Miks Ozoliņš. Lecīgs vai ieņēmis pozu?

Tā konkursa laikā, jautāts par savu piemērotību šim darbam, viņš atbildēja: «Manī mīt TV zvaigzne, kura grib izlauzties attiecīgajā vietā un laikā. Nu šis brīdis ir pienācis! Esmu spilgta personība, labi pielāgojos apstākļiem, un kameras ir mani draugi!»

Uzrunājot Miku intervijai, «atpūta.tv» no puiša nemaz neslēpa: mums gribas uzzināt — tiešām tik daudz pašpārliecinātības un lecīguma viņā mājo vai arī tā ir tikai sabiedriska poza, lai pūlī pamanītu? Pamanītu tieši Miku?

— Tātad: esi lecīgs vai arī tie teksti par tevī mītošo zvaigzni un spilgto personību bija tikai konkursa vajadzībām sabīdīti?

— Tieši tā — ir jāsaprot formāts un rāmīši, kuros nākas darboties un kas ierobežo.

— Vai tas jāsaprot, ka konkursa rāmjos apzināti uzspēlēji savu pašpārliecinātību?

— Kāpēc apzināti? Par to savu piemērotību MTV darbam nesameloju, vienkārši — sagaidīju to īsto vietu un īsto laiku. Tikai nepārproti, tas nenozīmē, ka par katru cenu man gribējās iekļūt TV ekrānā. Ja tā būtu, tad jau agrāk censtos to realizēt. Es vienkārši visu laiku sevī tā klusiņām jutu, ka būs — man būs kaut kas papildus režijai. Par režiju man bija skaidrs, ka es to gribu darīt, un lēnītēm uz to virzījos, tomēr sajūta, ka vēl kaut kas varētu nākt, kas jau saistīts ar darbu šaipus ekrānam, arī neatstājās. Un vajadzēja paiet laiciņam, lai saprastu: re, šī — MTV — ir tā īstā lietiņa, kas vēl arī ir priekš manis.

— Piedod par neatlaidību, bet man tomēr gribas saprast: jūti, ka tev iekšā sēž tā TV zvaigzne vai...

— Domāju, ka man piemīt viss vajadzīgais, lai par tādu kļūtu, un centīšos šos vārdus attaisnot.

— Piesaucot režiju, ar to domāji kino, kas esot tava sirdslieta, vai TV, kurā naudu pelni?

— Kino. Diezgan agri sapratu, ka tieši ar to gribu nodarboties. Amerikā pastudēju TV lietas, kino vairāk apgūstu pašmācības ceļā, dramaturgu, scenāristu bībeles lasot.

— Kāpēc izvēlējies kino? Šobrīd tev ir 22 gadi, kad sajuties kino apburts, tātad biji vēl jaunāks, turklāt labi varēji apzināties, cik lielas vai nelielas iespējas ir ar šo kustīgo bilžu mākslu nodarboties Latvijā.

— Laikam jau man jaunības maksimālisms neļāva nobīties un no kino novērsties. Un tā doma par mani kino nekur nav pazudusi. Vienkārši esmu paaudzies un sapratis, ka viss notiek konkrētajā laikā un konkrētajā vietā. Mana dzīve ir kā amerikāņu kalniņi: arvien uz augšu, bet palaikam kaut kas bišķiņ uz leju parauj, lai tad atkal sekotu uzrāviens. Tādi pārtīkami pārsteigumi, kā, piemēram, ar MTV.

— Bet vai «MTV Latvija» nevar noēst to laiku, ko mērķtiecīgi varētu veltīt kino scenāriju rakstīšanai, kāda darba caursišanai līdz ekrānam?

— Neviens mani kino priekšā nenobremzēs. Rakstīt scenārijus vai bīdīt projektus — šāda iespēja pastāv. Kaut kas ir jādara, lai kaut kas arī notiktu. Vien priekš kino daudz jādara, lai tas notiku. Priekš saviem 22 gadiem, domāju, diezgan apņēmīgi darbojos.

Bet MTV iespēju izvēlējos tikai tādēļ, lai sevi pilnveidotu, attīstītu. Kā režisors, kā cilvēks no šā darba varēšu tikai iegūt.

— Ko?

— Jaunu pieredzi, jaunas zināšanas, jaunus kontaktus ar cilvēkiem.

— Vai arī atbalsti lielo kinorežisoru atziņu: ka jauns cilvēks, bez dzīves rūdījuma, nemaz nevar pilnasinīgu, skatītāju tūkstošus uzrunājošu kino uzņemt?

