Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/13/8941313t1h36ba.jpg)
Cēsu novada pašvaldība izprot to, ka dzīvnieku patversme nepieciešama. Pašvaldība atbalsta ieceri un vajadzību patversmi izvietot jaunās, plašākās telpās. Diskusija ir par patversmes izmaksām un sadarbības formām ar citiem novadiem.
Katru nedēļu patversmē nonāk kāds jauns četrkājains iemītnieks. Visvairāk kaķi un kaķēni. Klaiņojošu suņu pilsētā ir maz, arī Amatas un Pārgaujas novadā, kas noslēguši sadarbību ar Cēsu dzīvnieku patversmi.
Ir jauna tendence, proti, trūcīgie, maznodrošinātie cilvēki raksta iesniegumus pašvaldībām un lūdz viņu dzīvnieciņu pieņemt patversmē, lai tur atrod jaunus saimniekus. Tā rīkojas atbildīgākie. Tie, kuriem vērtību skala sašķobīta, savu mājdzīvnieku palaiž pie lauku mājām, daudzdzīvokļu namu pagalmos vai sper nežēlīgāko soli, atstāj piesietu mežā bojāejai. Arī tādi dzīvnieki - slimi, novārguši - nokļūst Cēsu dzīvnieku patversmē. Laimīgas sagadīšanās dēļ.
Par Cēsu dzīvnieku patversmes pašreizējo darbu un tās rītdienu "Druva" sarunājās ar Cēsu novada pašvaldības Komunālās nodaļas speciālisti Anitu Bukeju, dzīvnieku patversmes uzraudzi Mariku Loginu-Pušinsku un privāti praktizējošu veterinārārsti Līgu Saidi, kura noslēgusi sadarbības līgumu ar pašvaldību par patversmē nonākušo dzīvnieku medicīnisko aprūpi.
Iztiek, rūpīgi rēķinot
Cēsu dzīvnieku patversmes vajadzībām gadā tiek tērēti 16 tūkstoši latu. Daudz vai maz? Katru mēnesi par šo naudiņu algo patversmes darbinieci, veterinārārsti, klaiņojošo mājdzīvnieku ķērāju, maksā telpu īri. Arī apkurina patversmi gada aukstajā laikā un pērk pārtiku patversmē dzīvojošajiem.
"Mēs nesūdzamies. Iztiekam. Katru izdevumu nopietni apsveram. Pats galvenais, ka Cēsīs dzīvnieku patversme ir un varam kvalitatīvi strādāt," īsi komentēja Marika Logina-Pušinska, abstrahējoties no jelkādām diskusijām par to, ka patversmē būtu vajadzīga arī kaut sīka telpa personālam.
Pašlaik garāžā, kas ir Pārtikas un veterinārajam dienestam (PVD) piederoša 24 kvadrātmetrus liela ēka, vienā blokā ir iekārtoti nožogojumi patversmē nonākušajiem suņiem, otrā ēkas galā iekārtota kaķu istaba. Pie garāžas ir voljērs, lai suņus varētu izlaist pastaigā. Iekārtots neliels izolators.
"Tas ir būtiski no veterinārmedicīnas viedokļa. Dzīvniekam nonākot patversmē, uzreiz nav iespējams pateikt, vai viņš nav infekcijas nēsātājs. Ja viens slimo ar vīrusu, tad saslims arī citi. Tā ir realitāte. Tad nepieciešama vakcinācija, ārstēšana, lai dzīvnieki nesaslimtu vai atlabtu. Nav nekādas nozīmes ielaist dzīvnieku patversmē, kurā klejo infekcija. Patversme jau nav domāta nomiršanai. Taču pašlaik apstākļi ir tādi, kādi ir. Suņiem apmierinoši, kaķiem varētu būt labāki," tā veterinārārste Līga Saide un norādīja, ka noteikti jānovērtē Cēsu novada domes ieinteresētība jaunas patversmes izveidošanā. Tur telpas būs plašākas, ērtāk dzīvniekiem un arī strādājošajiem.
