Diezgan likumpaklausīgais Kārlis Seržants

Taču viņa kā kriminālžurnālista vārds lielākajai sabiedrības daļai pazīstams jau gadu desmitiem, tiesa gan, pārsvarā patērējot Kārļa rakstītos vārdus. Tomēr kronis visam ir tas, ka jau vairākus gadus viņš nes ierēdņa mundieri, esot Iekšlietu ministrijas Ieslodzījumu vietu pārvaldes publiskais pārstāvis.

– Tava darbošanās televīzijā sāk pieņemt tādu kā cikliskuma formu: laiku pa laikam, hops, un tu mūs no tās kastes uzrunā. Kā nokļuvi «Degpunktā»?

– Priekš manis viss notika ļoti negaidīti. Piezvanīja Niks Volmārs, «Degpunkta» producents, jautājot: vai nevēlos līdzdarboties jaunā LNT projektā. Tā kā termins «līdzdarboties» man nav jaunums, laiku pa laikam kādam kaut ko palīdzējis esmu, pēdējais bija LNT dokumentāli analītiskais seriāls «Atklātās lietas», iedomāju: man tiks piedāvāta konsultanta vai scenārista loma. Aizgāju uz tikšanos ar Andreju Ēķi, drusku parunājām; viņš mani vizuāli nopētīja, balsi paklausījās un jautāja: vai esmu gatavs vadīt raidījumu? Sākumā tā kā apmulsu! Bet tad padomāju – kāpēc ne? Zināma pieredze, arī tiešā ētera, man bija. Lai gan pirmajos mēnešos strādājām ierakstā, jau trešo mēnesi «Degpunkts» iet dzīvajā.

– Vai tas, ka ik pa laikam iejūdzies TV darbā, nozīmē, ka ir vēlme izpausties tieši šajā elektroniskajā medijā?

– Žurnālistiku, pat strādājot Ieslodzījumu vietu departamentā, nekad tā īsti neesmu pametis. Paralēli vienmēr gatavotas publikācijas, tiesa, ne vienmēr tās parakstot tieši ar savu vārdu. Bet – jā, darbs TV saista visvairāk.

– Kas tieši tajā saista? Viegli gūstamā atpazīstamība, tiešraides nervs, ko citur neizbaudīt? Visus atbilžu variantus priekšā neteikšu – kas?

– Pirmkārt – radošā dzirksts. Man, neapšaubāmi, ir patīkami apzināties, ka tieku vērtēts kā zinošs un pieredzējis žurnālists tieši «Degpunkta» tematikas jomā. Kā nekā jau 16 gadus šajā jomā strādāju, un Latvijā ir maz skaļo krimināllietu, skandālu, par kuriem nezinu, neatceros. Ja man šodien parādās, piemēram, tāds uzvārds kā Daugulis, kas aktuāls bija pirms 10 gadiem, varu mierīgi ilgi un gari par to runāt, nemeklējot arhīvos par viņa bandu, izdarītajiem noziegumiem. Un šādi cilvēki kā es, loģiski, ir visai pieprasīti. Tas ir viens. Atpazīstamība? Neticu tiem, kas apgalvo: man tā ir pilnīgi pie kājas, tikai apgrūtina. Man atpazīstamība ir patīkama. Piemēram, aizbraucu ar radiem Rundāles pilī, kafejnīcā ēdam, un pie blakus galda trīs tantuki sāk cita citai sānos bakstīt: paskat, paskat, re, kur tas no «Degpunkta» sēž. Ir patīkami, kad tev pienāk ar vārdiem: «Mēs jūsu raidījumu skatāmies...» Galvenais, lai man tas nesakāpj galvā.

– Nekāpj?

– Pagaidām vēl Dieviņš klāt ir stāvējis... Man ļoti patīk formulējums, ko saistībā ar atpazīstamību savā pašreklāmā izmanto viens no mūsu dzeltenajiem medijiem: mēs rakstām par tiem, kurus sabiedrībā uzskata par slavenībām. Nevis «ir», bet «uzskata"!... Man labāk patīk būt atpazīstamam tantēm Rundālē...

Bet, atgriežoties pie jautājuma par to, kas mani saista televīzijā – vēl jāmin arī tiešraide. Tā uzsit asinis, tādu mazu lampu drudzīti ikreiz liekot izdzīvot. Adrenalīns kūsā.

– Vai tev vēl par maz šīs vielas asinīs uzkrājies, 16 gadus pa kriminālvidi rakājoties?

– Nūu, adrenalīns pagarina mūžu, tāpēc jāņem viss, ko var paņemt.

– «Degpunktam» izejot tautās, ātri vien jums uzradās līdzinieks sabiedriskajā TV – «112 hronika». Vai jūti konkurences elpu pakausī?

