Neizturētais pārbaudījums. Stāsts iz dzīves

Viņš pieņēma Riču kā savu dēlu

Liene ar Andri iepazinās pirms diviem gadiem — tad viņas puikam bija vien nepilns gadiņš. Attiecības ar bērna tēvu pajuka pat nesākoties, bet viņa bija stipra meitene un neatteicās no māmiņas priekiem. Lai gan tas nenācās viegli, it īpaši finansiālu apsvērumu dēļ. Andris nāca kā glābiņš — kārtīgs, uzticams, drošs. Varbūt viņa ienākumi nebija tik lieli, lai visiem trim nodrošinātu visu, ko vien sirds kāro, taču gausties par nabadzību arī viņiem nenācās.

Bet visvairāk Lienei patika tas, kā Andris uzņēma viņas mazo Riču. Viņš spēlējās, allaž bija kopā, ja mazais naktī ieraudājās, reizumis tieši viņš cēlās augšā un deva padzerties vai iežūžināja mazo vīriņu. «Mūsu puika!», iesākumā vezdams Riču ratos, vēlāk jau turēdams pie rokas, Andris lepni teica saviem draugiem.

Prom uz «laimīgo zemi»

Inflācija palielinājās katru mēnesi, bet Andra alga ne. Arī Lienes ienākumi bija visai nelieli, tādēļ ar katru dienu trijotne izjuta sāpīgo finanšu trūkumu. Viņi atteicās no retās uzdzīves, sāka taupīt uz pārtiku, vien Ričam nodrošinot visu nepieciešamo. Bet darbs, mājas, darbs, mājas — šī shēma pārauga rutīnā, kas kļuva nogurdinoša abiem pieaugušajiem. Tikai Ričs bija smaidīgs un laimīgs puika, jo viņu taču mīlēja. Arī Andris, kuru puisēns jau no mazotnes dēvēja par tēti.

Vienā brīdī Andrim šāda dzīve piegriezās. Lai nesagandētu attiecības ar mīļoto sievieti, viņš spēra visai radikālu soli — sakravāja ceļasomas un devās uz Īriju. Tāpat, viens, gandrīz bez naudas. Nostājās šosejas malā un balsoja mašīnas cerībā ar stopiem nokļūt līdz apsolītajai laimes zemei.

Bet Liene palika mājās, gaidot un atceroties Andra teiktos vārdus: «Pacieties mazliet! Es dabūšu darbu, noīrēšu mājiņu, atradīšu darbu tev un bērnudārzu Ričam. Un mēs būsim kopā!»

Nevienas ziņas

Pagāja nedēļa. No Andra nevienas ziņas. Liene bija tuvu izmisumam. Viņa velti zvanīja uz viņa mobilo tālruni, lai gan labi apzinājās, ka viņas puisim nav starptautiskā pieslēguma. Pagāja mēnesis. Vēl joprojām nebija ne miņas.

Neklājās viegli, nepavisam ne. Liene aktīvi meklēja vēl vienu darbu. Un atrada. Tagad no rītiem viņa tīrīja birojus, bet vēlāk devās uz biroju, kur pildīja sekretāres pienākumus. Grūti, taču beidzot izdevās sapelnīt tik daudz naudas, lai spētu nomaksāt par dzīvokļa īri un apgādāt Riču. Un arī pati varēja nopirkt sev kādu jaunu apģērbu, kas bija tik nepieciešams sekretārei!

Beidzot telefona zvans

Viņa iepazinās ar Aivaru — tīri jauks puisis. Viņa viņu nemīlēja, jo sirds vēl joprojām piederēja Andrim. Taču satikās ar Aivaru arvien biežāk. Kādu vakaru pirms gulētiešanas iezvanījās telefons: «Mīļā! Esmu tik ļoti pēc tevis noilgojies!» Tas bija Andris. Viņš pastāstīja, ka viss nav veicies tā, kā bija plānojis. Līdz Īrijai viņš tika labi ja pēc mēneša. Vēl nedēļa pagāja, iekams viņš atrada darbu. Bet līdz šim nācies iztikt no laukmalē augošajiem kāpostiem, veikalos nospertajām šokolādēm. Tagad viņš beidzot bija uz zara!

«Es sapelnīšu naudiņu, lai varu jums abiem apmaksāt ceļu! Atradīšu vēl labāku darbu, pelnīšu vairāk, atradīšu arī tev darbu un Ričam dārziņu! Pacieties mazliet!» solīja Andris. Liene bija laimīga, lai gan viņai nebija ne jausmas, cik ilgi nāksies gaidīt.

Nodevīgā klusēšana

Andris zvanīja vai katru otro vakaru, viņi stundām runāja. Taču kļuva aizvien skaidrāks, ka Liene pie viņa aizbraukt varēs labi ja pēc pusgada. Pagaidām Andris bija iekūlies parādos, un lēnām ķepurojās no tiem ārā. Bet bija vajadzīga stabilitāte — tieši pēc tās viņi tik ļoti tiecās! Arī Aivars kļuva aizvien uzstājīgāks. Un viņi pavadīja kopā aizvien vairāk laika. Liene iepazīstināja viņu ar Riču. Abiem izveidojās lielisks kontakts. Pēc mēneša viņi sāka dzīvot kopā. Lai gan Lienei vēl joprojām nebija mīlestības — vienkārši tā bija ērtāk. Bija vīrietis, kuram uzticēt bērnu, arī finansiāli vieglāk. Bet Andrim viņa neuzdrīkstējās par to stāstīt. Un arī Aivars neko neuzzināja par puisi Īrijā, jo Liene pamanījās telefonsarunu laikā iziet pa lauku, aizskriet uz veikalu — darīt visu, lai viņi viens par otru neuzzina.

Ziemassvētku «dāvana»

Šādu dubultu dzīvi dzīvojot, pagāja pusgads. Pienāca Ziemassvētki. Zvans pie durvīm. Tur stāvēja Andris. Gluži kā Ziemassvētku vecītis, apkrāvies ar dāvanu saiņiem. Viņš iepriekš nebrīdināja, jo gribēja pārsteigt Lieni. Bet visai īpatnēju «Ziemassvētku dāvanu» saņēma pats.

Viņa stāvēja pie atvērtajām durvīm. Sirds tā ilgojās pēc Andra! Viņa bija gatava krist puisim ap kaklu. Bet istabā bija Aivars... Savukārt Andris lūkojās uz sastingušo Lieni, nesaprazdams, kas notiek. Līdz no istabas atskanēja vīrieša balss: «Vai tavi vecāki jau atnākuši? Saki, lai nāk iekšā!»
Andris saspringa, dzīslas uz viņa kakla pietūka. Viņš nometa dāvanu saiņus un šāvās prom no mājas. Bet Liene stāvēja turpat. Tikai asaras lēni ritēja pār vaigiem...

Viss bija beidzies

«Kas tur bija?» pēkšņi priekšnamā iznāca Aivars, izbrīnīti lūkodamies uz nomestajiem dāvanu saiņiem. «Tas... tas bija Ziemassvētku vecītis,» izdvesa Liene. Aivars neko neteica. Klusi nopūtās un iegāja atpakaļ istabā.

Ziemassvētku vakars bija sabojāts. Liene sēdēja nerunīga, un neviens nevarēja saprast, kas īsti ir noticis. Un neviens arī nejautāja, kurš atsūtījis šos dāvanu saiņus.
Lienei lūza sirds. Viņa gribēja skriet pie Andra, apkrist viņam ap kaklu. Bet saprata, ka tas ir par vēlu. Viss bija beidzies. Lai gan varēja būt citādi.