Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Izvēloties dzīvokļa vai mājas sargu, cilvēki reizēm vēlas tādu suni, no kura izskata vien jau baidītos. Bet vai visi par niknajiem un nopietnajiem suņiem uzskatītie ir tik nikni un bīstami? Šajā stāstā par kādu dobermani, ko tautas valodā dēvē par asinssuni, kādu bulterjeru un amerikāņu Stafordšīras terjeru.
Elegantais Jorks
Iepriekšējie saimnieki Jorku uzskatīja par nepietiekami agresīvu. Kad Jorku pirms gandrīz desmit gadiem paņēma Dace Priede, dobermanis bija novārdzināts un apātisks. Turklāt suns bija tā iedresēts, ka pirmās dienas pat neskatījās, kā pārējie ēda pie galda, lai gan sunim ļoti gribējās ēst. Licies, ka suns jau novests līdz fatālam padošanās līmenim. Ja viņam liktu nomirt, Jorks būtu ar mieru.
Ar laiku Jorks atkopās, tā kažoks atkal spīdēja, un viņš sāka izskatīties elegants, kā jau piedienas dobermanim. Saimniece iznesības ziņā Jorku salīdzina ar skaistu arābu rikšotāju. Dobermaņu šķirni radīja kā sargsuņus, kurus iespējams izmantot arī policijas darbā un medībās. Tomēr Dace Priede uzskata – vismaz viņas dobermanis vairāk ir cilvēka kompanjons nekā sargs. Jorku audzinot, iespējams, nedaudz pārspīlēja ar mīlestību, ņemot vērā viņa bēdīgo dzīves gājumu. Varbūt tādēļ suns iemantoja arī nelielus stiķus un niķus. Taču, galvenais, dzīvnieks ar sirdi un dvēseli pieķērās visiem mājiniekiem, īpaši saimniecei viņas slimības laikā.
Daudzšķautņainā daba un ieradumi
Dobermanis nekādā ziņā nav paredzēts cilvēkam bez pieredzes suņa audzināšanā, uzskata Dace Priede. Un saimniekam, neskatoties uz visu lielo suņa mīlestību, jau no sākuma jāliek saprast, ka dzīvnieks ir otrā plāna aktieris. Noteikumus diktē cilvēks. Citādi nepareizi audzināts dobermanis var iemantot agresīvu un nervozu raksturu.
Sākumā Jorks izrādīja pastiprinātu interesi par riteņbraucējiem un dažiem garāmgājējiem. "Taču vienmēr nedaudz parāvu suni aiz pavadas, un Jorks saprata – riet nav atļauts. Kaut arī šo aizrādījumu manējais jau gadiem ievēro, tomēr apdzīvotā vietā suni nelaižu staigāt bez pavadas. 5% riska atstāju dzīvnieka dabai un nejaušībai, jo dzīvnieks paliek dzīvnieks. Vienmēr paturu Jorku savā kontrolē," saka Dace Priede.
Viņa nepiekrīt dažu suņu saimnieku uzskatam – ja ciemos nevar braukt ar suni, nebrauc vispār. Visu dzīvi nevar pakārtot tikai dzīvniekam. Tādēļ parasti kāds no četriem ģimenes locekļiem paliek mājās pieskatīt suni.
Iespējams, Jorkam iepriekšējais saimnieks bija vīrietis. Varbūt tādēļ suns visvairāk respektē saimnieku. Taču vienlaikus pamanās gan viņu klausīt, tomēr neatteikties no saviem paradumiem. Piemēram, saimnieks aizliedzis gulēt uz dīvāna. Labi, Jorks arī neguļ. Bet līdz brīdim, kad pārliecinājies – saimnieks pats aizgājis gulēt. Tāpat viņš kā laisks runcis arī pa dienu slaistās pa dīvānu. Taču, līdzko vakarā suns izdzird pagalmā noskanam saimnieka mašīnas signalizāciju, tā – hops! – nolec no dīvāna. Pēdējā laikā viņam ir sliktāk ar dzirdi, tādēļ Dace sunim piebaksta pie sāna, līdzko saimnieks pārbraucis. Un nekādu problēmu, Jorks momentā saprot – prieki beigušies. Taču, tā kā pēdējā laikā Dacei iznāca vairākus mēnešus pavadīt mājās, Jorks pie tā pierada. Un kad viņa izbrauc kaut vai uz pāris stundām un suni pieskata kāds no radiniekiem, tik un tā suns visu laiku stāv pie loga un rej. Un, tikko saimniece pārrodas, tā, piekusis no riešanas, nokrīt garšļaukus.