"Telpu īres līgums ar PVD ir noslēgts līdz 2011. gada nogalei. Esam meklējuši un atraduši citu vietu, kur patversme varētu sākt darbu jau nākamajā gadā. Pašreizējā vietā nedrīkstam ieguldīt nekādus līdzekļus, jo patversme atrodas iznomātās telpās, bet jaunajā vietā plānojam izveidot tādu patversmi, kas atbilstu ne tikai noteikumiem un prasībām, bet cilvēki, kuri pašlaik strādā, ieguldot milzum daudz laika un spēka, justu, ka šis entuziasms ir novērtēts," tā Anita Bukeja. Domes speciāliste pagaidām nenosauca konkrētu adresi, kur jauno dzīvnieku patversmi plānots iekārtot, bet tika uzsvērts, ka ap to ir arī plašāka brīva teritorija, kur dzīvniekiem izveidot ērtus voljērus pastaigām.
"Nākamajā gadā patversmes vajadzībām budžetā vairāk līdzekļu nebūs. Tas saprotams, jo krīzes laiks, bet pašvaldībā izprot nepieciešamību pēc dzīvnieku patversmes, un tas entuziasma pilniem cilvēkiem dod iespēju rīkoties," noteica Anita Bukeja.
Novados jāgādā par klaidonīšiem
Ja kāda fiziska persona vai juridiska organizācija neslēdz līgumu ar atkritumu apsaimniekotāju, tad viņam var palūgt pierādīt, kur viņš sadzīvē radušos atkritumus novieto. Ciniski salīdzināt, bet līdzīgi varētu pajautāt novadu vadītājiem, kuru teritorijā nedarbojas neviena klaiņojošo dzīvnieku novietne vai patversme. Vai konkrētajā pašvaldībā bezsaimnieka dzīvnieku problēmas nav, vai uz to tiek pievērtas acis?
"Pirms administratīvi teritoriālās reformas Cēsu sīkdzīvnieku patversme bija noslēgusi sadarbības līgumus ar deviņiem pagastiem. Tajos bija atrunāta arī sadarbības finansiālā puse. Pašvaldību finansējums patversmei veidojās proporcionāli iedzīvotāju skaitam pagastā. Apvienojoties novados, sadarbību ar Cēsu dzīvnieku patversmi lielākā daļa pārtrauca. Līgumu sākotnēji atjaunoja vien Pārgaujas novads, tad arī Amatas pašvaldība. Līgumos atrunātās summas ikmēneša darbam un Cēsu novada domes iedalītais budžets ir tas, ar ko patversmei jāiztiek. Vēl dzīvnieku patversme piedāvā maksas pakalpojumu. Tas darbojas šādi: ja pagastā ir klaiņojošs suns, pašvaldības darbinieks piezvana, ķērājs aizbrauc, dzīvnieku noķer, atved uz patversmi. Konkrētā pašvaldība norēķinās par vienreizēju pakalpojumu. Daudzi kolēģi atzinuši, ka tā viņiem finansiāli izdevīgāk. Cita veida sadarbību, par kuru slēgts līgums, nedrīkstam uzspiest," sacīja Anita Bukeja.
Tajā pašā laikā patversmes uzraudze Marika LoginaPušinska zināja teikt: "Ir novadu pašvaldības, kurām vajadzētu kaunēties, ka šie jautājumi nav risināti. Kas notiek ar bezsaimnieku kaķīšiem Liepā? Katru dienu man zvana, tantes raud, lūdz, lai atbraucam, paņemam kaķīšus pie sevis. Mēs to nevaram darīt, jo nav pieprasījuma no Priekuļu novada. Cilvēks prasa - ko lai es daru? Kā lai palīdzu? Man jāiesaka, lai sazinās ar savu pašvaldību, bet klausulē atskan atbilde - pašvaldībā teikts, ka tā nav viņu problēma. Tas, manuprāt, ir absurds."
Cēloņi un sekas
Veterinārārste Līga Saide "Druvai" uzsvēra, ka saruna par patversmi kā nepieciešamu institūciju ir saruna par sekām. Cēloņi meklējami sabiedrības vienaldzībā un arī noteikumu nepildīšanā. Galu galā mājdzīvnieki ir jāreģistrē, saimniekam jāuzņemas atbildība par to veselības stāvokli, jāierobežo nevēlama mājdzīvnieku vairošanās.