– Nē. Man neiznāk laika viņus skatīties, jo, kad «112» tiek rādīts, es gatavojos savai tiešraidei. No tā, ko vēlu naktī reizēm izdevies redzēt, secinu, ka mums vairāk ir cilvēciskais aspekts. «112 hronika» top uz policijas videomateriālu bāzes, kamēr mēs visu filmējam paši. Un man jau nu liekas, ka viens kārtīgs ģimenes skandāls skatītājam ir interesantāks un pamācošāks nekā viena noķerta noziedznieka fizionomija pretskatā un profilā.

Ģimenes skandālā daudzi skatītāji ierauga gan savas ģimenes problēmas, gan saņem no mums tādu kā pamācību, ko darīt, ja gadās nonākt līdzīgā situācijā. Vai, piemēram, reportāžas kopā ar ātro palīdzību un Katastrofu medicīnas centru – šie cilvēki vispār ir varoņi...

– Gan jau būsi dzirdējis, ka «Degpunktam» mēdz arī uzbraukt: sižeti aiz matiem pievilkti to pašu neskaitāmo ģimenes skandālu dēļ. Daudz jau neko tie neatšķiras: kopā sadzeras, un tad viens sāk dūres vicināt. Kad to skaties neskaitāmo reizi nedēļas laikā, liekas: tad jau labāk kāda noziedznieka aizturēšanu pavērot.

– Bet tāpēc jau mēs esam «Degpunkts» – rādām tieši to, kas katru dienu notiek... Bijām arī vienojušies par sadarbību ar specdienestiem, mūsu operatori sēdēja kopā ar šiem nopietnajiem vīriem, bet – neviena izsaukuma. Nekas nenotiek, netiek bankas katru dienu aplaupītas, bet Pašvaldības policija izsaukumus uz ģimenes skandāliem saņem un saņem ... Vēl lielus ierobežojumus filmēšanai krimināla rakstura notikumos uzliek arī jaunais Kriminālprocesa likums, un acīgi advokāti pēc tam to var attiecīgi izmantot.

– Raidījumā redzam realitāti ar atsaucīgiem policistiem pat pret regulārajiem dzērājģimeņu skandālistiem vai tomēr uzpucēto versiju, jo vai nu ies kameras priekšā nīgroties. Stāsti kā mūžam piekasīgais žurnālists, nevis kā Iekšlietu ministrijas cilvēks.

– Manā uztverē – mēs vēl esam gabaliņu no ideālā varianta, uz kuru jau lēnītēm virzāmies. Taču būtiski ir saprast, ka daudzas lietas ir jādara tikai un vienīgi profesionāļiem. Piemēram, Vācijā, pasarg die"s, tu, cilvēks – tāds kā es, kurš pirms 20 gadiem armijā bija elektriķis, zinot, ka pats varu nomainīt rozetes, kontaktus, spuldzes, to arī izdarīšu, un kaimiņš redzēs. Nākamajā dienā pie manis būs Vācijas darba inspekcija, elektriķu arodbiedrība un vēl pāris organizācijas, dabūšu tādu soda nauda, ka rozete būs zelta vērtē. Arī mums Latvijā beidzot vajadzētu saprast, ka daudzās situācijās nav jālāpās pašu spēkiem, bet jāsauc speciālists. Un uz ģimenes skandālu ir jāsauc policists, jo nekad nezini, ar ko tas var beigties. 10 reižu vīrs sievai vienkārši sados pa ausi, bet vienpadsmitajā paņems nazi...

– Pareizi, un tautā melš: kamēr nazis ribās nav, tikmēr policisti uz ģimenes skandāliem nereaģē. Ja vien līdzi nav kāda raidījuma filmētāji...

– Cik nu man nācies vērot, tad Pašvaldības policija ģimenes skandālus nu jau uztver nopietni. Turklāt vairs nepastāv sistēma, ka cietušā zvans tiek pieņemts rajona iecirknī, kur iztraucētie policisti, šo adresi labi zinot, nereaģē, tā teikt: viens otram iedos pa mūli un būs miers arī bez mūsu iejaukšanās. Tagad visi zvani uz 112 nonāk kopējās vadības centrā, un tur tiek izšķirts, kam uz zvanu jāreaģē. Un, nedod dievs, ja kaut kas šajā ģimenē būs noticis, bet izrādīsies, ka neviens nav reaģējis – nepatikšanas pamatīgas. Tā kā lēnītēm uz to pusi, lai policists būtu cilvēka labākais draugs, ejam.

– Pašam ir nācies policiju saukt palīgā?

– Tpū, tpū, tpū – nav bijusi vajadzība.

