Izglābj dzīvību pieklīdušiem suņiem

Beidzot ir pienākusi vasara, kad mēs, izlīkumojoši pa meža biezokņiem, nonākam rīdzinieka Arņa Jansona lauku īpašumā Taurupes pagastā. Viducī – jauna dzīvojamā ēka, aiz tās – koku puduris, kas skatam norobežo mazo Līčupīti. Pretī nāk saimnieks ar saviem trim suņiem – Duksi, Krančuku un Topsi.

"Mēs visi ģimenē ļoti mīlam dzīvniekus," saka Arnis Jansons. "Mana meita Paula darbojas dzīvnieku SOS. Vienmēr mums bijis daudz dzīvnieku: ja ir viens, tad vieta atrodas arī otram, trešajam – kāda tur starpība, divi vai trīs? Šie mazie sunīši ļoti sen paši atnāca, ir bezšķirnes, jaukteņi. Vienu dienu Pierīgā, kur dzīvojām, ieradās kā savās mājās un prom negāja. Sākumā domājām – klaidonītis, atvērām vārtus, nu varbūt pats aizies, bet nekā. Man patīk lauki, un arī suņiem te pavisam citāda dzīve nekā pilsētā. Varbūt es pārspīlēju, bet, kad meklēju māju, kur varētu palikt, man bija noteikumi: lai ir mazliet ūdens apkārt un lai beidzas ceļš. Lai man nav jāuztraucas, ka suņi būs jāiežogo un viņiem būs sēta apkārt. Te viņi jūtas mierīgi un brīvi, paveru durvis vaļā un ļauju, lai iet. Viņi jau patiesībā nekur projām neiet, pie mūsu mājām arī ceļš beidzas."

Kur Pierīgā staigāsi

No Pierīgas līdz šīm lauku mājām Arnis Jansons ar savējiem mēro apmēram 80 kilometru. Ziemā turp nokļūt var vienīgi ar džipu, problemātiski meža ceļu izbraukt šķīdoņa laikā, visērtāk – vasarā, kad ir sauss. Īpašumu laukos saimnieki meklējuši arī tā iemesla dēļ, ka Pierīgā praktiski nav vietas, kur ar suņiem pastaigāties. Visur ir cilvēki, dzīvniekiem jāliek uzpurņi. Nē, nē! Arnis Jansons norūpējies, ka stāvoklis valstī ir diezgan bēdīgs, cilvēki ļoti maz domā par pamestajiem dzīvniekiem, par viņu labturību.

"Esmu diezgan daudz grāmatu lasījis par suņiem, vairs neatceros, kurš autors teicis, ka saimniekam īstenībā ir grūti dzīvoklī, bet ne sunim. Vienīgi saimniekam trīs četras stundas dienā ir jāstaigā. Ko vajag sunim? Pirmais, lai būtu blakus cilvēks, savs saimnieks, tas viņam visvairāk nepieciešams. Kādi ir apstākļi, tas suni mazāk uztrauc. Šeit man ir prīmā – paveru durvis, viņi paši iziet. Praktiski bez manis suņi nekur nedodas, es pat uz veikalu bez viņiem nevaru aizbraukt – vienmēr taisās līdzi, lec iekšā automašīnas salonā. Es vispār nekur netieku bez viņiem. Tiklīdz Pierīgā uzvelku drēbes, ar kurām braucu uz laukiem, tā viņi no manis neatstājas ne soli, zina, ka tūlīt brauksim," stāsta Arnis Jansons. Vietējā pagasta ļaudis pamanījuši, ka viens rīdzinieks braukā ar džipu un vienmēr automašīnas salonā sēž suņi.

Arnis Jansons turpina: "Pierīgā darbā esmu aizņemts trīs dienas, pārējās varu vadīt te, laukos, kur dzīvojos ar suņiem. Man ir tāds brīva režīma darbs, varu tā savu dzīvi sakārtot. Pašiverēju šeit trīs dienas, tad uz Rīgu. Te ir forša vieta – meža zvēri staigā. Kad es eju uz darbu Rīgā, no rītiem ir pilnīgs miers, bet, kad pošos uz laukiem, suņiem iestājas panika: visi uztraukti, skraidelē, seko man pa pēdām, lai tik es neaizdotos prom bez viņiem. Pierīgā suņiem ir pavisam cits režīms – kad nevelku lauku drēbes, miers, suņi pat nepamostas, nepieceļas no savas guļvietas," saka Arnis Jansons.

"Esmu viens no bara"

Viņš apgalvo, ka savā ziņā suns noteikti ir gudrāks par cilvēku. Tas gan daudzkārt rakstīts un teikts, bet viņš vēlreiz atkārto: "Suņi ir godīgi, patiesi. Nedomāju, ka suns ir tāds pats kā saimnieks, protams, daudz kas ir atkarīgs no audzināšanas. Mēs dzīvojam te visi kopā it kā barā. Suns mani uztver kā bara dalībnieku un it kā vecāko tajā barā. Skatījos kādu TV raidījumu, kur viena sieviete, kurai bija čau-čau šķirnes suns, stāstīja, ka mēģinājusi savu mīluli izdresēt. Sunītis paskatījies acīs, un tajās viņa esot izlasījusi jautājumu: "Vai tiešām tu gribi tāda salauzta rakstura suni?" Tas bija tik labi! Manas prasības? Lai suņi nekaujas savā starpā un neiet projām."