Tā kā Jorkam nepatīk citi suņi, mājās viņš ir vienīgais mīlulis. No vienas puses, gribētos paņemt dobermanim rotaļu biedru. Taču nevar prognozēt abu saticību. Citādi nevar apgalvot, ka viņš būtu agresīvs. Izņēmums ir tikai kaimiņu rotveilers. Bet tur neko nevar padarīt, jo abus vieno abpusējs naids. Turklāt dvēselē Jorks ir romantiķis, jo viņam ir sirdsdāma – kaimiņu čaučau kucīte. Uz abiem skatoties, liekas – Šekspīrs apgriezts otrādi. Šoreiz uz balkona stāv Romeo – Jorks un ar ilgošanos skatās uz kaimiņmājas pagalmu, kur Džuljeta čaučau kucītes izskatā, noaugusi kā liels lācis, pastaigājas vienā mierā.
Jorkam patīk būt uzmanības centrā, un suns pārdzīvo, ja viņu neievēro. Kad atbrauc ciemiņi, sunim ir iestudēts vesels priekšnesums. Parasti pieklājības pēc divreiz ierejas un ar kurpi vai čību zobos skrien apkārt galdam. Vēlāk diedelēdams skatās visiem acīs, vai neiedos ko garšīgu. Kā smej Dace Priede, par garšīgu kumosu Jorks ir spējīgs dzimteni pārdot vienā rāvienā.
Piesardzības nolūkos suni nemēdz laist tuvumā bērniem. Reiz aiz sirdssāpēm, kad visi spēlējās ar ciemos atbraukušo mazuli un viņu nelaida tuvumā, Jorks bija apbēdināts. Viņš pazuda uz ilgu laiku un ieradās ar kaut kur sameklētu rotaļlietu, nogūlās kaktā un skumjā vientulībā to grauza. Arī šajā gadījumā izpaudās suņa inteliģence: nelīst citiem virsū, bet sirdssāpes izraudāt kaktā kopā ar apgrauzto zaķīti.
Perfektās sardzes
Ineses Čipānes mājās mīt divas ļoti nopietnu šķirņu kucītes: bulterjers Zēra un amerikāņu Stafordšīras terjers Vika. Abas jau ir krietni gados: Zērai – vienpadsmit, Vikai – gandrīz desmit gadi. Taču mūža lielāko daļu abas dzīvo katra savā istabā, jo nevarēja sadalīt ietekmes sfēras: kura ir galvenā. Arī baro abas atsevišķi un uz parku ved pastaigāties pa kārtai. Inese Čipāne sunenes uzskata par ideāliem mājas sargiem, cilvēkiem draudzīgām. Vienīgais mīnuss abu suņu, īpaši Vikas, raksturā ir agresija pret citiem suņiem.
Tieši tāpat kā dobermani Jorku, arī bulterjeru un amerikāņu Stafordšīras terjeru ne vien nav ieteicams, bet ir pat bīstami iegādāties cilvēkiem, kuriem nav bijis suns, kaut vai pūdelis, saka Inese Čipāne. Jārēķinās – tie ir suņi ar lielu fizisko spēku un, kā jau visi terjeri, spītīgi. Šo suņu rakstura izveidē un audzināšanā jāiegulda liels darbs. Protams, jāaudzina ar mīlestību. Tomēr jāskatās, lai dzīvnieks ģimenē, kas viņa izpratnē ir bars, neieņemtu bara vadoņa vietu. Bērnībā suņi jāaudzina ar stingrību un jebkura vēlme dominēt jāizskauž jau iedīglī. Un, līdzko suns sapratis, kāda vieta ģimenes locekļu hierarhijā viņam paredzēta, viss ir kārtībā.
