Astainā draudzene (9)

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Kurš ir viens no interesantākajiem un arī inteliģentākajiem dzīvniekiem, kas izpelnījies mājas mīluļa godu? Neapšaubāmi – žurka!

Savvaļas žurku piejaucēt gan diez vai izdotos, taču laboratorijas žurkas patiešām ir mīļi un interesanti dzīvnieciņi ar savu raksturu, stiķiem un niķiem.

Divas kastas

Latvijā savvaļā mitinās apmēram 20 grauzēju sugu. Viņu starpā ir gan peles, gan žurkas, gan bebri, gan arī vāveres un pat lidvāveres. Žurku cilti pārstāv divas sugas – pelēkā (Rattus norvegicus) un melnā žurka (Rattus rattus). Melnās var būt arī pelēcīgā krāsā un no pelēkajām atšķiramas, papētot asti – atšķirībā no pelēkajām žurkām melnulēm tā ir garāka par ķermeni.

Melnās žurkas tāpat kā pelēces ir sinantropa (ar cilvēkiem, kultūrvidē dzīvojoša) suga, taču viņu Latvijā nav daudz. Šīs sugas pārstāves sastopamas galvenokārt Vidzemē un Latgalē. Viņas ir īstenas mājsaimnieces – reti kad pamet mājas. Tiesa, viņas nav no bailīgajām un pasiro pa tuvāko apkārtni, taču vislabāk jūtas kādas mājas bēniņos vai pagrabā. Pelēkās žurkas ir daudz bezbēdīgākas un tik ļoti netiecas pēc komforta – viņas labi jūtas pat laukā. Melnās žurkas ir veģetārietes (neatsakās arī no piena produktiem), turpretī pelēkās ir visēdājas, turklāt negauses – nekautrēdamās un bez bažām iecērt zobus gan ēdamās, gan neēdamās lietās. Tik dumjas gan nav, ka kilogramiem rītu, piemēram, elektrības vadu izolāciju – tās graušanas process nepieciešams, lai zobi nestāvētu dīkā, kā arī ligzdas (migas) būvei.

Aziātes

Sensenos laikos žurkas mitušas tikai Āzijā. Attīstoties tirdzniecības kontaktiem, šie dzīvnieki nonākuši Eiropā, bet vēlāk izplatījušies pa visu pasauli. Domājams, ka melno žurku dzimtene ir Indija. Latvijā melnās žurkas parādījušās ap 11.–12. gadsimtu. Pelēkās žurkas ienākušas daudz vēlāk. Kad? Te nu pētnieku domas dalās. Vieni uzskata, ka no savas dzimtenes Ķīnas tās emigrējušas jau ap 10. gadsimtu, citi min jaunākus laikus. Ir ziņas, ka 16. gadsimtā nezināmu iemeslu dēļ noticis milzīgs pelēko žurku demogrāfiskais sprādziens un tās drosmīgi metušās Volgas plašajos ūdeņos, pārpeldējušas upi un devušās tālāk iekarot Eiropu. Latvijā pelēkās žurkas parādījušās vien 18. gadsimtā un ātri vien atrada latvju zemīti par labu esam. Būdamas agresīvākas un spējīgas piemēroties dažādiem (pat visskarbākajiem un spartiskākajiem) dzīves apstākļiem, viņas iekaroja aizvien plašākas teritorijas, izspiezdamas no ierastajām dzīvesvietām itin miermīlīgās veģetārietes melnās žurkas.

Lai nu kā, jau 19. gadsimta beigās, kad strauji sāka attīstīties medicīnas zinātne, žurkas tika izmantotas dažādiem eksperimentiem. Ar laiku laboratorijās mītošie grauzēji, paaudžu paaudzēm tiekot pie garantētas pārtikas, kļuva daudz miermīlīgāki. Kāds iedomājās savu laboratorijas līdzstrādnieci aiznest uz mājām bērnam par prieku, kāds cits arī tādu mājdzīvnieku sagribēja, un sākās žurku kā mīļdzīvnieku ēra. Un, kā jau tas ar mīļdzīvniekiem notiek, pie darba ķērās arī selekcionāri, radot dažādas laboratorijas žurku krāsu variācijas – lai katra gaumei izpatiktu.

Astainais cilvēciņš

Zinātnieki noskaidrojuši, ka žurkas ir mums daudz līdzīgākas, nekā varētu iedomāties. Piemēram, ir pierādīts, ka aptuveni 90 procentu gēnu žurkām un cilvēkiem ir līdzīgi. Viņas pat redzot sapņus!

