Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/13/8963093t1hdd35.jpg)
Līdz šim vairāk runāts par Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja (LLMM) ēkas celtniecības dažādām niansēm Andrejsalā un valsts aģentūras «Jaunie trīs brāļi» izveidi, tomēr turpinās arī tā koncepcijas izstrāde. Kā stāsta LLMM projekta konsultante, Latvijas Kultūras akadēmijas docente, muzeoloģijas speciāliste Astrīda Rogule, jau zināms, ka arī mūsu muzejs taps par daudzfunkcionālu mākslas centru.
Muzejā paredzēts izveidot krājuma un pamatekspozīciju telpas, zāles, kur atradīsies maiņas izstādes. Tāpat atsevišķu projektu izstāžu zāles un darbnīcas. Ēkā atradīsies auditorijas, konferenču telpas, zāles izrādēm, nelieliem koncertiem, performancēm, filmu demonstrēšanai, ārējā izstāžu telpa, mākslinieku rezidences un darba telpas.
«Protams, nav jēgas esošo izgudrot no jauna, tādēļ esam aktīvi iesaistījušies tādā kā topošo laikmetīgās mākslas muzeju brālībā,» saka A. Rogule. «Pētām pieredzi, satiekamies, izrunājam iespējamās kļūmes. Ciešs kontakts veidojies ar jauno Igaunijas Mākslas muzeju KUMU, muzejiem Austrijā, Vīnē, Serbijā, Slovēnijā un citur.»
Aptuveni skaidras ir iespējamās mārketinga aktivitātes. Astrīda Rogule uzsver vairākas mērķa grupas, kuras LLMM īpaši centīsies piesaistīt: bērni un jaunieši, mākslas skolu audzēkņi, mākslinieki un tūristi, kā arī tie, kas jau sen ilgojušies pēc laikmetīgās mākslas centra Rīgā.
«Lai arī muzeju atklāsim 2009. gadā, esam sākuši aktīvi strādāt pie tā atpazīstamības ne vien Latvijā, bet arī aiz robežas,» skaidro A. Rogule. «Notikušas vairākas projekta prezentācijas Rīgā, Helsinkos, Havrā, Zagrebā un citur. Mūsu mērķis ir panākt, lai celtne, kurai drīz liks pamatus, būtu kas vairāk par ēku. Muzejam jāpiemīt pievilkšanas spēkam.«
Drīzumā paredzēts pievērst uzmanību arī jēdziena «laikmetīgā māksla» skaidrojumam, kas pagaidām, iespējams, daļai sabiedrības, šķiet svešs un atbaidošs.
Divdesmit gadu lēciens
Sākot interesēties par tādu, šķiet, specifisku tēmu kā muzeju mārketings, pārsteidz, cik pārpildīti ar attiecīgu literatūru ir grāmatu plaukti. Izrādās – Rietumu pasaulē par šo novirzienu runā jau vismaz gadus divdesmit.
Muzeja pirmsākumi meklējami Senajā Grieķijā, kur «museion» apzīmēja telpas pārdomām un mācībām. Pirmoreiz šis vārds mūsdienu izpratnē lietots 16. gadsimta vidū. Tolaik par modes lietu kļuva kolekciju vākšana, kas buržuāzijas pārstāvjiem apzīmēja sociālo statusu. Šajā laikā dibinātais Britu muzejs (pirmais publiskais muzejs) nebija pieejams visiem. Speciālas atļaujas izsniedza, vispirms izvērtējot katra apmeklētāja piemērotību.
1851. gadā Londonā visiem pieejama kļūst Lielā izstāžu zāle («The Great Exhibition»), kuru īsā laikā apmeklē daudz cilvēku. Nu muzejus sāk uzskatīt par veidu, kā radīt vienotību, veicināt izglītošanos un patriotiskas jūtas. Kļūstot par iestādi, kas kalpo sabiedrībai, muzejs vēl ilgi saglabā konservatīvu priekšmetu glabātavas tēlu.
Par vistālāko lēcienu muzeju attīstības vēsturē uzskatāmi 20. gadsimta 80. un 90. gadi, kad tie no pasīvām antīku un retu lietu glabātavām kļūst par aktīviem un pievilcīgiem informācijas radītājiem un pārraidītājiem. Lielbritānijā muzeju mārketings top par valstiski svarīgu jautājumu.
Muzejs kļūst par nozīmīgu izklaides un tūrisma objektu, viegli saprotamu veidu, kā uzzināt par cilvēces sasniegumiem. Te var ne vien apskatīt un izlasīt, bet arī pieskarties, izmēģināt un iemācīties. Jaunajos apstākļos muzejam kā jebkuram izklaides sfēras dalībniekam ir nepieciešams pamatīgs ekipējums: preses
centrs, sabiedrisko attiecību nodaļa, mārketinga plāns, logo, suvenīru veikals, kafejnīca, atlaides... Rodas dilemma – izvēle starp muzeju kā mākslas, zinātnes un izglītības templi vai publisku izklaides vietu.
