšanos no «Spartak» galvenā trenera amata?
— Es jūtos pārliecinoši. Manuprāt, komanda ir labi sagatavota un rāda daudz labāku spēli nekā pērn. Tas ir loģiski, jo notiek progress. Bet, summējoties dažādiem iemesliem, radās nervoza atmosfēra — spiediens, pirmkārt, uz mani. Vairs nebija iespējams veltīt visu uzmanību un prasmi futbolam. Kādi bija šie iemesli? Vajadzīgs laiks, lai visu apsvērtu. Es nemazgāšu netīro veļu — to nekad neesmu darījis un nedarīšu arī šajā gadījumā pēc nedēļas vai gada. Šī situācija bija pret mani. Nav svarīgi, kurš tajā ir vainojams vislielākajā mērā. Es pieņēmu lēmumu uzrakstīt atlūgumu, jo cieta komanda. Cieta komanda: gan es, gan spēlētāji — savstarpējās attiecības, nervozitāte, sasprindzinājums... Pēdējais mačs to apstiprināja. Ļoti daudz nejaušību bija mums par sliktu. Mēs atradāmies vadībā un demonstrējām labu sniegumu, bet, ja nav psiholoģiskās stabilitātes un pārliecības, tad gadās šādi kāzusi spēlē. Uzskatīju, ka mans lēmums būs pareizākais šajā situācijā.
— Kad tu pieņēmi šo lēmumu? Krievijas presē tu pavēstīji, ka biji nolēmis jau pirms šī nelaimīgā mača pret «Moskva», bet pirms pāris dienām stāstīji, ka izlemsi vienīgi šotrešdien.
— Šī smagā situācija jau radās pirms mačiem pret «Lokomotiv», kuros uzvarējām, lieliski spēlējām, parādījām raksturu un labu sniegumu. Divas dienas pirms spēles pret «Moskva» jau zināju, ka man būs saruna ar kluba īpašnieku un ka tā būs tieši tāda, jo es neredzēju citu ceļu, kā izlabot šo situāciju.
— Ja nav noslēpums, kā trešdien noritēja šī tikšanās ar «Spartak» īpašnieku Leonīdu Fedunu? Varbūt viņš mēģināja atrunāt tevi no demisijas?
— Nezinu, kā viņš uztvēra šo situāciju, jo cilvēks domā vienu, bet runā citu. Man ar kluba īpašnieku vienmēr bijušas labas, lietišķas attiecības — mēs sapratām, kas par ko runā un par ko atbild. Principā biju noskaņots pietiekami viennozīmīgi, un mums bija saruna, kurā prezidents saprata mani un pieņēma atlūgumu. Mēs parunājām un šķīrāmies kā draugi — katrā ziņā tā viņš paziņoja, un domāju, ka tā arī ir.
— Tu izteicies, ka pēdējā laikā izjuti milzīgu psiholoģisko spiedienu. No kuras puses: līdzjutējiem, spēlētājiem, kluba vadības?
— Šajā ziņā ir grūti atdalīt, kurš bija katalizators, kurš ir iemesls, kurš ir provokators un kurš var apdzēst, bet nedara to. To ir ļoti grūti izdarīt, un tas ir subjektīvs process. Man par to ir savas domas, tomēr gribu, lai tās tiktu pārbaudītas ar laiku. Vajadzīgs laiks, lai visu izanalizētu.
— Varbūt tanī laikā, kad Dmitrijs Aļeničevs sniedza skandalozo interviju un viņam uzradās atbalstītāji, tev vajadzēja reaģēt asāk?
— Es rīkojos tā, kā uzskatīju par vajadzīgu. Ja es būtu izdarījis to pašu, ko futbolists, tad nolaistos līdz viņa līmenim. Normāli cilvēki, pat tādi, kas nav sportisti un strādā jebkurā kolektīvā, saprata, ka tā nav pieļaujama lieta. Es kā treneris zinu, ka ar tādām metodēm nevar uzbūvēt komandu un izveidot kolektīvu. Var sagraut, un tā būs revolūcija, bet jābūvē ir evolūcijas ceļā. Tāda ir mana pārliecība. Strādāju par treneri 15 gadus un kaut ko saprotu šajā darbā. Es zinu tādas principiālas lietas, kas nepieciešamas komandas veidošanai.
— Vai tev nevajadzēja uzreiz pēc Aļeničeva skandalozās intervijas pavēstīt, ka tāds futbolists «Spartak» sastāvā vairs nespēlēs, nevis gaidīt kluba vadības lēmumu?
— Varu vienīgi atkārtot to, ko tev teicu iepriekš. Es rīkojos tā, kā uzskatīju par vajadzīgu. Vai tas bija pareizi vai nepareizi? Lai kāds pierāda man, ka vajadzēja rīkoties citādi.
— Diemžēl tagad tev vajadzēja aiziet no darba. Varbūt tu varēji palikt «Spartak» galvenā trenera amatā, ja būtu rīkojies citādi?
— Es tā nedomāju. Jebkurā situācijā jābūt godīgam un cienīgam, jāpaliek uzticīgam sev. Šajā ziņā man šaubu nav. Varēja kaut ko uz emocijām sadarīt un it kā parādīt, ka esi «vecis», bet neuzskatu, ka tās ir īsta vīrieša īpašības.
— Kādi ir tavi tuvākie plāni? Ko esi nolēmis darīt?
— Tuvākie plāni ir pabeigt šo interviju ar tevi (smejas). Smieklīgākais ir tas, ka pēc pēdējā mača, kad uzradās versija par demisiju, man piezvanīja daudz cilvēku un saņēmu divus reālus piedāvājumus strādāt par treneri. Man ir šie piedāvājumi. Tomēr pagaidām tie nav interesanti, jo man vajag... neteikšu, ka atpūsties, jo sezona Krievijā ir tikko sākusies. Man vajag sakārtot savu un savas ģimenes psiholoģisko stāvokli. Mana ģimene vissāpīgāk pārdzīvo notikušo. Sieva un bērni man ļoti palīdzēja. Palīdzēja saglabāt pašam sevi.