Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pirms astoņiem gadiem toreizējais norvēģu lielveikalu boss Ainārs Šlesers sāka ilgo ceļu pēc premjera zižļa.
Jau astoņus gadus Ainārs Šlesers ir ceļā uz savu mērķi — valdības vadītāja amatu. Viņš vienmēr ir pratis atrast cilvēkus, uz kuru fona virzās uz priekšu, pats paliekot otrajā plānā. Gandrīz tikpat ilgi viņš ir uzskatīts par partiju faktisko līderi vai dēvēts par to īpašnieku, bet A.Šlesera veidotie politiskie spēki — par biznesa projektiem. Kad atklātībā nākušo Jūrmalgeitas sarunu dēļ viņš zaudēja satiksmes ministra amatu, politiskie konkurenti bija pārliecināti, ka Latvijas Pirmā partija ir saņēmusi morālu triecienu, jo pazaudējusi savu galveno trumpi vēlēšanās — A.Šleseru kā satiksmes ministru un arī kā savu līderi.
«Es vienmēr esmu spējis par vienu reizi vairāk piecelties, nekā krist,» toreiz Dienai sacīja A.Šlesers, kas sestdien LPP kongresā pretēji konkurentu paredzējumiem plānojis nevis paiet malā, bet gan beidzot kļūt par LPP priekšsēdi un līdz ar to — arī par premjera kandidātu. «Ja partijai nav premjera kandidāta, tā nevar pretendēt uz valdības veidošanu. Es būšu gatavs to uzņemties,» sacīja A.Šlesers. Viņš ir pārņemts ar idejām, ko darītu kā valdības vadītājs — tad Latvija kļūtu par starptautisko biznesa un finanšu centru, Rīgas lidosta par lielāko un ietekmīgāko reģionā.
Šķiras no līderiem
A.Šleseram bija 27 gadi, kad «Norvēģijas lielveikalu tīkla boss ienāca politikā». Tā toreiz viņu pieteica mediji, kas pamanīja jauno censoni, pateicoties Raimondam Paulam. Maestro tagad ir Tautas partijā, bet 1998.gada pavasarī kļuva par A.Šlesera veidotās Jaunās partijas (JP) līderi. Toreiz R.Pauls tā arī uztvēra savu misiju — «palīdzēt jaunajiem politiķiem iekļūt Saeimā, lai politikā notiktu paaudžu maiņa». R.Paulu JP pieteica kā Valsts prezidenta kandidātu, bet A.Šleseru kā pretendentu uz premjera posteni. «Šleseram piemīt izteiktas premjera ambīcijas, viņam portfelī jau ir Ministru prezidenta zizlis,» pirms astoņiem gadiem Dienai sacījis toreizējais Saeimas deputāts Kārlis Leiškalns, bet TP dibinātājs Andris Šķēle jau tad paziņoja, ka «A.Šlesers ir patiesais Jaunās partijas līderis».
Taču JP frakcija sašķēlās, un arī R.Pauls aizgāja uz citu pusi. «Ainārs neparedzēja, kāda būs reakcija uz viņa ienākšanu politikā, varu tikai apbrīnot Šlesera izturību un reti stabilo nervu sistēmu, jo viņš dabūja ļoti nežēlīgus triecienus,» tagad saka R.Pauls, vērtējot LPP līderi kā tipisku jauno biznesmeņu pārstāvi. Vēsture pēc tam ir atkārtojusies vairākkārt. Uz JP drupām tika izveidota Jaunā kristīgā partija, par kuras līderi kļuva mācītājs Guntis Dišlers, bet arī tās mūžs nebija ilgs. 2001.gada rudenī no ASV Latvijā atgriezās A.Šlesera draugs, mācītājs Ēriks Jēkabsons, kuru viņš izraudzījās par LPP «lokomotīvi». Visiem līderiem bija kas kopīgs — atpazīstamība vai popularitāte sabiedrībā, bet neviens no viņiem nebija politiķis, kas pavēra iespējas A.Šleseram faktiski noteikt situāciju. «Es nejūtos izmantots, bet bija jāpaiet laikam, lai es saprastu, kā funkcionē politiskie procesi un attiecības tajos,» tagad saka Ē.Jēkabsons, kura kritiskie izteikumi par A.Šleseru pērn veicināja LPP pirmā priekšsēža aiziešanu no partijas — pirms četriem gadiem neko tādu viņš nebūtu iedomājies.
Laksa apsveic par drosmi
Dzejnieks Jānis Peters un baņķieris Arnolds Laksa bija pirmie redzamākie cilvēki, kas piebiedrojās LPP un vieni no pirmajiem to atstāja. Pretēji aizdomām, ka iemesls tam bijis A.Šlesera vadība stils un vēlme visu noteikt, J.Peters min citus argumentus: «Man iekšpolitika nelikās interesanta. Jutu, ka politika un dzeja manā gadījumā nav savienojamas.» J.Peters kopā ar A.Šleseru bija arī Jaunajā partijā un abos gadījumos nav ticējis šo politisko spēku izredzēm. «Taču Šlesers abas reizes pierādīja, ka partija var tikt parlamentā, tāpēc šoreiz es vairs negribētu būt tik skeptisks,» teica J.Peters.
«Es apsveicu Aināra drosmīgo, godīgo un sabiedrībai nepieciešamo soli, uzņemoties priekšsēdētāja amatu, no kā līdz šim viņš izvairījās un tas bija komiski, jo visi zināja, ka viņš vada šo partiju,» sacīja A.Laksa. LPP ir atstājis arī Nils Muižnieks, kurš A.Šlesera dominējošo lomu skaidro ar viņa aktivitāti, uz kuras fona pārējo LPP līderu ietekme esot mazinājusies. «Jūrmalgeitas ēna viņam seko, bet Šlesers ir redzamākais LPP pārstāvis un citas partijas ar to rēķinās,» sacīja N.Muižnieks, pēc kura domām A.Šlesera ievēlēšana par priekšsēdi var atgrūst tikai nelielu vēlētāju daļu, jo daudzi vispirms vērtēs partijas darbus.
Runājot par A.Šleseru, jāpiemin arī Ventspils mērs Aivars Lembergs, kura iespaidā viņš ir gan kritis, kad Vilis Krištopans atbrīvoja A.Šleseru no ekonomikas ministra amata un sākās JP šķelšanās, gan cēlies, kad cīņa pret A.Lembergu kļuva par vienu no LPP vēlēšanu lozungiem. «Mēs iesim līdz galam,» pirms 8.Saeimas vēlēšanām paziņoja A.Šlesers. Pa šo laiku ir mainījusies arī viņa attieksme pret A.Lembergu, ko pats raksturo kā pamieru. «Sapratu, ka mūsu karošana ir izdevīga citiem. Negribu būt tas, kas karo, bet citi berzē rokas,» sacīja A.Šlesers. Viņš atzīst: «Mana ienākšana politikā nebija rožu lapiņām kaisīta, pār mani ir tādas samazgas gāzušās, cits pēc kaut kā tāda vispār nebūtu piecēlies.» Tas atspoguļojās arī viņa reitingā — A.Šlesers ilgi bija nepopulārākais ministrs, kas arī varēja noteikt vēlmi palikt otrajā plānā. Acīmredzot tagad ir pieaudzis A.Šlesera kā līdera pašnovērtējums, viņa izšķiršanos skaidro sociologs Aigars Freimanis.