– Cik bieži cietumā esi?

– Ja kāds lielāks pasākums ar žurnālistu piedalīšanos vai kāds valstsvīrs cietumu apmeklē, esmu klāt. Pēdējo reizi pirms nedēļas tur biju.

– Tie kontrasti tādi mulsinoši: noziegumi, cietums un tad TV, zvaigzne...

– Beidz, kādi kontrasti. Man izveidojusies zināma imunitāte pret visu kriminālo, un to uztveru vairs tikai kā savu darbu, savas dzīves sastāvdaļu.

– Juristi mēdz retorizēt, ka uz pasaules nav neviena kristālgodīga cilvēka. Ja rūpīgi katrs savā pagātnē ielūkojamies, kāda buķetīte ar likumpārkāpumiem, pat krimināliem, katram savāktos. Ja tu skaties pagātnē – ko secini? Bērnību ar ābolu zagšanu kaimiņu dārzā neaiztiksim, paliksim pie pēdējiem 16 gadiem.

– Nu... Ir bijusi situācija pirms gadiem 10, kad sanāca konflikts ar policijas darbinieku. Iedzerts bija par daudz… Pret mani ir mēģināts rosināt krimināllietu par goda un cieņas aizskaršanu, bet līdz tiesai neviena tā arī nav nonākusi, jo bez pierādījumiem nevienu neesmu apvainojis. Citādi... Šķiet, esmu diezgan likumpaklausīgs cilvēks.

– Tavas zināšanas par kriminālpasaules likumiem un tikumiem ir tik pamatīgas, ka reizumis var uznākt melnie, sak, kādā pasaulē dzīvojam, droši pat uz ielas nevar iet, bērnus laist...

– Man kļūst bezcerīgi tikai vienā jautājumā, kas saistīts ar bērniem. Skatoties mūsu raidījuma «varoņus» un viņu bērnus... Valstī ir vismaz 100 organizācijas, kuru nosaukumā ir vārds «bērni» – bērnu centri, fondi utt., kuru pārstāvji pieredzes apmaiņā klīst pa pasauli, sacer briesmu stāstus par dzīvi Latvijā un bērnunamus pamana tikai tad, kad tur ir sekss vai vardarbība. Tajā pašā laikā tikai Rīgā ir apmēram 5 tūkstoši nelabvēlīgo ģimeņu, Latvijā kopsummā to varētu būt ap 20 tūkstošiem. Šajās ģimenēs parasti ir vairāk par trim bērniem, jo tie tiek ražoti pabalstu dēļ. Un tagad skatāmies, kas notiek: mums ir 20 tūkstoši ģimeņu, kurās katrā ir pa 3 bērniem, tātad tie jau ir 60 tūkstoši bērni – nākotnē cilvēki, kuri atkal veidos nelabvēlīgās ģimenes, jo neko citu jau nav redzējuši. Un cik bērnu būs šiem 60 tūkstošiem?... Tikai retais spēs izrauties, sevi pārvarēt un gribēs kaut ko mainīt...

Man nesen bija saruna ar kādu šī fondu pārstāvi, kas šausminājās, ka Latvijā cietumos atrodas ap 200 nepilngadīgo. Es pajautāju – bet kur jūs visi esat tad, kad viņi vēl pirms tam līdz 16 gadu vecumam saņem divas trīs nosacītās sodāmības. Gaidiet viņus pie tiesas zāles durvīm, ņemiet un strādājiet...

Kārlis Seržants

• Pēc pamatizglītības meža meistars tehniķis ar darba pieredzi Dobeles kara mežniecībā kā priekšniekam. Strādājis arī par vēstures skolotāju un direktora vietnieku Salaspils 1. vidusskolā.
• Kā kriminālreportieris strādājis laikrakstos «Diena», «Rīgas Balss», rakstījis žurnāliem «Ieva», «Privātā Dzīve», «Praktiskais Latvietis» u.c.
• TV pieredzi guva TV 31. kanāla tiešraides raidījumā «O!"; trīs gadus strādājis «Panorāmā» (novadot arī ap 10 «Mūsu cilvēka» intervijas). Saņēmis LTV balvu par 2001. gada labāko ziņu sižetu.
• Kā ierēdnis iepazinis darbu Īpašo uzdevumu ministrijā. Kopš 2003. gada ir Ieslodzījumu vietu pārvaldes preses sekretārs. Saņēmis godazīmi «Taisnīgums pret visiem».
• Trīs meitu tēvs. Brīvo laiku, jo īpaši vasarā, vada kopā ar ģimeni Plieņciemā, mēdz makšķerēt, rudenī – pasēņot. Kad ir iespēja – kāds ceļojumriņķis pa pasaulīti tiek izmests.