Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/13/8948590t1h2b07.jpg)
Murjāņu sporta ģimnāzijas stadionā šodien notiks olimpisko čempionu Ineses Jaunzemes un Jāņa Lūša kausu izcīņas ikgadējās sacensības šķēpa mešanā, kurās piedalīsies gan meistari, gan juniori un jaunieši vairākās vecuma grupās. Sportistiem būs prieks, balvas un medaļas, bet sacīkšu rīkotāji no Latvijas Šķēpmetēju kluba (LŠK) un treneri noraizējušies spriedīs, kā dzīvot tālāk. Kādēļ?
Sāka no nulles
Par LŠK mērķtiecīgo darbošanos un pirmajos gados sasniegto «LA» jau rakstījusi gana, lai tagad atkārtotu tikai konspektīvi.
Tātad: lai gan Latvijā izauguši trīs olimpiskie čempioni šķēpa mešanā, vienubrīd šis sporta veids pie mums izrādās nonīcis tiktāl, ka nav neviena kandidāta deleģēšanai uz Atlantas olimpiskajām spēlēm. Tādēļ kādreizējā Latvijas čempione šķēpa mešanā un toreizējā Sporta pārvaldes vadītāja vietniece Valija Drauga 1994. gadā saaicina domubiedrus – trenerus, sporta veterānus un citas ieinteresētas personas, kas dibina Latvijas Šķēpmetēju klubu. Pirmo rīcības kapitālu darba uzsākšanai klubam piešķir Latvijas Vieglatlētikas savienība (tūkstoš dolāri), kā arī Sporta pārvalde no valsts budžeta līdzekļiem (Ls 5000), ar laiku šo summu pakāpeniski palielinot, jo LŠK aprūpējamo jauniešu skaits aug ik gadu, sasniedzot apmēram pustūkstoti.
«Vispirms apzinājām tos, kas interesējas par šķēpa mešanu,» stāsta Valija Drauga, kura LŠK prezidentes pienākumus veic no kluba dibināšanas līdz šai dienai. «Tie bija treneri, sporta skolotāji un viņu audzēkņi bērni. Braukājām pa visiem Latvijas rajoniem, vācām viņus kopā semināros, rādījām videomateriālus, mācījām treniņu metodiku un atstājām programmas, lai paši trenējas. Atsaucība izrādījās necerēti liela tiklab Zilupē, Staļģenē un Vecumniekos, cik Irlavā, Mazzalvē, Izvaltā un daudz kur vēl. Nākamais solis bija treniņu nometnes, visbiežāk – Murjāņos, kur ik pa laikam uzaicinām sporta skolotājus ar viņu audzēkņiem, 35 līdz 40 katrā nometnē. Visiem tur bezmaksas uzturs, naktsmītne un augstākās klases treneri ar šķēpa mešanas maestro Valentīnu Mazzālīti priekšgalā, LŠK arī izdevis viņa sagatavoto «Šķēpa mešanas ābeci» iesācēju apmācībai. Savus audzēkņus vedam uz nometnēm: ziemā uz Somijas šķēpmetēju paradīzi Kuortanē, pavasarī – uz Spāniju,Portugāli vai Horvātiju. Apgādājam viņus ar šķēpiem un speciālajiem apaviem, maksājam nelielas stipendijas, ja spējam. Rīkojam sacensības, bet talantīgākie lauku bērni treniņus turpina Murjāņos.«
Olimpiskais sudrabs
Rūpīgi koptajā šķēpmešanas dārziņā pirmais zieds uzplauka ceturtajā gadā pēc LŠK nodibināšanas, kad Inga Kožarenoka izcīnīja sudraba medaļu pasaules jauniešu sporta spēlēs Maskavā. Ar to pašu maisam gals bija vaļā: gadu pēc gada Latvijas šķēpmetēji pelnīja godalgas pasaules un Eiropas mēroga jauniešu un junioru sacensībās, olimpisko normu izpildīja un Sidnejas spēlēs startēja Ēriks Rags, Voldemārs Lūsis un Inga Kožarenoka. Bet pirmo lielo triumfu LŠK piedzīvoja 2002. gadā Jamaikā, kur par pasaules junioru čempioni kļuva Linda Brīvule un par sudraba laureāti – Ilze Gribule.
