Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Prom braukt gribētājus pētīs nākamgad

FOTO: no arhīva

Kā zināms, ekonomiski aktīvos iedzīvotājus jeb darbaspēku veido nodarbinātas personas un nenodarbinātas personas, kas aktīvi meklē darbu. Centrālā statistikas pārvalde (CSP) šajā ziņā ir veikusi ievērojamu pētījumu.

Latvijā 2006. gada 1. ceturksnī  ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits vecumā no 15 līdz 74 gadiem palielinājies par 0,8%. Darbaspēka apsekojumā iegūtie rezultāti liecina, ka kopumā valstī 2006. gada 1. ceturksnī bija nodarbināti 58,4% no iedzīvotāju kopskaita vecumā no 15 līdz 74 gadiem. Salīdzinot ar 2005. gada 4. ceturksni, nodarbināto skaits palielinājās par 8,8 tūkst. cilvēku.

2006. gada 1. ceturksnī, pēc CSP darbaspēka apsekojuma datiem, Latvijā bija 89,2 tūkst. darba meklētāju jeb 7,8% no ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kopskaita. Gan Latvijā, gan mūsu kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā, kā arī lielākajā daļā Eiropas Savienības valstu pastāv tendence samazināties darba meklētāju īpatsvaram.

Bez nodarbinātajiem un darba meklētājiem ir daļa iedzīvotāju, kas netiek uzskatīti par darbaspēku, tātad ir ekonomiski neaktīvi - 2006. gada 1. ceturksnī to skaits ir samazinājies par 1,9%. Īpaša uzmanība šajā grupā jāpievērš personām, kas ir potenciālie darba meklētāji, bet kuri ir zaudējuši cerības atrast darbu vai arī nezina, kur un kā to meklēt. Apsekojuma rezultāti liecina, ka 2006. gada 1. ceturksnī valstī tādu cilvēku, kas ir zaudējuši cerības atrast darbu, bija 20,3 tūkst., kas ir 3,1% no ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju skaita. To skaits, salīdzinot ar 2005. gada 4. ceturksni, ir samazinājies par 2,5 procentpunktiem. CSP Nodarbinātības statistikas nodaļas vadītāja Zaiga Priede norāda, ka par šo skaitli nav īpaši jāuztraucas. Arī Rīgā procentuāli ekonomiski neaktīvo skaits 2005. gadā bijis 32,2%, taču te jāņemot vērā pētījumā iesaistīto cilvēku vecums, kas ir 15–74 gadi. Tātad daudzi vēl nestrādā un daudzi vairs nestrādā. Arī uz Eiropas Savienības fona Latvijas rādītāji nebūt neesot slikti, norāda Zaiga Priede.

Kaut arī iedzīvotāju aizplūšana uz ārzemēm jau vairākus gadus ir mūsu valsts problēma, padziļināti to varēs pētīt tikai nākamgad. Tad arī Latvijas statistikas eksperti varēšot sniegt konkrētas atbildes, cik šobrīd Latvijas pilsoņu strādā Īrijā, kā arī cik Latvijā palikušo darbu meklē ārzemēs, līdz ar to mūsu valsts darba tirgus aktivitātēs neiesaistās. Neoficiāla informācija vēsta, ka projām devušies gandrīz 70 tūkstoši, kā arī katrs otrais lauku iedzīvotājs un katrs desmitais rīdzinieks sapņo par darbu ārpus Latvijas.

«Rīgas Balss» veica savu aptauju, lai noskaidrotu pilsētnieku viedokļus. Dažādi ir šo cilvēku likteņi un apstākļi, kas piespieduši cilvēkus izšķirties vai tieši otrādi - pateikt nē braukšanai peļņā projām no dzimtenes.

