Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/13/8957972t1h3b92.jpg)
Šodien atvadīsimies no EDUARDA PĀVULA. No aktiera, kura vārds vispirms saistās ar Dailes teātri. Un daudzām jo daudzām spilgtām kinolomām. Tā nu sanācis, ka pēdējā gaitā izcilo aktieri izvadīs, kā tautā saka, no vecās Dailītes. Bet varbūt patiešām dzīvē nav nejaušu apstākļu sakritības. Varbūt kāds labāk par mums te zina, kā reizēm ir visgodīgāk.
- Dina Kuple:
– Biju pie Eida, kad viņš vēl gulēja Stradiņa slimnīcā. Pirms manas atnākšanas viņš kopējām un māsiņām tika sacījis – šodien pie manis nāks draudzene. Tas man no Eida puses bija liels pagodinājums. Viņš bija viens, ja ne pats mīļākais no maniem partneriem. Katrā izrādē citādāks, daudz improvizēja. Bija jātur līdzi. Mēs daudz spēlējām Gunāra Priedes lugās, bet ļoti skaista sadarbība sanāca arī Tolstoja «Karā un mierā». Kad biju gaidībās ar meitiņu un vairs nevarēju izrādē spēlēt, manu Natašu uzticēja pavisam jaunai studentei kursantei. Un mans mīļotais Eidis uztaisīja teātrī mazliet tādu mazu traci, sak, viņš ar nevar spēlēt, ja šajā lomā neesmu es! Nu, vai var vēl labāk par partneri pateikt, ka bez viņas nevari iztikt? Eidis dedzināja sevi. Katrā lomā, katrā izrādē atdevās pilnīgi un līdz galam. Daudzi aktieri to nedara. Bieži vien sevi taupa. Eidis nekad sevi netaupīja. Tāpēc, viņam pretim spēlējot, vajadzēja atbildēt ar to pašu. Mēs šad tad sazvanījāmies. Viņš nekad neaizmirsa mani apsveikt vārda vai dzimšanas dienās. Un es centos tāpat. Kad viņa pēdējā vārda dienā Eduards bija aizvests mājās un es biju turp aizgājusi, atminu, kā viņš sacīja – cik ļoti, ļoti gribas mājās... Laimīgs ir tas aktieris, kas spēlējis kopā ar Eduardu Pāvulu uz skatuves, un laimīgs ir tas cilvēks, kam bijusi iespēja ar viņu tikties dzīvē.
- Ēriks Hānbergs:
– Eduards Pāvuls gan Latvijas zemessardzes pirmsākumos, gan turpmākajos gados bieži vien bija redzams zemessarga tērpā. Tā nebija ārišķības izpausme. Eduards bija valsts praktiskais sargātājs un nacionālās ētikas aizstāvētājs.
- Margarita Vilcāne:
– Varbūt no sevis apzināšanās vai cita kā, bet vispārsteidzošākā viņa īpašība bija cilvēciska lepnība šā vārda labākajā nozīmē. Zinot Pāvula raksturu, domāju, viņam stipri ķērās pie sirds tā pēdējā akcija, kurā cilvēkiem bija jāziedo kaut kādi graši viņa veselības uzlabošanai. Tas ir kauns mūsu valstij. Eduards Pāvuls ir viens no mūsu aktiermākslas pēdējiem mokihāņiem. Viņa aiziešana ir liels zaudējums, kura radītais tukšums diez vai ir aizpildāms. Nevienu līdzvērtīgu personību neredzu.
- Lolita Cauka:
– Man ir sajūta kā mirklī, kad aizver lielu, biezu, pamatīgu grāmatu. Ir tā, it kā būtu beidzies kāds laikmets, kāds ļoti nozīmīgs posms latviešu teātrī. Tas ir kaut kas tik īpašs, ko šodien pat grūti aptvert, bet ko izsvērs tikai laiks. Diemžēl.