Gana ilgstoši un cieši kontaktējoties ar mīļžurciņu, iespējams viņai daudz ko iemācīt. Piemēram, drīz vien grauzējs sāk pazīt savu saimnieku un sāk atsaukties uz vārdu. Ar saimnieku veidojas īpaši mīļas attiecības, taču, būdami ziņkārīgi dzīvnieki, žurkas ļoti interesējas arī par citiem cilvēkiem. Jebkurā gadījumā žurka ir daudz interesantāks mājdzīvnieks par, piemēram, bruņrupuci vai pat kāmīti vai jūrascūciņu, kam galvenais ir ēšana un gulēšana, bet cilvēks – vien tas, kurš sagādā pārtiku un nodrošina mājvietu...

Tā kā žurkas ir darbīgi radījumi, viņām nepieciešama labi aprīkota mājvieta – sprostā jābūt gan skrejritenim, gan dažādām citām atrakcijām. Vislabāk, ja būris ir no izturīga, viegli kopjama materiāla (metāla vai organiskā stikla). Tam jābūt vismaz 50 cm garam, 30 cm platam un 35 cm augstam. Jāierīko arī kāds noslēgts kaktiņš migai, kurā dzīvnieks var paslēpties. Lai būri būtu vieglāk kopt, uz grīdas jāber pakaiši. Šim nolūkam noder 2–3 cm biezs zāģskaidu slānis, kas maināms ik pa trim dienām. Dzeramtrauks noteikti jāpiestiprina pie sprosta sienas. Lai gan žurkas prot peldēt, mitrums viņām nepatīk. Piemērota ir automātiskā dzirdinātava.

Laboratorijas žurka tāpat kā cilvēks ir visēdāja, un barībai jābūt dažādai – ēdienkartē jāiekļauj gan augļi, gan dārzeņi, gan graudi, bet vismaz reizi nedēļā jādod arī vārīta gaļa (jēlu, asiņainu neiesaka, jo, reiz izjutusi asiņu garšu, žurka var kļūt par īstenu plēsoņu, kas apdraud cilvēkus). Žurka jābaro divreiz dienā. Jāņem vērā, ka aptaukošanās un ar to saistītās sirds slimības ir grauzēju posts – žurkas ir negauses, bet pārbarota žurka var saslimt ar dažādām sirdskaitēm, un to dēļ mīlules jau tā paīsais mūžs var kļūt vēl īsāks...

***

FAKTI

Laboratorijas žurka

Garums: līdz 27 cm

Aste: līdz 20 cm gara

Svars: līdz 500 g

Apmatojums: īss, biezs; aste zvīņaina, ar retiem matiņiem

Krāsa: balta; balta ar brūnu;

iespējamas arī citas krāsas un krāsu kombinācijas

Mūža ilgums: 2–4 gadi

***

SAIMNIECES LEPNUMS

Īsa, bet laba dzīve

Rīdziniece Zanda Tabore iegādājusies divas dekoratīvās žurkas – melnīgsnējo Maksi un brūnganīgo Nelliju.

"Pašā sākumā drošāks bija Maksis, viņu es arī iegādājos pirmo, pēc tam Nelliju, kura sākumā mazliet baidījās. Žurku puikam ir astoņi mēneši, Nellijai – seši. Kad sāku strādāt zooveikalā, pirmo izvēlējos puisi, jo es jau sen gribēju žurku. Pamatā mani mīluļi ir suņi, bet, tā kā dzīvoklī pagaidām to nevaru atļauties, paņēmu žurkas. Jau tehnikumā mācoties, to gribēju darīt, bet kopmītnēs neviens neļāva. Arī mājās mamma iebilda, bet, kad pārcēlos dzīvot pie puiša, bija iespēja īstenot šo nodomu. Man vienmēr ir patikuši mazie grauzēji – kāmji un žurkas," stāsta Zanda.

Žurku var nopirkt lēti – par diviem trim latiem, bet katram mazam dzīvnieciņam nepieciešams aprīkojums – būris, barības trauki, pakaiši u.tml. "Pirmais bija apakšējais būris, pēc tam pazīstami cilvēki atdeva otru, ko piemontējām pie apakšējā, un tad bija trešais. Kopā ir iznākusi viena liela māja ar septiņiem stāviem. Katram it kā pietiktu ar vienu būri, bet vēlējos, lai viņām būtu vairāk vietas, kur izskraidīties: ja tiek mazāk pastaigāties pa dzīvokli, lai var to darīt pa savu mājokli. Pieskatot es viņām ļauju staigāt pa dzīvokli – labāk pa dīvānu, pa grīdu ne, jo tad var kaut kur aizlīst. Abi nāk atpakaļ, kad pasaucu. Viņi ļoti labi zina savu vārdu, vislabāk saprot, kad dara to, ko nedrīkst. Maksim ir tāds niķis, ka viņš visu velk iekšā būrī – ievilks aizkarus un tajos izgrauzīs lielu caurumu. Nellija ir diezgan mierīga, bet Maksis mīlīgāks, pat bučas dod. Tā kā vienmēr tiek pieskatītas, nekādas blēņas nav izdevies pastrādāt."

