Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/13/8958198t1h6eb6.jpg)
Latvijas izlases hokejists Jānis Sprukts jūnija pirmajā pusē notikušās kāzas ar Lauru Rudoviču no plašākas publicitātes centās paslēpt, tomēr pēc atgriešanās no kāzu ceļojuma piekrita «Vakara Ziņām» pastāstīt par abu iepazīšanos un kopdzīvi.
Jānis un Laura mācījās Rīgas 25. vidusskolā, pēdējos trīs gadus bija klasesbiedri. «Jānis nopietni spēlēja hokeju, tāpēc skolā praktiski nebija. Var pat teikt, ka mēs nemaz nebijām klasesbiedri,» pajoko Laura, kurai sports ir sirdij tuvs — desmit gadus viņa trenējusies vieglatlētikā un šķēpmešanā sasniegusi visai labus rezultātus. Viens otrā ieskatījušies vidusskolas beigās, bet iemesls nav bijis drudžainais eksāmenu laiks, kad Jānis būtu varējis pie skaistās klasesbiedrenes vērsies pēc praktiskas palīdzības. Viņš pats ar visu ticis galā. «Mēs vēl tagad strīdamies, no kuras puses nāca iniciatīva draudzēties,» saka Laura. «Mēs nestrīdamies, vienkārši katram patīk palikt pie savas versijas,» sievu palabo Jānis.
Uz ierasto apgalvojumu, ka hokejisti meitenēm patīk, Laura pasmejas, ka viņai hokejs kā sporta veids nemaz neesot licies saistošs. 12. klasē televīzijā esot translētas junioru izlases spēles, un jauniņais Sprukts bija viens no mūsu izlases līderiem. Tikai tad viņai radusies neliela sajēga par hokeju, protams, savus plusiņus iemantojis arī Jānis. Tajā pašā 2000. gada pavasarī 18 gadus vecais Sprukts, daudziem par pārsteigumu, iekļuva Latvijas pieaugušo izlasē un piedalījās veiksmīgajā pasaules čempionātā Sanktpēterburgā (atcerieties vēsturisko 3:2 uzvaru pār Krievijas zvaigžņoto komandu!). Jānis atkal paspīdējis pozitīvā gaismā.
Pēc atgriešanās no čempionāta Jānis saņēmies un uzaicinājis Lauru ciemos, lai varētu pabūt divatā. Randiņš bijis veiksmīgs, un kopš tā laika viņi ir kopā. Lai gan tā teikt var visai nosacīti, jo Jānis lielākoties pārstāvējis ārzemju klubus, tāpēc tikšanās reizes bija retas, toties priecīgas un emocionālas. «Mūsu attiecības auga pamazām un tajā pašā laikā arī stāvēja uz vietas,» domā Jānis. «Sarakstījāmies, sazvanījāmies un kopā bijām tikai vasarās, kad nav sezona. Sporta spēļu pārstāvjiem dzīve rit nevis gados, bet gan sezonās.» Laurai šie gadi nepavisam nav bijuši tik saldi. Abu sarakste daudz pateikusi arī par attiecībām — kad ir vieglāks laiks, kad grūti un smagi brīži. «Tāpēc jau arī izlēmām precēties — vai nu kaut ko darām, vai nedarām, citādi ir ļoti grūti. Tomēr būt hokejista sievai nav nemaz tik grūti. Ja jau cilvēki izlemj precēties un to arī izdara, tas liecina, ka viņi nākotni redz gaišu. Tālāk būs jāskatās, ko darīt ar savu dzīvi, personiskajām ambīcijām un karjeras iespējām, kaut kā viss būs jāsabalansē,» — tā Laura.
Vasaras beigās Jānis dosies uz Ameriku, lai cīnītos par vietu Nacionālās Hokeja līgas kluba «Floridas Panthers» sastāvā. Sieva braukšot līdzi, karjeru tādā veidā vismaz uz kādu laiku atbīdot otrajā plānā. Laura izmācījusies publiskās tiesības Latvijas Policijas akadēmijā un ar mājsaimnieces lomu viņai ilgstoši samierināties būs grūti. Sarunas gaitā var noprast, ka meitenei sirdī sēž maksimālistes gariņš — tas palicis vēl no aktīvās sportošanas laikiem. Savulaik viņa guva labus panākumus šķēpmešanā, bet progress uz kādu brīdi apstājās un Laurai nolaidās rokas: «Tiklīdz nevarēju sacensībās pacīnīties par normālu vietu un rezultātu, zuda interese trenēties. Ja nesanāk, nesanāk. Mums abiem ar Jāni ir kāda kopīga īpašība, ka vienmēr gribam uzvarēt. Kaut vai biljardā un boulingā. Kad spēlējam, klusējam un darām visu, lai uzvarētu. Boulingā esam apmēram spēkos vienādi, bet biljardā labāk veicas Jānim. Es tik ļoti gribu uzvarēt, ka beigās nekas nesanāk,» pasmejas Laura. Viņa vairs nav tā meitene, kas neko nesaprot no hokeja. Par dzīvesbiedres atbalsta trūkumu Jānis nekad nav sūdzējies, tāpat kā par kritiku. «Attiecībā uz sportu es nevaru nepateikt to, kas ir prātā. Kad pasaku, tad ir miers. Kritika, protams, nav patīkama, bet nav tik traki — mēs visu varam pārrunāt.»