Divdesmit tūkstoši taksistu
Pirmā Teita muzeju ķēdes galerija «Tate Gallery» apmeklētājiem atvērta 1987. gadā Londonā – tolaik tajā atradās sešdesmit pieci Henrija Teita dāvāti darbi. No nelielā privātkrājuma izaudzis Britu nacionālais mākslas muzejs ar sešdesmit piecu tūkstošu eksponātu kolekciju. Tā izvietota vairākās izstāžu zālēs, no kurām jaunākā ir «Tate Modern». Muzejs iekārtots Benksaidas spēkstacijas ēkā Temzas krastā. Deviņdesmitajos gados «Tate Gallery» noskatīja šo ēku, norādot uz 20. gadsimta beigām raksturīgo pieeju radošām telpām izmantot industriālu vidi – pamestas fabrikas, dzelzceļa stacijas u. tml.
«Tate Modern» durvis apmeklētājiem vēra 2000. gada 12. maijā un drīz vien kļuva par londoniešu un jo sevišķi tūristu iecienītu apmeklējuma vietu. Muzeja pastāvīgā ekspozīcija, kas iezīmē modernās mākslas attīstības posmus, atvērta apmeklētājiem bez maksas. Starp citu, arī LLMM veidotājiem ir iecere piedāvāt pamatkrājuma izstādi aplūkot par velti.
Lai pirmais mūsu gadsimtā atvērtais nacionālais britu muzejs neilgā laikā kļūtu par nozīmīgu pilsētas vaibstu, «Tate Modern» komunikāciju grupai bija jārūpējas par informācijas nokļūšanu gan nacionālos, gan starptautiskos masu medijos. Īpašu uzmanību pievērsa modernās mākslas popularizēšanai, lai apgāztu pieņēmumu, ka tā ir elitāra un nesaprotama. Uzdevums bija piesaistīt apmeklētājus, kas labprāt dotos uz izstādēm un muzejiem, tomēr dažādu iemeslu dēļ to dara reti. Nozīmīgs solis bija arī starptautiskas atpazīstamības iegūšana. «Tate Modern» komunikācijas grupa īpašu uzmanību pievērsa Ņujorkas un Parīzes masu medijiem, jo šajās pilsētās jau veiksmīgi darbojas nacionālie modernās mākslas muzeji.
Tomēr visinteresantākā un masu medijos plašāk aprakstītā ir tā sauktā «Black Cab» jeb taksistu kampaņa. Tās ietvaros divdesmit tūkstoši taksistu visā Londonā uzzināja pamatinformāciju par muzeju. Tādējādi jebkurš šoferis zināja, kā nokļūt un – vismaz aptuveni – ko ieraudzīt «Tate Modern» muzejā.
Kampaņas izvirzītie mērķi tika sasniegti. «Tate Modern» atklāšana kļuva par piekto nozīmīgāko notikumu nedēļā no 12. līdz 17. maijam. Ar televīzijas palīdzību kampaņa sasniedza apmēram 126 miljonus potenciālo apmeklētāju. Pirmajā gadā muzeju apmeklēja vairāk nekā pieci miljoni cilvēku, piektā daļa – jau pirmajās sešās nedēļās.
Patlaban «Tate Modern» kļuvis par nozīmīgu modernās un laikmetīgās mākslas centru Londonā. Tajā notiek izstādes, apmeklētāji iepērkas suvenīru un grāmatu tirgotavās. Pēc ekspozīcijas apskates labprāt iedzer tasi kafijas, glāzi vīna, paēd bārā vai kafejnīcā. «Tate Modern» piedāvā izglītojošas programmas bērniem, ģimenēm, skolēniem, skolotājiem, jauniešiem, profesionāļiem un amatieriem. Ir arī semināru telpas un viens restorāns celtnes augšstāvā, ko īpašiem gadījumiem var izīrēt muzeja korporatīvie draugi. Ēkā un tai blakus notiek simpoziji, semināri, koncerti, izrādes, vīdžeju un dīdžeju uzstāšanās, performances un citi pasākumi.
Iezīmējas Andrejsalas vaibsti
LLMM «pēdējo ķieģeli» paredzēts ielikt 2009. gadā, bet pēc pasākumiem «Muzeju nakts» un «Skaņu mežs» ceļš uz Andrejsalu jau ir veiksmīgi iemīts, parādot šo vietu kā topošu jaunās kultūras centru. Patlaban te jau nepārprotami izveidojusies radoša atmosfēra – līdz tiks pabeigta LLMM celtniecība, teritorija nodota jauno mākslinieku rokās. Atvērts Latvijas Naivās mākslas muzejs, teritorijā regulāri norisinās mūzikas un mākslas sarīkojumi. Pamazām šī vide kļūst par patīkamu laika pavadīšanas vietu, iezīmējot topošā muzeja idejiskās aprises. Paredzēts, ka rudens pusē arhitekts Rems Kolhāss oficiāli prezentēs sabiedrībai topošā muzeja vizuālos apveidus.
Uzziņa
Pirmajās sešās atklāšanas nedēļās «Tate Modern» muzejam bija miljons apmeklētāju.
«Tate Modern» ēkas septiņos stāvos (kopējā platība 34 tūkstoši m2) ietver:
- 7827 m2 pastāvīgajām ekspozīcijām,
- 3300 m2 bijušās turbīnu telpas, kas arī piemērotas ekspozīciju izvietošanai,
- 300 m2 izstādēm,
- auditoriju ar 240 sēdvietām,
- divas kafejnīcas ar 240 sēdvietām un bāru,
- divas suvenīru tirgotavas un grāmatveikalu,
- 390 m2 lielas muzeja pedagoģijas telpas,
- 1350 m2 ofisu telpas,
- glabātavas,
- deviņus liftus,
- sešus elevatorus.