Tajā pašā gadā nāca vēl kāds pārsteigums. 80 m līniju ar jaunās konstrukcijas šķēpu Latvijā bija pārsnieguši pieci vīri, taču ierindā palikuši tikai olimpieši Rags un Lūsis. Bet Valsts prezidentes balvu izcīņā Valmierā abi zaudēja 20 gadus vecajam Vadimam Vasiļevskim, kurš aizmeta šķēpu 81,92 m un pēc tam sacīja: ja man nepalīdzētu Šķēpmetēju klubs, tad es nespētu nenieka.
Tas bija pirmais signāls, brīdinot par neparasto situāciju, kas izveidojās pirms Atēnu olimpiskajām spēlēm. Olimpiskās kvalifikācijas A norma pie mums allaž garantējusi piedalīšanos spēlēs, bet nu to pieveica četri šķēpmetēji, taču katru valsti pārstāvēt drīkst ne vairāk kā trīs. Nācās rīkot atlases sacensību sēriju, pēc kuras mājās palika pavasarī par astoņdesmitmetrinieku kļuvušais Ainārs Kovals. Uz Atēnām aizbrauca Rags, Lūsis un komandas trešais numurs Vasiļevskis, kurš visai pasaulei par pārsteigumu izcīnīja olimpisko sudraba medaļu.
Jaunais vilnis
Nākamā sezona tukša izrādījās Vasiļevskim, bet ne Latvijas šķēpmešanai. Pasaules čempionātā Rags ieguva sesto vietu un Kovals – septīto. Toties šogad Vadims Vasiļevskis atkal ir vīrā – atņēma Ērikam Ragam nacionālo rekordu un jau nākamajā dienā sasniedza desmito labāko rezultātu pasaules šķēpmešanas vēsturē. Pārējie centās neatpalikt, un šovasar Latvijai ir trīs vīri pasaules pirmajā septītniekā, bet pēdējos gados vismaz 80 metrus spējuši seši – Vasiļevskis (90,43 m ), Rags (86,47 m), Kovals (85,74 m), Lūsis (84,19 m), Andis Anškins (81,20 m) un Jānis Liepa (80,87 m).
Tā kā Šķēpmetēju klubs darbojas nepārtraukti un sistemātiski, piesaistot sev arvien jaunus piekritējus un strādājot ar viņiem, tad pamazām ceļas arī jaunais vilnis – spēcīga paaudze, kurai reiz būs jāstājas tagadējo meistaru vietā. Personiskos rekordus šogad krietni pārsnieguši Kārlis Alainis (76,91 m) un Māris Žviriņš (73,65 m). Eiropas jaunatnes olimpiādē pirms trim gadiem sudraba medaļu izcīnīja Aleksandrs Ivanovs un pērnvasar bronzas – Lauris Jelsmanis, par kuru sekotājiem LŠK prezidente nosauc Uģi Svažu un Rihardu Ivanovu. Savukārt šķēpmešanas dāmu lielajam trijniekam – Kožarenoka (59,97 m), Gribule (58,74 m) un Brīvule (56,36 m) – palēnām tuvojas Madara Palameika (54,19 m), Sinta Ozoliņa (53,23 m), Evita Trušele (48,25) un citas. Talanti apzināti arī jaunākajās grupās.
Jauniešu treneri dažādās pilsētās ir Mārīte Alaine, Ināra Aperāne-Ošiņa, Gints Palameiks, Juris Petrovičs un vēl citi, bet Latvijas izlases šķēpmetēji koncentrēti trīs vietās. Murjāņu sporta ģimnāzijā ar tiem strādā Andrejs Vaivads, viņa patlaban izcilākais lolojums ir Ilze Gribule. Ventspilī – Māris Grīva, kurš trenē vienīgi Ēriku Ragu. Visvairāk audzēkņu ir Valentīnai Eidukai galvaspilsētā, kas LŠK pēdējā laikā sagādā arī vislielākās galvassāpes. Bet ne jau Vasiļevska, Kovala, Kožarenokas vai viņu treneres dēļ.