"Mēs runājam par un cīnāmies ar sekām. Cēlonis ir iedzīvotāju atbildības līmenis, vērtības. Vajadzētu domāt un dzīvot, saprotot, ka lielākā vērtība ir dzīvība - cilvēka, bērna, arī kaķa un suņa. Pirms pērk dārgākos zābakus, saprast: ja mājās dzīvnieks, tad tas arī jāvakcinē, jāapkopj. Bet no pieredzes zinu, ka no mājdzīvnieka un tā pēcnācējiem vēlas atbrīvoties saimniece, kuras rokassoma ir piecreiz dārgāka par izdevumiem, kas jāsedz, lai kaķenīti sterilizētu un nevienam nebūtu jāmirst," tā Līga Saide.
Atgriežoties pie patversmes darba finansiālās puses, sarunā tiešām neizskanēja - ja nebūs tik un tik naudas, tad nekas vairs nenotiks.
"Pašvaldības kontā var ziedot līdzekļus patversmes darbam, un to arī labi cilvēki dara. Ved uz patversmi gultiņas kaķiem un segas, kas par guļvietu kalpo sunīšiem. Pašvaldība ir iedalījusi līdzekļus dzīvnieku veterinārajai aprūpei," tā Anita Bukeja, bet Līga Saide apstiprināja: "Ir izveidojies tāds kā patversmes darba atbalsta tīkls. Daudz labu un saprotošu cilvēku blakus. Ja dzīvnieku vajag izārstēt no nopietnas kaites, ja gadījusies nelaime, bet ir skaidri redzams - ja lūzušu kaulu sadziedēs, suns dzīvos, tad es tiešām ziedoju darbu, laiku, un atrodas labi cilvēki, kuri ziedo līdzekļus izmeklējumiem, kas jāizdara Rīgā, dārgiem medikamentiem. Ir mums tāda ģimene, kura pasaka - lūdzu, jums nauda, bet to sunīti izārstējiet! Tā ir laba sajūta."
Labdarība, domājot par dzīvnieku patversmes šodienu un rītdienu, ir arī pensionāru un jauniešu sirdīs. Pensionāri kontā ziedo pa latam, skolēni skolās savāc pa santīmiem, atdod daļu pusdienu naudas, lai tie četrkājaiņi, kas patversmē nonākuši un gaida jaunus saimniekus, tos arī sagaida.
Cēsu patversmē arī piemirsts dzīvnieka uzturēšanās laika limits 14 dienas. Bija tāds noteikums – ja dzīvnieks šajā laikā neatgriežas vecajās mājās vai neatrod jaunas, tad eitanāzija.
"Ja dzīvniekam ir dzīvotprieks un veselība, ja tas var dzīvot pilnvērtīgu suņa vai kaķa dzīvi, tad saimniekus meklējam pat divus, trīs mēnešus. Suņiem atrodam. Kaķu un kaķēnu pie mums nonāk ļoti daudz. Daudzi diemžēl jāiemidzina. Sarežģīti atrast saimniekus 30 kaķēniem," tā Marika Logina-Pušinska un norādīja, ka pasargāt kaķēnu no nāves var, vien kontrolējot cilvēku atbildību.
"Vajadzētu šajā darbā iesaistīties namu pārvaldniekiem, māju vecākajiem, arī pašvaldības policijai. Katrs taču zina, kur blakus dzīvo saimnieka, kur bezsaimnieka kaķis, un lemt, ko iesākt. Ir jauki, ja cilvēki baro kaķus, bet jāsaprot, ka šodien tu baro divus, bet pēc trim, četriem mēnešiem būsi spiests rūpēties jau par desmit. Tāpēc šeit vajadzīga cita atbildība un palīdzība - māju iedzīvotājiem ir jāvienojas par dzīvnieku kastrēšanu, sterilizēšanu, un tad var kopīgi lemt, kurš un kad sterilizētos dzīvniekus baros," uzsvēra Marika Logina-Pušinska, bet Anita Bukeja piebilda: "Bez kontrolēšanas jau neviens noteikums sabiedrībā nestrādā. Dzīvnieka saimniekam, mājas pārvaldniekam jābūt atbildīgam."
Kāpēc? Cēsu dzīvnieku patversmē var vienlaicīgi izmitināt septiņus, astoņus suņus, kaķu istabā vietu var atrast vairākiem murrātājiem. Taču pašlaik kaķu telpa ir pārpildīta un arī caur suņu būrīšu restēm veras skumjas acis.
Būs Cēsīs jauna patversme, un arī līdzšinējās darbu atzinīgi novērtē Rīgā un kaimiņrajonos. Vien skumji atzīt, ka pieprasījums pēc dzīvnieku patversmes pakalpojumiem strauji pieaug.