Īpaši sarežģīta ir amerikāņu Stafordšīras terjera šķirne, kurai ir līdzība ar pitbulterjeru. To savā laikā Anglijā izveidoja kā cīņas suni. Un, tā kā amerikāņiem iepatikās šīs šķirnes vizuālais veidols, viņi izveidoja savu amerikāņu Stafordšīras terjera šķirni. Selekcijas ceļā mēģināts izskaust tā agresiju pret citiem suņiem. Taču ne vienmēr tas izdodas. Piemēram, Vika gājusi suņu skolā un ir ļoti klausīga. Taču līdz brīdim, kad ierauga sev līdzvērtīgu cīņas partneri – kādu bulterjeru, buldogu vai stafu. Uz maziem sunīšiem vai "pensionāriņiem" stafs nereaģē. Turklāt nevar apgalvot, ka vēlēšanās izvilloties ir aiz naida. Drīzāk izskatās – tas sunim sagādā baudu un morālu gandarījumu. Arī mājās tās bieži saošņājas aiz slēgtām durvīm, pasmilkst un parunājas savā valodā. Bet, līdzko satiksies, tā paredzama vēlēšanās izvicoties.
Abas sunenes nevienam nav iekodušas. Tomēr Inese Čipāne vienmēr brīdina svešiniekus nenākt klāt sunim, īpaši Vikai. Kost viņa, iespējams, nekodīs, bet var lēkt augšā un brīdināt svešinieku. Savā laikā Vikas instruktors apgalvoja, ka teritorija apmēram 1,5 – 2 m diapazonā ap saimnieku ir robeža, ko suns sargā. Un tādēļ nevar bārt suni, ja viņš brīdina.
Vika un Zēra ir fantastiski gudras un izvērtē cilvēkus, kuri nāk ar labiem nodomiem. Inese Čipāne spriež – suņi atnācējus vērtē pēc balss intonācijas, kādā saimnieki sarunājas. Ja ierodas, piemēram, elektrības vai gāzes pārbaudītāji, saimnieku saruna vairāk ir lietišķa. Tad Zēra sēž blakus un uzmanīgi ieklausās. Toties ar ciemiņiem ir ļoti draudzīga: bučojas, lien klēpī. Un bez baiļēm var atstāt dzīvokļa logus vaļā, neskatoties, ka dzīvo pirmajā stāvā. Kaimiņi ir teikuši, ka nelūgtie ciemiņi ieskatoties pa logu un momentā nokļūst aci pret aci ar kādu no rejošiem mājas sargiem.
Abas sunenes arī mājiniekus izvērtē. Piemēram, kad Ineses dēls vēl bija tikai pusaudzis, suņi viņu uztvēra ne pārāk nopietni. Taču tagad abas klausa dēlu, jo viņas to ieskaitījušas pieaugušo kārtā.
Niknuma reitings
Kādas suņu šķirnes skaitās nikni sargi un kādas – ne, skaidro Latvijas Kinoloģiskās federācijas prezidente Vija Klučniece: "Jebkuras šķirnes suni var padarīt niknu. Vienam izdevās šajā ziņā sabojāt pat tik labsirdīgu dzīvnieku kā labradors. Taču pārsvarā visnopietnākie sargi ir aitu suņi. Tie ir īsti darba suņi, kuriem jau vairākās paaudzēs iedzimts teritorijas sargāšanas instinkts."
Kā uzskata V. Klučniece, suņu šķirnes, vērtējot pēc to niknuma pakāpes, iedalās šādi.
1. Kaukāza aitu suns.
2. Dienvidkrievijas aitu suns.
3. Vidusāzijas aitu suns.
4. Vācu aitu suns.
5. Rotveilers.
6. Dobermanis.
Ja par mājas sargu izraugās kādu no šiem suņiem, jārēķinās – dzīvnieks mēģinās uzvarēt sacensībās "Es vai saimnieks", lai būtu galvenais. Taču nedrīkst izveidoties arī tāda situācija, kad tikai viens cilvēks tiek galā ar suni. Jāpanāk, lai arī pārējos ģimenes locekļus mājdzīvnieks respektē, citādi saimnieka prombūtnē apcels, piemēram, vecmāmiņu.
Bulterjeri, amerikāņu Stafordšīras terjeri un Stafordšīras terjeri arī ir nopietni suņi, taču viņiem piemīt niknums pret citiem suņiem.
Tiem, kuri vēlas iegādāties vismaigāko mājas mīluli, kuram nav nepieciešama speciāla apmācība un kurš nekad neiekodīs, var ieteikt šādas suņu šķirnes kā bišonu frisē, Maltas zīda suni, mopsi un franču buldogu. Šajā iedalījumā neietilpst, piemēram, punduršpici un pašlaik populāri kļuvušie Jorkšīras terjeri, jo abi pie izdevības, īpaši jau jorkšīrs, var parādīt zobiņus.