Lielais bulmastifs Duksis, viņam ir seši gadi, mazais Krančuks, meitene, un Topsis, visi ir sterilizēti. Topsim ir apmēram kādi 12 gadi, pirms 10 gadiem atnāca pie Arņa Jansona. Krančuks arī ieradās apmēram tajā pašā laikā, starpība – kāds pusgads. "Reizēm saplūcas savā starpā. Labāk būtu dot sauso barību, bet viņiem garšo, ja pievieno konservus. Lielais Duksis ziemā apēd daudz, bet vasarā puikam nav apetītes."

Atbildība par citiem

Arņa Jansona īpašums sniedzas 30 hektāros. Saimnieks nopļauj zāli un visu sakopj. Pašlaik nekāda ekonomiska darbība nenotiek, vien iesējot auzas meža zvēriem. "It kā tas izklausās mazliet neparasti, taču neesmu mednieks, gluži otrādi – traks pretinieks. Medniekiem ir prieks nogalināt dzīvnieku kā lopkautuvē. Tas man nepatīk. Es te nelaižu medniekus, bet auzas iesēju tāpat," uzsver Arnis.

Ar suņiem Rīgā ir grūti, kad jāved staigāt. Taču tas ir atrisināts – viņi trīs dienas nodzīvo pagalmiņā, ierobežotā teritorijā, pēc tam izstaigājas šeit. "Viņi ir tik laimīgi, kad tiek no mašīnas ārā. Viņi ir laimīgi jebkur, kur es braucu, arī atpakaļ dodoties. Vai neiznāk tā, ka es vairāk suņiem kalpoju? Nu, kā lai to pasaka... Kad jūtu, ka viņi ir priecīgi, arī pats esmu priecīgs." Katram sunim lauku mājās ir sava guļvieta, kur viņi atpūšas vai snauž. Laiku pa laikam draiskuļi uzkāpj uz kāda dīvāna vai krēsla, nav ko uztraukties par spalvām – suns ir tīrāks par cilvēku.

"Mēs esam ģimenē sprieduši, kā varam palīdzēt dzīvniekiem. Mēs esam izglābuši dzīvību diviem suņiem, meita arī to dara. Latvijā situācija nav priecīga – tik daudz pamestu, klaiņojošu suņu. Varbūt tāpēc mana meita Paula ar savu līgavaini Uldi Žīguru (tieši viņš zvanīja Mājai, informējot par suņiem, ko paņēmuši paspārnē – aut.) ierosināja par to vairāk informēt iedzīvotājus. Nevajadzētu ļoti pārspīlēt, kas pašlaik notiek ar dzīvniekiem, jo nav tik slikti, kā bija agrāk, situācija tomēr uzlabojas. Ar kaķiem noteikti ir trakāk – tos, kurus saķer dzīvnieku SOS, sterilizē, nogriež austiņu, lai būtu atšķirība, un palaiž ielās. Kaķis turpina pildīt savu funkciju – ķer žurkveidīgos. Paldies dievam, ka ir tādi cilvēki, kas par to domā. Pilnīgi asaras saskrien acīs! Es ar suņiem normāli dzīvoju kā ģimenē. Bērni, mazbērni – liela ģimene, mēs visi esam kopā," saka Arnis Jansons.

Cieņa pret dzīvību

Viņš vienmēr atceroties Albertu Šveiceru, kurš atgādināja godbijību pret dzīvību. Nekas jau nav daudz jāizdara, tikai godbijīgi, ar cieņu jāizturas pret dzīvību. Arī tās auzas neesot grūti iesēt, cik tur daudz – nobraukt ar traktoru un izbērt sēklu. "Esmu pārticis ar savu darbu. Te ir lieguma zona – Ogres ielejas dabas parks, kas iekļauts ES programmā Natura 2000. Ja zāle nav vajadzīga lopiņiem, pļauju augustā, kad putni izligzdojuši. Tik, cik es varu, tik izdaru. Arī ziemā mēs te esam, par apkuri nav ko raizēties – kamēr visu apkārtni iztīrīs, malkas būs pietiekami. Bebri nogāzuši tādas apses, taču man netraucē: lai nogāž to koku, nomizo, baļķis paliek malkai, man nav jāgāž. Grūti pateikt, cik liela ir tā populācija, jo, kad eju staigāt, suņi dodas pa priekšu un visus bebrus aizbaida, bet to alu ir daudz," stāsta Arnis.

Pāri mitrajai vietai viņš ieklājis dēļu taku, lai nokļūtu pie upītes. Gluži kā Engures ezera dabas parkā. Līčupītes krastos ir speciālais liegums – nedrīkst pļaut zāli, vākt kritušos kokus. Prasības nav pārdabiskas, drīzāk otrādi – tās ir patīkamas. Arnis pat vaicājis speciālistiem, vai šeit drīkst ierīkot tādas dēļu laipas. Ja kaut kas būs iekritis ūdenī, lielais bulmastifs tik ilgi ņemsies, līdz izvilks ārā jebko.Te ir droši peldēties, ūdens ir ļoti dzidrs un tīrs, tajā dzīvo foreles. Arnis uzsver, ka ar suni visu var sarunāt, nevis tā, kā ar sievieti. Te arī viņš pie vārda tiek.

Uz augšu