Pamāte Rīga
– Rīga mums totāli pagriezusi muguru, – bēdīgi konstatē Valija Drauga. – Šķēpmetējiem te nav tāda atbalsta un sapratnes kā sporta spēļu komandām un spēlētājiem.
Visu iepriekšējo nedēļu Eiduka ar savējiem aizvadīja treniņu nometnē Ventspilī, kur mēdz strādāt arī ziemā, jo galvaspilsētā viņu darbs netiek cienīts. Šķēpa metēja normāliem treniņiem nepieciešamas divas lietas – bieza tīkla aizkars un ar dēļiem apdarināts sienas posms.. Tīkls noķer tajā ar visu spēku triektās lodes, bumbas un citus treniņa rīkus, dēļi amortizē triecienus.
Tīkls ir uzstādīts Sporta pedagoģijas akadēmijas hallē, kur šķēpmetēju treniņiem griesti par zemiem. Bet neko darīt – īrē to pašu halli. Sienu viņi dauza Daugavas stadiona manēžā zem tribīnēm, kur nekādu dēļu nav.
Pirms gada Rīgā svinīgi atklāja Olimpisko sporta centru, solot, ka tur viss treniņiem nepieciešamais būs arī šķēpmetējiem. Tomēr viņi tajā pagaidām nav iedzīvojušies.
Arī uz Rīgas domi Draugai nav labs prāts:
– Ziemā ar Jāni Lūsi devāmies uz domi pie Baibas Brigmanes un palūdzām finansiāli atbalstīt olimpisko čempionu kausu izcīņas mačus. Gribējām uzaicināt ciemos pāris labāko treneru no šķēpmetēju zemes Somijas, lai viņi dalās pieredzē ar kolēģiem Latvijā. Mums tas būtu bezgala vērtīgi un domei izmaksātu 3000 latu. Ļoti patīkama saruna bija, nosēdējām stundu pie Brigmanes kundzes un šķīrāmies savstarpējā sapratnē. Taču rakstisku atbildi neesam saņēmuši līdz šai dienai. Toties neoficiāli dabūjām zināt, ka tajā pašā sēdē, kurā nolemts šķēpmetējus neatbalstīt, dome piešķīrusi daudz lielākas naudas summas dažādiem hobija sporta veidiem – Dakaras rallijreidam, gaisa balonu festivālam u. c. Šķēpmetējiem – ne santīma.
Tagad saprotu, kādēļ Valentīna Eiduka pavasarī man sacīja: ja tāpat turpināsies, tad es jau šogad treneres darbu metu pie malas un eju pensijā, vari to rakstīt droši.
Bet ar ko Ventspils labāka par Rīgu? Vai tikai prieka pēc viņi tur dzīvo nedēļām, prom no mājām?
– Ventspilī ir viss treniņiem nepieciešamais, turklāt vienuviet – stadions un manēža, trenažieru zāle un peldbaseins, viesnīca un ēdnīca. Nav jātērē laiks, ceļojot no pilsētas vienas malas uz otru kā Rīgā. Ziemā gan manēžā pašauri, savukārt vasarā stadionā mums pagrūti sadzīvot ar ventiņvējiem. Bet patlaban tajā būvē jaunu treniņu sektoru ar speciālu segumu un iespēju mest šķēpu, lai vējš nekaitē. Līdzīgas ērtības ir gandrīz katrā ārzemju pilsētiņā, kurā rīkojam nometnes, arī Murjāņos nav slikti. Ja kaut kas līdzīgs būtu Rīgā, šķēpmetēji nekur nebrauktu, vismaz siltajā gadalaikā ne.
Katram pa zābakam?