— Saviem gadiem esmu jau diezgan daudz pieredzējis. Jā, es rakstu scenārijus un to, kas jau uzrakstīts, varētu arī publicēt, tas varētu būt pat interesanti. Tomēr es gribu uzrakstīt labu kinoscenāriju. Tāpat kā cilvēki pārlasa Bībeli, katru reizi no tās ko vairāk saprotot, tāpat es pārlasu savu scenārista Bībeli — Roberta Makī darbu —, ik reizi ko jaunu tajā ieraugot, absorbējot, līdz ar to pamainot savus scenārijus.

— Kāds žanrs vai tēma kino saista?

— Attiecības. Drāma. Nedaudz arī krimināldrāma. Bet pamatā cilvēku attiecības.

— Jāteic, ka gaidīju piesaucam zinātniskās fantastikas, spriedzes vai parodijkomēdijas žanrus.

— Nē, nē, nē!

— TV lietas — tās nāca tāpēc, ka līdz kino tev vēl jāpilnveidojas, tas bija tēva pirksts, vai tāpēc, ka citu nebija ko darīt un nosacīti TV ir tuvākā kino?

— Tēva pirksts bija tikai tik, cik man, esot Losandželosā, kurp aizbraucu laimi meklēt, apskatīt kino Meku un kādu laiku tur padzīvoties, saņēmu e-pastu: viņš grasās veidot jaunu «Talantu fabriku», vai negribot braukt palīgā. Protams, es gribēju!

— Tātad tēvs tevi ar TV saslimdināja?

— Nē, viņš mani tajā nav ievilcis, es pats... Par TV vienmēr esmu interesējies, tomēr diezgan ātri sapratu, ka mans ceļš ir kino.

— Tēva pieredze nemaz, nemaz nemudināja no TV, vismaz Latvijā, turēties pa gabalu? Lai nu kurš, bet Māris Ozoliņš līdz mielēm iepazinis provinciālo TV vidi, kur vienbrīd esi pieprasīts, tad ar samazgām apliets, kļūsti lieks, lai atkal nonāktu nulles punktā, no kura visiem sava varēšana jāpierāda no jauna.

— Turēties tālāk? Es? Nekādā gadījumā!!! Es varu nožēlot tikai to, ko neesmu izdarījis. Tāpēc arī vienmēr daru visu, lai vēlāk nevajadzētu nožēlot neizdarīto, nepamēģināto.

— Laikam savā būtībā esi stiprs cilvēks...

— Es jau teicu, ka mana dzīve ritējusi kā pa tiem atrakciju kalniņiem: te augšā, te lejā... Tam esmu gatavs un dzīvoju. Mans moto ir Marka Tvena vārdi: tikai tas, kas iet tālu, var izzināt, cik tālu var aiziet. Un tas, manuprāt, ietver visu, arī kāpumus un kritumus.

— Noteikti jau ar nepacietību gaidi brīdi, kad MTV aizies ēterā, bet kādas ir šīs gaidīšanas svētku sajūtas?

— Tagad jau iestājies miers.

— Tikai tāpēc, ka gūta uzvara konkursā?! Bet tie jau bija tikai pumpuriņi, īstais darbs tikai priekšā, vēl jau nāksies skatītāju simpātijas iekarot, savu varēšanu pierādīt.

— Darbs kadrā, kameru lietas man nav nekas svešs. Tas, kas sāksies ar MTV iziešanu ēterā, tikai notiks daudz plašākā mērogā. Par ko man baidīties? Nu nav man par ko baidīties. Adrenalīns man bija MTV atlases laikā, tagad jau esmu gatavs strādāt. Tiesa, man vēl līdz tam citi darbi jāpabeidz, piemēram, raidījums «Slēptā kamera» priekš LNT. Tā ka nesēžu caurām dienām domājot: kā nu būs. Tikai laiku pa laikam iedomājos par MTV, un tas manī izraisa pacilātu garastāvokli. Ir forši. Vienkārši forši.

— Jauno LNT projektu «Slēptā kamera» iesāksi un tālāk ar to kā režisors nestrādāsi?

— Man ir jāuztaisa tik daudzi raidījumi, ka visu rudeni līdz pat ziemai tos demonstrēs.

— Raidījuma ideja ir «nest cauri» nejauši satiktus cilvēkus. Kā tad klājas, cik atsaucīgi esam?

— «Slēptajā kamerā» praktizējam pozitīvo āzēšanu, bez melniem jokiem. Mūsu mērķis ir kameras priekšā noķert cilvēku patieso būtību. Un lai beigās būtu happy end, visi kopā pasmietos, nevis smietos tikai skatītāji un paziņas: re, re, tevi nofilmēja slēptā kamera, ha-ha-ha.