Viedokļi

Rīdzinieks Jānis, 21 gadu vecs projektu vadītājs, ir strādājis Vācijā un Norvēģijā par guļbūvju celtnieku. Uz Vāciju aizbraucis pie savas meitenes paciemoties, atradis darbu un trīs mēnešus tur strādājis. Lai varētu turp nokļūt, vajadzējis aizņemties naudu no vecākiem, tāpēc galvenais mērķis puisim bija – atpelnīt parādu un atsūtīt mājiniekiem naudu. «Man tas bija ceļojums ar iespēju nopelnīt. Vakaros mēdzu izklaidēties, īpaši naudu netaupīju, apģērbos no galvas līdz kājām, šo to atvedu mājiniekiem, bet, taupīgi dzīvojot, būtu varējis iekrāt diezgan,» bilst Jānis. Sākumā puisim problēmas sagādāja valodas nezināšana, taču, apstākļu spiests, drīz vien varējis sazināties ar vietējiem iedzīvotājiem. Vācijā pret Jāni visi ir izturējušies laipni, ar negatīvu attieksmi nenācās saskarties. Uz Norvēģiju Jānis aizbrauca strādāt kopā ar saviem draugiem – guļbūvju celtnieku brigādi.

Puiši zināja, ka tur produkti ir nesalīdzināmi dārgāki nekā Latvijā, tāpēc centās paņemt tos līdzi no mājām. Kāds puisis bija paņēmis līdzi makšķeri, tāpēc vienmēr bija arī svaigas zivis. Norvēģijā gan nācās uzklausīt pārmetumus par to, ka ieceļotāji atņemot darbu vietējiem iedzīvotājiem, taču par to samaksu, kādu saņem viesstrādnieks, neviens norvēģis nestrādās. Latvieši ir lētais darbaspēks, taču iebraucēji no Polijas, kas peļņas meklējumos dodas pat ar kaklā pakārtu plakātu: «Darīšu visu par jebkādu samaksu,» mūsējos pārspēj.

Šobrīd Jānim ir labi apmaksāts darbs Latvijā, tāpēc pagaidām viņš neplāno doties pasaulē. «Man ir jāceļ sava nākotne. Kāda starpība – melnstrādnieks Latvijā vai melnstrādnieks Eiropā? Algas atšķiras, bet attieksme gan visur ir vienāda. Labus speciālistus ciena visur, vēl neesmu zaudējis ticību tam, ka arī Latvijā ir iespējams strādāt un saņemt par to cilvēka cienīgu atalgojumu. Gribētos aizbraukt pastrādāt uz Portugāli, šo skaisto zemi, redzēt tās krāšņo dabu, noteikti nekad nebrauktu uz Īriju, jo tur attieksme pret latviešiem ir atklāti naidīga.»

Aivars (42 gadi), jautāts par savām viesstrādnieka gaitām, ar rūgtumu iebilst: «Neesmu viesstrādnieks, esmu viestētis. Mana sieva viena audzina trīs bērnus, bet es sniedzu tikai materiālu atbalstu, jo vēlos nodrošināt saviem bērniem tādu izglītības līmeni, lai viņi spētu konkurēt darba tirgū. Ar to algu, kādu saņēmu Latvijā, es to nevaru atļauties. Es dodos uz Norvēģiju, tur ir laba attieksme pret mūsu viesstrādniekiem, arī ar samaksu esmu apmierināts. Produkti gan ir dārgi, tāpēc vienmēr ņemu līdzi makšķeri. Tad nu nopērku vēl kartupeļus un esmu gardi, sātīgi un lēti paēdis. Skumji, ka neredzu savus bērnus izaugam, bet man jau nav izvēles.»

Mārtiņš (23 gadi): «Nožēloju, ka savulaik skolā biju slinks skolnieks, nemācījos valodas. Braukt uz citu valsti, nezinot tās valodu, nevaru. Tāpēc nekur braukt netaisos, kaut gribētos.»

Valdis (30 gadu): «Šeit ir manas mājas, nekur prom nebraukšu. Man ir mīļa sieviņa un meitiņa, savs dzīvoklītis ir, abi strādājam un nopelnām pietiekami, lai būtu viss nepieciešamais un paliktu pāri arī kopīgam vaļaspriekam. Uzskatu, ka bagāts nav tas, kam ir daudz, bet tas, kam pietiek. Mums pietiek. Mūsu bagātība ir ģimene un kopības izjūta.»