Laulājies, esi laimīgs un nebēdā... Vai visu mūžu?

Vēl pirms gadiem 50 juridiski nedefinētas vīriešu un sieviešu attiecības bija ārkārtīgi reta parādība. Mūsdienās ļoti daudzi pāri dzīvo, oficiāli neslēdzot laulību un maldīgi saucot savas attiecības par civillaulībām.

Vai jauni cilvēki kļuvuši nepārliecināti un nestabili, vai viņi baidās uzņemties atbildību, varbūt viņu mērķis vispār nav apprecēties? Kas cieš šajā gadījumā? Tikai nesen situācija sākusi mainīties: arvien vairāk pāru precas un slēdz laulību dzimtsarakstu nodaļā un baznīcā.

Patiesībā civillaulība ir laulība, kas reģistrēta Civilstāvokļa aktu reģistrācijas iestādēs. Viss pārējais ir vienkārši sadzīvošana jeb kopā dzīvošana. Daudz jaunu cilvēku stājas šāda veida attiecībās, savu izvēli pamatojot ar vienu iemeslu — lai pārbaudītu jūtas un apzinātos, vai vispār varēs sadzīvot.

1987. gads ir zināms kā kāzu ziedu laiks Latvijā. Šajā gadā laulību slēdza kādi 25 000 pāru. Salīdzinot ar 2005. gada 12 579 slēgtām laulībām (šā gada pirmajā pusgadā savas attiecības definējuši 4789 pāri), situācija izskatās nelabvēlīga. «Tomēr situācija mainās. Ar katru gadu vairāk pāru reģistrē laulību dzimtsarakstu nodaļās un baznīcās,» teic Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamenta direktore Ārija Iklāva.

— Kāpēc, jūsuprāt, par spīti tam, ka vairāki pāri juridiski definē savas attiecības, daudzi tomēr vienkārši dzīvo kopā?

Ārija Iklāva: — Laikam jāsaka «paldies» Rietumiem. Atmodas sākumā Latvijā no turienes nāca daudz jaunumu. Mums likās, ka ir vienalga, kas nāk no ārzemēm, ka tas viss ir pareizi, tas ir, mēs pieņēmām neanalizējot. Tur neoficiālas attiecības bija modē. «Pieredzējušie» eiropieši pat ieteica pirms laulāšanās padzīvot kopā, lai saprastu, «vai mēs varam būt kopā». Tagad «izmēģinājuma» laulības uzskata par normu. Nepatika — nākamais. Būtībā cilvēkam ir dabiski meklēt savu otru pusīti, bet saprāta robežās. Jautājums ir, cik reižu var tā mēģināt?

— Izklausās, ka jūs nosodāt šāda veida attiecības...

— Nē, es nenosodu. Katrs gadījums ir jāskata individuāli. Piemēram, pirms pāris gadiem pie manis atnāca sieviete, kas bija precējusies trīs reizes. Un visi trīs vīri bija gājuši bojā. Nav dīvaini, ka viņa teica: «Es dzīvošu ar vīrieti, bet nemūžam vairs neslēgšu oficiāli laulību.» Gluži otrādi — es nosodu tās jaunās sievietes, kas sametas kopā ar populāriem un bagātiem cilvēkiem, kas ir krietni vecāki par viņām. Ļoti reti šādās attiecībās ir mīlestība... Arī presē raksta: «Tas un tas atnāca ar draudzeni.» Tas varbūt ir kuriozi, bet kāpēc mēs nelietojam vārdu «dzīvesbiedrs»?

— Vai jums kādreiz bijušas aizdomas, ka laulības notikušas pēc aprēķina?

— Es, būdama savā amatā, nedrīkstu laulāt. Bet esmu piedalījusies daudzās kāzās. Ir bijis gadījums, kad laulību vadītājs man pie reģistrācijas galda čukstējis: «Iklāva, šīs pāris nedzīvos.»

— Vai ir bijuši gadījumi, kad kāds no laulātājiem ir aizbēdzis laulāšanas ceremonijas laikā?