Šķēpmetēju saimniecībai ir divi kantori – LŠK un Latvijas šķēpa mešanas metodiskais centrs, kurā pieticīgas aldziņas nopelna četri izglītības metodiķi (patiesībā treneri ar augstāko izglītību), grāmatvede un direktore, proti, Valija Drauga. Par darbu klubā nevienam nemaksā neko.
Metodisko centru finansē valsts no Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) budžeta: algas, nodokļi, biroja uzturēšanas izdevumi, mācību un sporta darbs. Šogad tas viss kopā valstij izmaksā 31 177 latus. Galvenais darbs tiek veikts, īstenojot šķēpa mešanas attīstības valsts programmu un ik gadu iesniedzot pieprasījums tās finansējumam. Summas bijušas atšķirīgas – no 8258 latiem 1996. gadā līdz Ls 31 000 pērn.Šogad no pieprasītajiem 24 tūkstošiem latu programmas realizācijai piešķīra tikai ceturto daļu – Ls 6000.
Nesen Drauga man itin priecīgi stāstīja, ka padzirdējusi: varbūt ar nākamo budžeta gadu visu ar šķēpa mešanu saistīto finansējumu piešķirs metodiskajam centram, turklāt ne mazāk kā 60 tūkstošus, lai pietiktu arī to treneru algām, kuru darbu patlaban apmaksā Nacionālā sporta skola.
– Saprotams, ka piekrītam. Klubs un centrs taču dara kopēju darbu, un arī valsts naudai jāiet pa vienu ceļu.
Bet jau pēc dažām dienām LŠK prezidente bija satriekta:
– Mani uzaicināja uz Saeimas sporta apakškomisijas sēdi. Aizgāju, izstāstīju visu par šķēpmetējiem no A līdz Z, liku galdā dokumentus – kluba un metodiskā centra budžetu, štatu sarakstu, atskaites par naudas izlietošanu, sportistu plānus un rezultātus utt. Deputāti, iepazinušies ar tiem, sprieda, ka mēs strādājam lieliski un esam pelnījuši lielāku atbalstu, komisijas vadītājs Dzintars Ābiķis nosauca šķēpmetējus par Latvijas godu un lepnumu. Bet citādās domās bija IZM pārstāvji. Viss esot pavisam otrādi: ar tik lielu naudu un palīdzību pie labiem sasniegumiem varot tikt jebkurš! Tādēļ Šķēpa mešanas metodiskais centrs esot jāatņem šķēpa mešanai, jāpievieno Latvijas Vieglatlētikas savienībai (LVS) un jānosauc par LVS metodisko centru, kurā attīstāmas vairākas vieglatlētikas disciplīnas. Tāds ir LVS prezidenta Gunta Zālīša viedoklis. Bet šķēpmetēju lielajai naudai, par ko runāja IZM ierēdņi, viņi nezin kādēļ bija pieskaitījuši Latvijas Olimpiskās vienības pabalstu Vasiļevskim, Ragam, Kovalam, Kožarenokai, Brīvulei un Gribulei, ko tie paši nopelnījuši un drīkst tērēt vien saviem treniņiem. Taču mēs strādājam ne tikai šodienai, bet arī nākotnei, gatavojam jauno paaudzi, lai šķēpa mešana Latvijā ar laiku atkal nenolaistos līdz nulles punktam.
Tomēr taisnība arī LVS prezidentam. Dod nu Dievs, lai mūsu valsts beidzot sāktu pienācīgi atbalstīt sporta veidu, kas ir viens no pieejamākajiem tautai un visplašāk, ar gandrīz pusi dalībnieku, pārstāvēts Latvijas olimpiskajā delegācijā.
Taču būtu pavisam nejēdzīgi, ja tas notiktu uz šķēpa metēju rēķina, izpostot sekmīgi iesāktu darbu. Zigmunds Skujiņš sava romāna varonim liek viedi teikt apmēram tā: ja visiem nepietiek pa zābaku pārim, tad tas vēl nenozīmē, ka zābaki būtu izsniedzami pa vienam. Romāns saucas «Kailums».