Dīķis kā spogulis

Kāpēc aizaug?

Parasti dīķī ir ļoti rāms ūdens tecējums, bet, ja nav caurtekošas upītes, strauta vai avota, ja nav meniķa, ūdens apmaiņa tajā nenotiek vispār. Tāpēc arī ledus kušana pavasarī nespēj attīrīt dīķa gultni līdz minerālgruntij, kas varētu jūtami uzlabot ūdenstilpes vispārējo ekoloģisko stāvokli. Savu artavu dīķu piesārņošanā dod arī lauksaimnieciskā darbība – ūdeņus pārmēslo organiskais un minerālais mēslojums. Temperatūrai paaugstinoties, masveidā savairojas aļģes, ūdens kļūst duļķains, virsma pārklājas ar zaļu plēvi. Tā kā izšķīdušā skābekļa daudzums nav pietiekams, aktivizējas pūšanas procesi, ūdenī nokļūst sērūdeņradis (dīķis izdala nepatīkamu, puvušām olām līdzīgu smaku), purva gāze un ogļskābā gāze. Skābekļa trūkuma dēļ var nobeigties zivis, iznīkst arī citas ūdenī esošās dzīvās būtnes.

Dīķu krastos augošo koku un krūmu lapas rudenī sakrīt ūdenī, pēc kāda laika nogrimst un satrūd. Tomēr ar koku un krūmu izciršanu nevajadzētu pārcensties, jo seklam dīķim koku radītā ēna nāk tikai par labu – tad ūdens pārlieku nesasilst un dīķis tik strauji neaizaug.

Paaugstināts bioloģiskais un minerālais piesārņojums izraisa pastiprinātu ūdenstilpes aizaugšanu ar ūdensaugiem.

Lai tā nenotiktu...

Dīķu īpašnieki ir izmēģinājuši daudz dažādu paņēmienu, kā ūdenstilpi uzturēt kārtībā.

Strauti un meniķis

- Dīķim izveido caurteci, izbūvē meniķi, ar ko regulē ūdens līmeni. Ja pēc trim četriem gadiem pavasarī ūdeni nolaiž, vasarā gultni izvēdina un dezinficē saule, bet ziemā augu saknes izsaldē sals. Pavasarī atkal dīķī ielaiž ūdeni.

- Regulāri nolaiž ūdeni un kaļķo dīķa grunti (300 kg dzēsto kaļķu uz hektāru) – tas pasargā no aļģu savairošanās. Aizaugušā dīķī kaļķi var izbirdināt arī tieši ūdenī, to dara trīs reizes sezonā (ar mēneša intervālu).

- Dīķi nolaiž vasaras pēdējās dienās. Zivis pārvieto pēc iespējas lielākā tilpnē ar nehlorētu ūdeni, laiku pa laikam ar strūklu bagātinot ūdeni ar skābekli. Dīķī ar izkapti vai mačeti izcērt zāles, tās savāc ar grābekli un iznes malā. Gultni noklāj ar oļiem, uzber smiltis (vismaz 5 cm biezā kārtā). Smilšu kārtu uzmanīgi samitrina ar ūdeni, tad pakāpeniski laiž ūdeni atpakaļ dīķī, bet tā, lai neizjauktu mākslīgi izveidoto smilts un akmentiņu segumu. Kad dīķis piepildīts ar ūdeni, apmēram stundu vai pusotras ļauj nosēsties duļķēm, tad laiž atpakaļ zivis. Pirmajā dienā tās nebaro, jo zivīm jāpierod pie jaunajiem apstākļiem. Šādā veidā dīķi vasaras nogalēs tīra piecus gadus pēc kārtas. Katrreiz ar lāpstu uzmanīgi noņem virsējo smilšu kārtu līdz akmentiņiem, nepārvietojot tos, un no jauna uzber vismaz 5 cm biezu slāni sausu smilšu. Pēc šādas aktīvas zāļu nīcināšanas pāris vasaru dīķis varēs no tām atpūsties.