— Vismaz manā praksē tā notika trīs reizes. Un visos gadījumos aizbēga līgava, visu viesu klātbūtnē sakot «nē» un paziņojot, ka viņa nemīl brūtgānu. Bet viena reize bija pavisam dīvaina. Par spīti tam, ka brūte atteicās precēties, pāris tomēr slēdza laulību, bet jau pēc pieciem gadiem. Bija arī tā. Kāds pāris iesniedza dzimtsarakstu nodaļā pieteikumu, bet pēc laika līgavainis pārdomāja. Ja viņi būtu atsaukuši reģistrāciju, viss būtu kārtībā. Bet pāris to neizdarīja. Tad līgava nolēma nozagt brūtgāna pasi. Tā viņa apprecējās ar savu brālēnu, kas bija ļoti līdzīgs tam vīrietim. Tā nabaga «vīrs», domādams, ka ir vienkārši pazaudējis pasi, tikai pēc kāda laika, noformējot dokumentus, uzzināja, ka viņš ir precējies...

— Bet ir arī tādi, kam oficiāla laulība nemūžam nebūs vajadzīga.

— Tieši tā! Neviens nereglamentēs, vai drīkst dzīvot kopā bez oficiālas laulības slēgšanas vai nedrīkst. Tās taču ir cilvēktiesības. Es dažreiz smejos, ka mums ir kā Āfrikas ciltī: sarīvējam degunus — mēs esam precējušies, pagriežam muguru — šķīrušies. Bet Latvija nav Āfrika. Mums ir kultūras vērtības, kur klasiskā ģimenē ir māte, tēvs un bērni. Taču pats skumīgākais ir tas, ka mēs zinām savas tiesības, bet ļoti bieži aizmirstam savus pienākumus. Ļoti daudzas sievietes domā par to, kā nokārtot savu dzīvi. Reti aizdomājas par bērnu nākotni, kas ir dzimuši ģimenē, kur vecāki nav stājušies laulībā. Es esmu redzējusi dzimšanas reģistrā, ka bērniem ir neskaitāmi «tēvi». Tas nozīmē, ka sieviete, mainot dzīvesbiedrus, katru reizi pieprasa bērnam piešķirt jaunu uzvārdu, svītrojot iepriekšējo.

— Tad kāpēc šie vīrieši neadoptē bērnu?

— Iemesli var būt dažādi. Bet adopcijai ir nepieciešama īstā tēva piekrišana, un diemžēl to ne vienmēr dod. Cilvēkiem trūkst stabilitātes sajūtas. Bet šādos gadījumos pirmām kārtām cieš bērni.

— Kādi ir jūsu argumenti, lai jaunieši precētos?

— Bērni un viņu nākotne ir spēcīgākais arguments. Kad mums ir bērni, mēs jau nevaram runāt tikai par jūtām, mīlestību, laika pavadīšanu. Mēs atbildam par to, ko radām. Bērni ir mūsu lielākie kritiķi. Vai šie jaunie cilvēki nebaidās, ka pēc tam viņu dēls vai meita pajautās, kāpēc vecāki nav laulājušies?

2006. gada pirmajā pusgadā Dzimšanas reģistrā tika reģistrēti 10 807 bērni. 3939 bērnu tēvi atzina paternitāti (tas nozīmē, ka bērna piedzimšanas brīdī vīrietis nebija oficiālā laulībā ar bērna māti). Savukārt 998 bērniem šī paternitāte nav atzīta. Veicot nesarežģītus matemātiskus aprēķinus, ieraudzīsim, ka puse bērnu ir dzimuši ārlaulībā, kaut arī šodien tādu terminu vairs nelieto. Kāda ir viņu nākotne, tā ir tikai vecāku atbildība.

Kāda jaunā sieviete dzemdēja bērnu no itālieša. Kad laimīgais tēvs atbrauca uz Rīgu, sieviete teica, ka ir atradusi citu, labāku un bagātāku, vīru un šis itālietis viņai vairs nav vajadzīgs... Interesanti, cik «tēvu» būs šim bērnam?