Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/13/8952473t1he213.jpg)
Neracionālas telpas Latvijas Televīzijai (LTV) ir dabas dota nelaime. Cita — ģenerāldirektoru pārāk biežā maiņa — jau ir tas, ko pieņemts saukt par cilvēka faktoru. Viņnedēļ Nacionālā radio un televīzijas padome (NRTP) izteica rājienu LTV ģenerāldirektoram Jānim Holšteinam. Par nesakārtotu saimniecisko darbību, kuru par tādu atzinusi Valsts kontrole (VK). Revīzijas materiāli iesniegti izvērtēšanai Ģenerālprokuratūrā un vairākās citās institūcijās. Kopš pērnā gada decembra Jānim Holšteinam šis ir jau otrais disciplinārsods. Trīs sodi gada laikā var nozīmēt atlaišanu no amata.
Bārterdarījumi un atlaides reklāmas laika piešķiršanā, darba samaksas sistēmas necaurskatāmība, uzskaites trūkums — tā ir vecum veca dziesmiņa par LTV. VK konstatējusi, ka «televīzijas grāmatvedības politika nav izstrādāta tā, lai trešā persona gūtu skaidru un patiesu priekšstatu par LTV saimnieciskajiem darījumiem». Trešā persona — tie pārbaudītāji, VK. Ja VK nav pa spēkam gūt «skaidru un patiesu priekšstatu», tad vai nu revidenti neprot strādāt, vai arī, kas liekas ticamāk, LTV saimnieciskā darbība kaut kādu iemeslu dēļ tiek turēta grūti pārbaudāmā stāvoklī. Dabiski, ka pirmām kārtām par to atbild ģenerāldirektors. Holšteins ģenerāldirektora amatā ir jau divus gadus, kopš 2004. gada maija. Tūlīt pēc stāšanās amatā viņš atzina, ka «pirmais un galvenais uzdevums ir profesionālas LTV augstākā menedžmenta komandas izveide un ka uz karstām pēdām LTV finansiālās problēmas nav atrisināmas». Divi gadi ir pietiekami ilgs laiks, var sākt atskatīties uz padarīto un sazin kāpēc nepadarīto arī bez VK «brālīgās palīdzības».
LTV saimniecisko darbību caurmēra skatītājs ikdienā uz savas ādas neizjūt, taču ir pāris lietu, kuras nevar nepieminēt — un ar neizpratni. Ir saprotams, ka LTV jaunā mītne Torņakalnā nav dažos mēnešos atrisināms jautājums, un to neviens arī neprasa un negaida. Taču kāpēc jau pusgadu internetā velti meklēt, piemēram, populāros «Panorāmu» un «De facto»? Kaut ko pilnveidot (tas bija slēgšanas iegansts) var vienmēr, tikai kāpēc šī pilnveidošana izvērsusies tik nepieklājīgi gara? Ir cilvēki, kas internetā ne tikai lasa avīzes, bet arī skatās televīzijas pārraides. Sev piemērotā laikā. Runa ir, vispirmām kārtām, par tiem latviešiem vai kaut kā ar Latviju saistītiem cilvēkiem, kas dzīvo citās valstīs, ārpus LTV uztveramības robežām.
Īrijā ir izveidota svētdienas skola latviešu bērniem, lai viņi nezaudētu saikni ar dzimteni. Politiķi un nepolitiķi tagad daudz spriedelē par to, vai ekonomiskie emigranti atgriezīsies un kādā skaitā. Kaut kādā mērā tas ir atkarīgs arī no tā, vai un ko viņi uzzina par norisēm dzimtajā pusē. Gādāt par šo iespēju uzzināt — tas nu tā kā būtu viens no sabiedriskās televīzijas tiešajiem uzdevumiem. Ir vajadzīgi nopietni argumenti, lai pamatotu LTV aiziešanu no interneta. Tādi nav dzirdēti. Var jau kungiem «domas dalīties» un «sarunas ritēt», tikai vai tāpēc ir jāzaudē auditorija? Uz laiku vai pat pavisam.
Gaisā karājoties palicis ļoti skatītais radījums Kas notiek Latvijā. Var patikt vai nepatikt tā vadītājs Jānis Domburs, katrs pēc savas izvēles var uzskatīt viņu par badakāsi vai pasistu ideālistu, taču darbu viņš darīja prasmīgi. Vismaz to daļu, kas nāca skatītāju vērtēšanai. Nāks rudens, nāks padoms — tā no LTV vadības puses ir tāda strausa politika. Labākajā gadījumā. Tikpat labi «iesprūdušo» internetu un «atšūto» Domburu var vērtēt kā tīšus centienus Saeimas vēlēšanu priekšvakarā sašaurināt vēlētājiem informāciju, kas saistīta ar šo sabiedrībai svarīgo notikumu.
Jānis Holšteins «Dienai» atzinis, ka viņa krēsls, iespējams, tiekot šūpots apzināti, jo šis ir vēlēšanu gads. Ja tā, tad «šūpotāji» jāmeklē turpat LVT. Cilvēki, kuru darbības vai bezdarbības rezultāts ir VK slēdziens un no tā izrietošais NRTP disciplinārsods Latvijas Televīzijas ģenerāldirektoram.