Ar izkapti un grābekli

Ja dīķī nav iespējams nolaist ūdeni, to no aļģēm un zāles var atbrīvot ar izkapti un grābekli garā metāla kātā (to piemetina parastajam dzelzs grābeklim). Pļāvums un sagrābtās aļģes no ūdenstilpes jāizvāc. Nelielus dīķus iesaka ravēt, izraujot vai izkaplējot augus ar visām saknēm. Pēc šādas procedūras dīķis būs tīrs 2 – 3 mēnešus.

Pļaut vai ravēt ūdensaugus vislabāk vasaras beigās. To nedrīkst darīt zivju nārsta laikā. Ja seklu ūdenstilpi neiztīra (spoguļvirsmai jābūt 1/3 no kopējās platības), ziemā cieš zivis.

Ja dīķī ir niedres, uz gadu vai diviem tajā par 25 – 30 cm paaugstina ūdens līmeni. Dziļāk esošās niedres atmirst. Protams, ar laiku, ja neveic nekādus pretpasākumus, tās pamazām saaug atkal.

Pīles un zosis

Vēl viens paņēmiens, kā dīķi daļēji atbrīvot no ūdensaugiem, ir ielaist tur ūdensputnus. Kā rāda pieredze, pīles nav efektīvs pretzāļu ierocis, bet zosis pozitīvus rezultātus dod vienīgi tad, ja dīķī saimnieko jau no agra pavasara. Taču tad jārēķinās, ka būs apdraudētas dīķī mītošās zivis, turklāt putni piesārņos ūdeni. Ja ūdenstilpi apsaimniekos prāvs putnu bariņš, zivīm trūks skābekļa un tās ies bojā.

Baltie amūri

Pēdējā laikā dīķu saimnieki milzīgas cerības liek uz viesstrādnieku – balto amūru jeb Amūras karpu (mēdz dēvēt arī par zāles karpu). Šo zālēdāju Latvijā ieveda pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados. Tagad tos var sastapt atsevišķās Kurzemes ūdenstilpēs. Brīvā tirdzniecībā balto amūru mazuļu patlaban nav, iespējams, tos iepirks Baltkrievijā.

Šī zivs patiesi darbojas kā zemūdens govs, kas apēd visu mīksto zāli, bet, ja pietrūkst barības ūdenī, pamanās noplūkt pat ūdenstilpē ieliekušos zaru lapas vai zāļu stiebrus. Zivju audzētāji pļauj pļavas zāli un met to ūdenstilpē. Tāpēc dīķī, kur maz augu, amūrus laist nevajag, jo zivis būs pusbadā.

Nelielā vietējā pieredze rāda, ka divgadīgie baltie amūri sezonas laikā Latvijas apstākļos pieņemas svarā no 300 līdz 600 g, bet trīsgadīgie sasniedz pat kilogramu. Tie spēj pārziemot pat veiksmīgāk par karpām.

Dīķi no ūdensaugu sēklām patīra arī karpas un līņi.

Ja ūdenstilpe mežonīgi aizaug, vispirms jāatrod tās bioloģiskā piesārņojuma avots (kūts, notekūdeņi, ar organisko vai minerālmēsliem kaisīti lauki u.c.) un jānovērš piesārņojuma iekļūšana dīķī.

Apstādīšana

Lai dīķī ielaistajām zivīm radītu barības bāzi, tikko izraktu ūdenstilpi reizēm nepieciešams apstādīt. Vislētākais un vienkāršākais paņēmiens – pavasarī no tuvākās ūdenstilpes izrakt dažādu ūdensaugu saknes un iestādīt savā. Niedres labi jutīsies smiltī un grantī, bet var neieaugt smagā mālā, taču vilkvālītes, ūdensrozes, kalmes, savvaļas īrisi un citi ūdens augi būs pateicīgi par jebkuru augsni, un jau pēc 3 – 4 gadiem dīķa īpašnieks varēs sākt cīniņu pret savas ūdenstilpes aizaugšanu.

Svarīgi

- Ja zāle aizņem 10 – 20 % ūdenstilpes platības, amūrus tajā neaudzē;

- ja 20 – 40 %, – uz hektāru ielaiž 12 amūrus.

- ja 40 – 60 %, – aptuveni 24 zivis uz hektāru.

- ja vairāk par 60 %, – aptuveni 50 zivis uz hektāru.