- Kārlis Leiškalns:
– Eduards Pāvuls man saistās ar patiesumu un ārkārtīgi izteiktu taisnīguma sajūtu. Ar cilvēku, kurš nekad nav melojis un nekad nav pacietis melus. Tāpēc viņš nekad nav tēlojis, nav spēlējis bet uz skatuves izdzīvojis pats sevi, savas sajūtas, savus atzinumus. Viņš nekad nav bijis aktieris, kurš pietēlo, piemelo skatītājiem, lai cik ticamā formā tas arī būtu. Eduards Pāvuls vienmēr bijis viņš pats, vai mugurā būtu Hamleta vai Cepļa ģērbs, vai ap viņu mājotu trakulīgā «Vella kalpu» bezbēdnieka gars. Jūrmalnieks no zemeņu laukiem, kur viņš tagad arī ir.
***
EDUARDA PĀVULA LOMAS DAILES TEĀTRĪ:
Romeo (V. Šekspīrs «Romeo un Džuljeta», 1953), Mikus (R. Blaumanis «Pazudušais dēls», 1954), Uģis Daugavietis (G. Priede «Jaunākā brāļa vasara», 1955), Gatiņš (Rainis «Pūt, vējiņi!», 1955), Normunds (G. Priede «Normunda meitene», 1958), Liljekrona (S. Lāgerlēva «Gesta Berlings», 1958), Voldemārs Gailītis (G. Priede «Pozitīvais tēls», 1959), Hamlets (V. Šekspīrs «Hamlets», 1959), Valdis Vētra (V. Vīgante «Palmas zaļo vienmēr», 1959), Pjers Bezuhovs (Ļ. Tolstojs «Karš un miers», 1960), Gints (J. Lūsis «Sniega cilvēka bojā eja», 1961), Mati (B. Brehts «Lielkungs Puntila un viņa kalps Mati», 1962), Nikoss Ļedņovs (A. Arbuzovs «Mūs kaut kur gaida», 1963), Pērs Gints (H. Ibsens «Pērs Gints», 1964), Aleksejs (V. Višņevskis «Optimistiskā traģēdija», 1964), Lāčplēsis (Rainis «Uguns un nakts, 1965), Juriks (E. Radzinskis «Filma top...», 1966), Edgars (R. Blaumanis «Ugunī», 1966), Vaļko (A. Fadejevs «Viņi dzīvo», 1966), Pēteris (K. Čapeks «Māte», 1967), Pāvils Dombrovskis (P. Putniņš «Kā dalīt zelta dievieti?», 1968), Rogožins (F. Dostojevskis «Idiots», 1969), Edvarts (R. Blaumanis «Indrāni», 1970), Jānuss (A. Gailītis «Tomass Nipernādijs, 1970), Osipbajs Tatajevs (Č. Aitmatovs, K. Muhamedžanovs «Uzkāpšana Fudzi kalnā», 1973), Homutovs (A. Vampilovs «Provinces anekdotes», 1974), Salajevs (R. Ibrahimbekovs «Pa savu ceļu», 1974), Ole Hanzens (E. Štritmaters «Bišu Ole», 1975), Autors (E. Līvs «Velnakaula dvīņi», 1977), Elizbars Gelovani (A. Čhaidze «Brīvais temats», 1978), Ļeņins (M. Šatrovs «Zili zirgi sarkanā pļavā», 1980), Rostaņovs (F. Dostojevskis «Stepančikovas ciems un tā iedzīvotāji», 1978), Jēkabs (Rainis «Jāzeps un viņa brāļi» (1981), Klumpačs (Ā. Alunāns «Džons Neilands», 1982), Jedigejs Žangeldins (Č. Aitmatovs «Un garāka par mūžu diena ilgst» (1984).
SPILGTĀKĀS KINOLOMAS
Oskars «Zvejnieka dēlā», Janka Pipars «Latviešu strēlnieka stāstā», Ceplis «Ceplī», Sutka «Purva bridējā», Grīntāls «Nāves ēnā», Ērmanītis «Vella kalpos», Kurmis «Pie bagātās kundzes», Prātnieks «Mērnieku laikos», Andrejs Zītars «Vecajā jūrnieka ligzdā», Ozols «Ilgajā ceļā kāpās», vecais čekists «Vecās pagastmājas mistērijā», tēvs «Izpostītajā ligzdā». Filmējies arī tādās lentēs kā «Ja mēs visu to pārcietīsim», «Īsa pamācība mīlēšanā», «Teātris» u. c.