Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/13/8955373t1h0ef5.jpg)
- Darba likuma 136. panta pirmā daļa nosaka, ka virsstundu darbs ir darbs, kuru darbinieks veic virs normālā darba laika (131. p.). Vai par normālo darba laiku uzskatāms darbiniekam noteiktais vai Darba likuma 131. pantā noteiktais darba laiks? Vai gadījumos, kad darbiniekam noteikta, piemēram, 4 stundu darba diena, strādājot virs 4 stundām, darba laiks uzskatāms par virsstundu darbu un apmaksājams saskaņā ar 68. pantu?
- Saskaņā ar Darba likuma 136. panta pirmo daļu virsstundu darbs ir darbs, kuru darbinieks veic virs normālā darba laika. Savukārt Darba likuma 131. pantā noteikts, ka darbinieka normālais dienas darba laiks nedrīkst pārsniegt 8 stundas, bet normālais nedēļas darba laiks - 40 stundas. Dienas darba laiks šā likuma izpratnē ir darba laiks diennakts periodā. Tā kā Darba likuma 40. pants neierobežo darba devēja un darbinieka iespēju vienoties arī par darba līguma noslēgšanu uz nepilnu darba dienu, tad gadījumā, ja darbiniekam ir noteikts nepilns darba laiks, darbu virs 4 stundām līdz darba likuma 131. pantā noteiktai normālā dienas darba laika robežai nevar uzskatīt par virsstundu darbu.
Konkrētajā gadījumā darbiniekam rodas tiesības uz papildu darba samaksu.
Virsstundu darba ierobežojumu likumdevējs ir noteicis darbinieka interesēs, lai nodrošinātu viņam pienācīgu atpūtas un darba spēju atjaunošanas iespēju.
- Vai darba devējam ir pienākums apmaksāt darbnespējas lapu, ja tā iestājusies bezalgas atvaļinājuma laikā vai atstādināšanas laikā?
- Saskaņā ar darba likuma 153. pantu darba devējam jāpiešķir atvaļinājums bez darba samaksas saglabāšanas, ja to pieprasa darbinieks, kura aprūpē un uzraudzībā pirms adopcijas apstiprināšanas tiesā ar bāriņtiesas lēmumu nodots adoptējamais bērns uz laiku, kāds noteikts bāriņtiesas lēmumā. Šādu atvaļinājumu ieskaita kopējā darba stāžā, bet to neieskaita ikgadējā apmaksātā atvaļinājumā.
Darba likuma 153. panta trešā daļā paredzēts, ka darba devējs pēc darbinieka pieprasījuma var piešķirt viņam atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas arī citos gadījumos.
Saskaņā ar likuma «Par maternitātes un slimības apdrošināšanu» 16. pantu, ja darba nespēja iestājusies ikgadējā atvaļinājuma laikā sakarā ar slima bērna kopšanu, pabalstu piešķir ar darba nespējas dienu, kad personai bija jāierodas darbā pēc atvaļinājuma beigām. Ja darba nespēja iestājusies laikā, kad persona bijusi atvaļinājumā bez darba samaksas saglabāšanas, slimības pabalstu piešķir ar darba nespējas 15. dienu, taču ne agrāk par dienu, kad personai bija jāierodas darbā pēc atvaļinājuma beigām.
Līdz ar to, noskaidrojot tiesību normas jēgu no tiesību normu savstarpējā sakara viedokļa, darba devējam nav pienākuma maksāt slimības naudu par darba nespējas perioda laiku, kad darbinieks atrodas atvaļinājumā bez darba samaksas saglabāšanas, jo darbinieks šajā laikā nekādus ienākumus nezaudē.
Tā kā saskaņā ar Darba likuma 58. pantu atstādināšana no darba ir ar darba devēja rakstveida rīkojumu noteikts pagaidu aizliegums darbiniekam atrasties darba vietā un veikt darbu, par atstādināšanas laiku viņam neizmaksājot darba samaksu, tad, lai izlemtu jautājumu par darba nespējas laika apmaksu, kas iestājusies atstādināšanas laikā, svarīgi ir noskaidrot atstādināšanas no darba sekas.