— Iedod, lūdzu, piemēru, kā atklāsiet cilvēku patieso būtību, paziņām tomēr neliekot smiet, sak, nabadziņš, hi-hi, noķēra tevi tomēr tā TV kamera, izjokoja tomēr, hi-hi.

— Liepājā Zvejnieku svētku laikā filmējām sižetu, kurā džekiņš ar dāvanu kasti iet klāt meitenēm uz ielas: «Atvainojiet, es nesen atbraucu no Īrijas, zemenes tur lasīju, divus gadus biju prom, un visi draugi kaut kur pazuduši. Bet man šodien dzimšanas diena, neviens nav atnācis, tikai māte dāvanu atsūtījusi. Vai nevarat paņemt to dāvanu un tad nospēlēt, ka nākat man pretim, esam pazīstami, jūs gribējāt tieši mani pārsteigt ar šo dāvanu dzimšanas dienā?» Meitenes piekrīt. Nāk pa ielu viņam pretim, ar sajūsmu satiek, visi sabučojas, viss notiek. Bet pēc brītiņa džeks sašļūk. «Bija forši, bet kaut kas nav tā. Vai jūs nevarētu izdarīt tā, lai man tiešām tā svētku sajūta rodas?» Meitenes brīnās: tā jau džekiņam dīvainas prasības, bet piekrīt vēlreiz apsveikumu nospēlēt. Taču pēc mirkļa čalis atkal sašļūk: «Ziniet, lielākā dāvana man būtu, ja atgrieztos mana meitene, ar kuru pirms tiem diviem gadiem izšķīros. Vai viena no jums nevarētu notēlot manu meiteni, pasniegt dāvanu un likt saprast, ka atkal grib būt kopā ar mani?» Nu, apmēram tādi tie mūsu sižeti ir...

— Un kāda ir cilvēku atsaucība?

— Mēs jau esam piešāvušies, lai gan brīžiem liekas, ka pat uz nevainīgiem jokiem cilvēki nav pierunājami. Mokāmies, mokāmies, neviens neatsaucas, līdz, hops, un viens onkulis atveras: «Es tevi ļoti labi saprotu, man pašam tā dzīvē gadījies...» Bet ir lietas, kuras mūsu cilvēki vienkārši nevelk.

— Ko tieši mēs «nevelkam»?

— Mūsu cilvēki ir vairāk noslēgti, daļa — pārāk kompleksaini. Latvieši kautrējas vienkāršās situācijās, piemēram, kad svešinieks iedod paturēt kūstošu saldējumu un pats pazūd, toties rīkojas tikai iespiesti pilnīgā bezizejā.

— Kā lūkojies uz cilvēkiem, kas neatzīst šādu slēpto kameru fiksēto izjokošanu, ko pēc tam vai visa Latvija var lūkot?

— Un ko tad man darīt? Tādi cilvēki ir bijuši un vienmēr būs, viņi arī nemainīsies, visu uzlūkojot skeptiski. Es «Slēpto kameru» taisu pēc savas labākās gribas, un tas būs labs raidījums. Varbūt daļa skatītāju tajā gribēs ko citu redzēt, bet man jāturas pie LNT noteiktā un pasūtītā raidījuma formāta.

— «Slēptās kameras» vadītāju salikums — Sneiks un Zane Jančevska — ir tāds dīvains — mutes bajārs un dramatiska aktrise...

— Jā, bet LNT tā gribēja, un man kā režisoram ar tik pretējiem ļaudīm strādāt ir tikai interesanti. Sneiks tiešām ir pa gaisu plandošais tips, kas brīžiem jāsaņem aiz ausīm, lai atgrieztu uz zemes pie darāmajiem darbiem. Zane pirmajās reizes bija tāda apmulsusi, bet tagad jau apvārtījusies mūsu radošajā kompānijā un visu uztver normāli.

— Pirms pāris mēnešiem šajā pašā kafejnīcā runājoties ar tavu draudzeni Ellu, pamanīju, ka neviens tā īpaši tev uzmanību nepievērsa, šobrīd īsti nevaru saprast: man tikai tā liekas vai garāmgājēji tiešām tevi ieinteresēti uzlūko, tā teikt: šķiet, slavenība?

— Ir, ir uzmanība nākusi klāt, tieku arī uzrunāts: malacis, prieks, ka tieši tu konkursā uzvarēji. Un tas ir patīkami. Pirms tam man vienkārši vēl nebija tādu panākumu, par kuriem sveši cilvēki mēdz uz pleca uzsist.