Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/13/8955191t1h9727.jpg)
Ministru prezidenta Aigara Kalvīša biroja vadītājs Jurģis Liepnieks ir atkal izpaudies kā Tautas partijas gods, prāts un sirdsapziņa. Viņa un partijas vēstījums latviešu tautai ir vienkāršs — mēs esam likums paši sev, un, lai ko mēs darītu, jūs esat tāds kretīnu bars, ka tik un tā par mums balsosiet.
TP sāktā savu ministru reklamēšana televīzijā rādītos videorullīšos, kuros tiek slavēts Kalvītis, kultūras ministre Helēna Demakova, veselības ministrs Gundars Bērziņš, taču netiek pateikts, ka tā ir politiskā reklāma un kurš to ir apmaksājis, pats par sevi būtu banāls likuma apiešanas mēģinājums, kādus jau esam pulka redzējuši un gan jau redzēsim vēl. Taču šīs banālās blēdības iepakojums ir TP acīmredzot neārstējamā cinisma, «pūļa», «plebeju» jeb «vislielāko kretīnu» nicināšanas, kā arī vīzdegunīgas pārliecības par savu «polittehnoloģiju» rupjo efektivitāti līdz šim neredzēts paraugs.
Savējo partijas reklāmu senie biznesa partneri Liepnieks un Creative Laboratory rīkotājdirektors Kaspars Rolšteins (partneri vismaz kopš Šķēles valdībai bez konkursa par labu naudu uzražotās pāris lappušu «pozitīva valsts tēla» koncepcijas ar Sprīdīti galvenajā lomā) pasniedz kā «vārda brīvības» apliecinājumu. Reklāmu taisījusi abu dibinātā biedrība Sabiedrība par vārda brīvību, kuras mērķis esot «veicināt pilsoniskās sabiedrības attīstību un cilvēktiesību ievērošanu Latvijā».
Vārda brīvība kā sevis cildināšana, pilsoniskā stāja kā partijiska angažētība, cilvēktiesību ievērošana kā likuma apiešana TP reklāmistiem acīmredzot šķiet ļoti radošs paņēmiens — teju vai dzirdam viņu pašapmierināto ķiķināšanu par «lohiem», kurus nu «apčakarēsim» atkal. Tomēr šķiet, ka šajā reizē Liepnieks atkal varētu būt pārvērtējis «lohisma» līmeni Latvijas sabiedrībā — tāpat kā toreiz, kad izdomāja Šķēles vekseli, cerēdams muļķa latviešiem iedvest apbrīnu par sava «šefa» bagātību, ne tikai gudrību un skaistumu, taču rezultātā nelabojami iedragāja «nācijas morālā līdera» tēlu. Viņa pašreizējā šefa Kalvīša purpināšana, ka viņš neko nezinot par «labdariem», kuri stājušies viņu slavēt, tāpat Bērziņa muļķa laišana, ka neko neesot zinājis, izraisa labākajā gadījumā smieklus, tāpat Liepnieka paša bubināšana, ka viņa mērķis neesot TP ministru slavēšana, bet gan «koncentrēšanās uz jomām», par kurām visvairāk trūkstot «pozitīvās informācijas». Negaidīti atklātāks ir TP vēlēšanu kampaņas organizētājs Vents Krauklis, kas televīzijā ciniski paziņoja, ka Latvijā par viedokļu paušanu esot jāmaksā, tad nu «mēs» arī ļaujot cilvēkiem izpausties.
Nekur mājaslapā neatrodam, kas īsti ir šie biedrības «mēs», kuri «vispār negribam nevienu vainot, tiesāt, pamācīt vai izmainīt», tikai «atrasties aktīvā pilsoniskā pozīcijā», jo «gribam dzīvot un strādāt šajā valstī» («Mēs mīlam šo valsti!» sākās TP manifests 1998.gadā), tāpēc «piedāvājam pozitīvus viedokļus», proti, «ekspertus, kas mediju telpā parasti netiek aicināti». Anonīmie TP pozitīvisti ir uzrādījuši tikai «biedrības» reģistrācijas numuru, adresi un, protams, bankas kontu — tak jau vēl viena taciņa vēlēšanu tēriņu ierobežojumu apiešanai.
Kampaņas, kas «saucas» Jums ir tiesības zināt šo viedokli, videoklipos daži «mediju telpā» itin labi vai ne tik labi pazīstami cilvēki atklāti slavē TP ministrus. (Ja ministrs Bērziņš neturpinās reformas, «viss sabruks», saka profesors Jānis Gardovskis, Bērziņam «bērns ir prioritāte», zina teikt docents Dzintars Mozgis, kardioloģija esot «zem Gundara Bērziņa zīmes», nolemti vēsta kardiologs Andrejs Ērglis; bet Operas direktors Andrejs Žagars un diriģents Normunds Šnē cildina ministres Demakovas «vērienu», «neaptveramo darbīgumu», «mierīgo neatlaidību» un «nopietno atbalstu».) Citi, piemēram, profesors Elmārs Grēns, nevienu politiķi vispār vārdā nepiemin, taču kadrā nezin kāpēc stāv rakstīts, ka viņa runātais esot «par Aigaru Kalvīti».
Nē, nu, tā ir nešaubīgi vārda brīvība, teiktu paps Šķēle un dēls Kalvītis. Tikai tik netalantīgi un pavirši īstenota, cik partijas reklāmisti pieraduši par garantētu samaksu cept. Rolšteins savulaik rakstīja: «Izdzīvo stiprākais. Tas, kas spēj vairoties, izplesties, atkārtot un kopēt sevi vairāk nekā konkurents. Izdzīvo vienīgi tās idejas, kas spēj iekarot visvairāk prātus, nevis skaistākās vai patiesākās.«
Par sevis kopēšanu teiktais šoreiz der, taču par izdzīvošanu un prātu iekarošanu — diezin vai. TP ar šo kampaņu un melošanu, ka tā nav partijas reklāmas kampaņa, ir tik rupji pateikusi, ka uzspļauj likumam un uzskata vēlētājus par muļķiem, ka ar to var iekarot varbūt vienīgi KNAB un prokuratūras izmeklētāju prātus.