Saskaņā ar DL 58. panta ceturto daļu, ja atstādināšana no darba ir bijusi nepamatota, darba devējam ir pienākums izmaksāt darbiniekam vidējo izpeļņu par visu darba piespiedu kavējuma laiku. Līdz ar to darba devējam ir pienākums izmaksāt slimības naudu par darba nespējas laiku, kas iestājusies periodā, kad darbinieks bija atstādināts no darba, ja atstādināšana no darba būs atzīta par nepamatotu.
Ja atstādināšana no darba ir bijusi pamatota, tad atbilstoši Darba likuma 58. panta pirmajai daļai darba samaksa netiek izmaksāta. Tā kā šajā gadījumā darbinieks nekādus ienākumus nezaudē, nav pamata maksāt arī slimības naudu par darba nespēju, kas iestājusies atstādināšanas no darba laikā.
- Vai darba devējam ir pienākums maksāt slimības naudu par laiku pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanās, kad darba nespēja ir iestājusies darba periodā, ņemot vērā likuma «Par maternitātes un slimības apdrošināšanu» 36. panta pirmās daļas nosacījumus?
- Saskaņā ar likuma «Par maternitātes un slimības apdrošināšanu» 1. un 3. pantu tiek piešķirti un izmaksāti šādi valsts sociālās apdrošināšanas apbalsti:
- maternitātes pabalsts;
- slimības pabalsts;
- apbedīšanas pabalsts.
Sociālās apdrošināšanas pabalstus izmaksā Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras filiāle pēc personas, kurai saskaņā ar šā likuma normām ir piešķirts valsts sociālās apdrošināšanas pabalsts, dzīvesvietas.
Darba nespējas gadījumā tiek izmaksāta slimības nauda, ko izmaksā darba devējs.
Slimības nauda (likuma 1. p.) ir algotā darbā gūtie ienākumi, ko darba devējs izmaksā no darba samaksas fonda darba ņēmējam darba nespējas gadījumā.
Saskaņā ar likuma «Par maternitātes un slimības apdrošināšanu» 36. pantu darba devēja pienākums ir darba ņēmējiem, kuriem darba periodā iestājusies ar Ministru kabineta noteiktajā kārtībā izsniegtu darba nespējas lapu apliecināta pārejoša darba nespēja (izņemot darba nespēju, kas saistīta ar grūtniecību un dzemdībām un slima bērna kopšanu), izmaksāt no saviem līdzekļiem slimības naudu ne mazāk kā 75% apmērā no vidējās izpeļņas par otro un trešo pārejošas darba nespējas dienu un ne mazāk kā 80% apmērā par laiku no ceturtās darba nespējas dienas, taču ne ilgāku par 14 kalendāra dienām.
Ja darbiniekam ir darba nespēja ilgāka par 14 kalendārām dienām, darbiniekam ir tiesības saņemt valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu, kuru piešķir un izmaksā Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras attiecīgā filiāle pēc darbinieka dzīvesvietas.
Tātad, ja darba nespēja ir iestājusies darba periodā pārejošas darba nespējas dēļ, darba devējam ir pienākums izmaksāt slimības naudu līdz darba tiesisko attiecību izbeigšanās dienai.
Slimības nauda aizstāj darbinieka negūtos ienākumus darba nespējas gadījumā, turklāt tādas darba nespējas gadījumā, kura saskaņā ar minētā likuma 36. panta pirmo daļu iestājusies darba periodā.
Līdz ar to darba devējam nav pienākuma maksāt slimības naudu par laiku, par kuru darbiniekam darba alga nemaz nepienākas, proti, par laiku, kad darbiniekam nemaz nebūtu jāstrādā, ja viņam nebūtu iestājusies darba nespēja. Laiks pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanas ir atzīstams par šādu laiku.
***
Atbildes saskaņā ar LR Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta viedokli sagatavojusi Valsts darba inspekcijas sabiedrisko attiecību speciāliste Margarita Dukaļska