Abi sadraudzējušies, labi saprotas. Kad Zanda pārveda mājās Nelliju, Maksi nācās izkastrēt, jo citādi būtu pilna māja ar žurkulēniem. Žurku mammām grūtniecība ilgst apmēram 20 dienas un vienā metienā var piedzimt no četrām līdz divpadsmit žurciņām. Otru Zanda iegādājusies tādēļ, lai Maksim nebūtu tik garlaicīgi – tajā laikā saimniece daudz strādājusi, un viņš jutās vientuļš. "Kad abas pamostas, sāk skraidīt, tad atveru būrim durtiņas, lai iznāk ārā. Žurkas ir vairāk vakara un nakts dzīvnieciņi, nedaudz paēd no rīta un guļ. Vakaros, kad ejam pie miera, var dzirdēt, kā viņas skraidelē pa būri."

Maksis un Nellija tiek baroti ar firmas Prestige sauso profesionālo barību, kas satur graudus, mikroelementus, vitamīnus, papildus tiek doti arī gardumi – gurķis, banāns, bet nekas no sava galda. Ir cilvēki, kuri grauzējiem dod sieru, gaļu, visu, ko paši ēd. Viņām, protams, garšo, jo žurkas ir visēdāji, bet tas ir kaitīgi. Tāpēc bieži vien viņas ir pārbarotas un ļoti resnas.

"Kaut kur pasaulē notiek žurku adžiliti – līdzīgi kā suņiem šķēršļu pārvarēšana. Es domāju, ka ar Nelliju tādā varētu piedalīties, jo viņai patīk lēkt. Maksis gan ir sliņķis. Nellijai patīk ielīst man matos, sapiņķerēties tajos un grauzt; Maksis staigā pa rokām augšup, lejup, viņš arī mazliet nekaunīgāks. Pagaidām man pieskatīšanai ir māsas kaķis – Kanādas sfinkss, ar ko pamazām abi grauzēji aprod, jo nākotnē mājās būs arī tāds dzīvnieks. Maksis sev noteikti neļaus darīt pāri, vienmēr aizstāvēs arī savu teritoriju.

Viņas nemazgāju, jo žurkas pašas iztīra savu kažoku – līdzīgi kā kaķi. Tā kā viņas ir divas, izveidojies tāds rituāls no rītiem: viena apguļas uz vēdera, un otra izknibina, iztīra visas spalviņas. Kažoks ir spīdīgs tāpēc, ka dodu labu barību," lepojas saimniece. Dekoratīvajām žurkām nav ilgs mūžs, apmēram kādi trīs gadi: īsa, bet laba dzīve. Pirmajā dienā, kad viņas ierodas mājās, žurkas pārsvarā sēž būrī un nemaz nelien ārā, kamēr aprod ar svešo vietu un cilvēkiem, jo nezina, kas tas ir. Paiet kādas pāris nedēļas, līdz iedzīvojas jaunajos apstākļos. Viņām ir ļoti svarīgs kontakts ar cilvēku. "Maksi paņēmu, kad viņam bija četri mēneši, un tas jau bija problemātisks vecums, vislabāk iegādāties pusotrā, divos mēnešos. Viņas ir ļoti ziņkārīgas: lien visur, kur tik vien var. Manējām ļoti patīk, kad glāstu. Ielāgojušas manu dienas ritmu, zina, ka pēc rīta tualetes došos pie abām un iedošu kādu gardumu; tiklīdz atveru atvilktni, kur tie nolikti, jau nostājušās ar ķepām pie būra un gaida. Dodu spilventiņus ar banānu pildījumu, kuru sastāvā ir arī vitamīni."

Būri vēlams tīrīt reizi nedēļā, jo žurku puikām ir diezgan specifiska smaka. Žurkas ir ļoti interesanti, atraktīvi un sabiedriski dzīvnieciņi, tāpēc ir piemērotas gan bērniem, gan pieaugušajiem. Grauzēji baidās no asām kustībām un negaidīta trokšņa.

Komentāri (9)CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu