Džindžera Rodžersa.Pati par sevi

Laulība vai karjera? – Karjera!!!

Dzindžera Rodžersa piedzima Misūri štata Independensas pilsētā 1911. gada 16. jūlijā, bet jau kā maza knīpa ar nupat izšķīrušos māti pārcēlās uz Holivudu. Tēvs divas reizes Džindžeru nolaupīja, taču abas reizes meitenīte tika aizvesta atpakaļ pie mātes, taču nekad – arī slavas gados – intervijās aktrise savu tēvu nepieminēja. Jau sešu gadu vecumā Rodžersai tika piedāvāts noslēgt kontraktu ar kādu no kinostudijām, taču viņas māte bija kategoriski pret šādiem meitas dzīves pavērsieniem. Ģimene drīz jau atkal pakoja ceļasomas un pārvācās, un Džindžera, kuras īstais vārds ir Virdžīnija Makmeta, kā aktrisīte sāka piedalīties lugās un muzikālās rēvijās. Uzvarējusi Čārlstonas skaistumkonkursā, 1926. gadā viņa mājās paziņoja, ka nu beidzot ir gatava profesionālai karjerai, kā arī uz pilnu slodzi sāka strādāt ceļojošā trupā, savu priekšnesumu piesakot kā «Džindžera un sarkanmatainie». Teātris bija viņas kaislība uz visu mūžu.

1928. gadā Rodžersa pirmoreiz apprecējās, un viņas vīrs uzstāja, ka jāmaina arī skatuves vārds; tā duets kļuva par «Džindžeru un Peperu», bet jaunā sieva kopā ar Pola Aša orķestri aizceļoja uz Ņujorku, kur nofilmējās Rūdija Vollija vienā no īsfilmām un ieguva lomu uz Brodvejas dēļiem. Laulības ilga tikai dažus mēnešus...

Aktrises karjera teātrī sākās ar labiem panākumiem – viņu mīlēja un par labu esam atzina kritiķi un studijas «Paramount» pārstāvji, kuri asprātīgajai blondīnei piedāvāja lomu filmā «Jaunais cilvēks no Manhetenas», 1930. Taču filmēšanas laukuma burzma Džindžeru nevilināja, un viņa atgriezās jau iepazītajā teātra pasaulē, lai kopā ar vienu no izcilākajām Brodvejas zvaigznēm Etelu Mērmani piedalītos «Trakajās meitenēs». Taču arī Holivudas bosi nelikās mierā tik ilgi, kamēr Rodžersa neparakstīja līgumu. Dienas bija garas un sūra darba pilnas: dienas aktrise pavadīja filmējoties, bet vakarus – uzstājoties skatītāju priekšā. Lomu piedāvājums bija vienveidīgs, slodze – milzīga, un Rodžersa studiju lūdza to atsvabināt no līguma žņaugiem. Bet – ne uz ilgu laiku, jo drīz viņa piesaistīja RKO uzmanību un iejutās pavisam citā ampluā. Un tikai 1933. gadā, piedalījusies klasiskajos «Warner Brothers» mūziklos «42.iela» un «1933. gada zeltrači», viņa iepeldēja Holivudas dziļajos ūdeņos...

Basbijs Bērklijs un Freds Astērs

«Zeltrači» ir viena no filmām, ko radījis leģendārais horeogrāfs Basbijs Bērklijs. Filmas notikumu pamatā ir stāsts par Pelnrušķītēm, ko atveido Džoana Blondela, Rūbija Kīlere un Alīna Makmahone, kuru mērķis ir tik ļoti savaldzināt Brodvejas šovu producentu Nedu Spārku, ka viņas ir gatavas uz visu. Dīvainākais šajā un arī turpmākajās filmās bija tas, ka dziesmu tekstiem nav ne mazākā sakara ar to, kādas emocijas norisinās varoņu sirdīs, taču tajā pašā laikā «Zeltrači» radīja apvērsumu kino mūziklu attīstībā. Proti, laikā, kad iznāca pirmā daļa – 1933. gadā –, Amerika vēl nebija atkopusies no Lielās depresijas radītā posta. Un atšķirībā no «MGM», kas vēl joprojām tiražēja neskaitāmas romances ar greznos interjeros dejojošiem laimīgiem pāriem, kuri savas jūtas pauda vien dziesmās, un «Paramount, kas bija pievērsies vieglai koķetērijai ar francūzi Morisu Ševaljē un Žaneti Makdonaldi tuvplānā, brāļu Vorneru studija beidzot savos mūziklos iekļāva realitāti. Tiesa gan, ne visā notikumu secībā, bet laukā – uz ielas – notiekošo adaptējot muzikālā noformējuma horeogrāfijai. Tāpēc laimīgas un plati smaidīgas meitenes dzied par klaidoņiem un bezdarbniekiem, apraud mātes, kurām nav, par ko pabarot savus bērnus, nezinot, kāda nākotne sagaida viņas pašas – koristes. Filmā ir divi spilgti numuri, kas to parāda: «Remember My Forgotten Man» un laimīgi čiepstošā utopija «We`re In the Money», kur solo uzticēts Džindžerai Rodžersai – un tas bija tikai sākums spožai kino karjerai daudzu gadu garumā... Presei viņa atzinās: «Es pat nezinu, kas man pašai patīk labāk. Es sajūsminos par aplausiem, kad esmu uz skatuves. Bet filmas ir vienkārši valdzinošas: tu spēj uzrunāt miljonus. Un nopelnīt naudu arīdzan.»

Viņa atgriezās «RKO» un noslēdza ilgtermiņa līgumu, kas pārvērta Rodžersas karjeru uz visiem laikiem. Lidojot uz Rio, kur galvenā loma bija uzticēta Latīņamerikas skaistulei Doloresai Del Rio, pirmo reizi parādījās izcilākais kino deju pāris – Freds Astērs un Džindžera Rodžersa. Viņai tā bija jau divdesmitā kinoloma, kamēr viens no izcilākajiem dejotājiem Astērs uz sudrabainā ekrāna parādījās tikai otro reizi. Ja ne viņi, tad filma būtu noslīkusi Holivudas piedāvājuma, taču dejojošie, dziedošie un asptrātīgie aktieri piesaistīja gan skatītāju, gan kritiķu uzmanību, liekot studijas bosiem aizdomāties par to, kā abus vislabāk izmantot un tādējādi saraust ne mazums dolāru.

Visslavenākais dejojošais kino pāris

1934. gadā tapa muzikālā komēdija «Jautrā šķirtene», kas kļuva par hitu. Dvaita Teilora un Kola Portera Brodvejā iestudētās lugas adaptācijas centrā ir Mimī (Rodžersa) – sieviete, kura meklē vismazāko iegansto, lai varētu panākt laulības šķiršanu. Viņa ceļo pa pasauli un nonāk kādā kūrortpilsētiņā, kur sastop Gaju (Astērs), kuru jau reiz bija algojusi šķiršanās prāvas sakarā. Protams, starp abiem virmo simpātijas, kas tiek izpaustas dejās un dziesmās, viena no kurām – «The Continental» – Amerikas Kinoakadēmijas vēsturē iegāja kā pirmā dziesma, kas saņēmusi «Oskaru». «Jautrā šķirtene» ir lielisks Lielās depresijas eskeipisma kino paraugs, kur Rodžersa un Astērs – divas zvaigznes – sāka savu kopīgo slavas rozēm kaisītu karjeru. «Mums bija jautri, un to nevar nepamanīt. Taču ārpus filmēšanas laukuma mēs nebijām draugi. Mēs bijām pilnīgi dažādi cilvēki ar pilnīgi pretējām interesēm, bet filmās – ideālais pāris,»,reiz viņa atklāja vienam no žurnālistiem.

Džindžera Rodžersa spītīgi atteicās spēlēt vienīgi vieglās un izklaidējošās komēdijās, tomēr, atveidojusi galveno lomu melodrāmā «Mīlas dēka Manhetenā», 1935. gadā filmēšanas laukumā jau strādāja ar Fredu Astēru. «Roberta» ir Brodvejas lugas adaptācija, kur Džindžerai un Fredam ierādīta otrā, ne galvenā pāra loma, taču līdzīgi kā tas bija jau «Lidojot uz Rio», tieši viņi ieguva skatītāju simpātijas, tālu aiz sevis atstājot Irēnas Dannas un Rendolfa Skota mīlas mocīto varoņu attiecības. Divas no filmā izskanējušajām dziesmām – «Lovely To Look At» un «Smoke Gets in Your Eyes» – vēl joprojām tiek izpildītas gan džeza, gan popdziedātāju uzstāšanās reizē, bet pati filma piedzīvoja reekranizāciju gan 1952. gadā, gan 80. gados.
Panākumi turpinājās vienā no izcilākajām tandēma Astērs-Rodžersa muzikālajām filmām «Cilindrs», kas ne velti iekļuvis daudzās aptaujās kā viena no visu laiku izcilākā kinofilma. Viņa ir skaista, gudra un bagāta, devusies brīvdienās uz Londonu un Venēciju. Viņš ir amerikānis, kurš naudu pelna kā dejotājs. Protams, pietiek ar vienu tikšanos, lai abi apjēgtu, ka ir viens otram īstie, taču cimperlīga tielēšanās, nemitīgi kašķi un asas vārdu pārmaiņas nerimst līdz par finālam. Arī Ērvina Berlina dziesma «Cheek to Cheek» drīz iekļāvās estrādes izpildītāju pastāvīgajā repertuārā, un to ir dziedājis gan Frenks Sinatra, gan 60.gadu kinodīva Dorisa Deja. Hermē Pāna horeogrāfija un aktieru pievilcība šo filmu padarīja par hitu, kurā vienu no otrā plāna lomām nospēlēja Lusilla Bola – vēlākā seriāla «Es mīlu Lūsiju» zvaigzne. «Cilindrs» saņēma četras nominācijas «Oskariem», tostarp arī kā labākā filma.

1936. gadā iznāca trīs filmas ar abu piedalīšanos: «Sekojot flotei, «Svinga laiks» un septītais Astēra un Rodžersas mūzikls, kas tapis «RKO» paspārnē, «Uzdejosim?»  Pasauleslavens baletdejotājs un muzikālo komēdija prīma, kas satiekas, abu aģentiem veikli sarunājot publicitātes kampaņu. Protams, pāris krīt Amora izliktajās lamatās, bet līdz laimīgajām beigām tiem jāpārdzīvo virkne pārpratumu, sarežģījumu un juceklīgu situāciju, abu Gēršvinu radītajai mūzikai fonā skanot. Filmas, kura bija sākumā iecerēta kā pēdējais tandēma Astērs-Rodžersa kinodarbs, slavenākie numuri ir Astēra un Rodžersas deja ar skrituļslidām un Astēra solo grandioza kuģa katlu telpā, kas līdzinās art-deco stilizācijai.

Pēc 1938. gada filmas «Bezrūpīgais» un 1939. gada biogrāfiskā mūzikla «Stāsts par Vernonu un Irānu Kāstliem» visu laiku slavenākais ekrāna pāris izšķīrās. Freds Astērs turpināja savu karjeru kā mūziklu zvaigzne un nospēlēja galvenās lomās daudzās Artūra Frīda producētajās muzikālajās pasakās «MGM» studijā, kur viņa partneres bija gan Sida Čarisa un Odrija Hepberna, gan Džūdija Gārlenda un Džeina Pauela, kamēr Džindžera Rodžersa turpināja lūkoties dramatisko lomu virzienā.

Kinoakadēmijas atzinības prožektoros

1940. gadā, nospēlējusi titullomu «Kitijā Foilā», viņa saņēma «Oskaru» kā gada labākā aktrise, savam uzvārdam noņemot epitetu «Freda Astēra ekrāna partnere». Kristofera Morlija romāns «Stāsts par amerikāņu meiteni» atklāts atmiņu formā, tā uzskatāmi parādot, kā sapņi par skaistu nākotni pasauli padarīja bagātāku ar vēl vienu Pelnrušķīti un ir viens no labākajiem 40. gadu Holivudas kinodarbiem, kur sievietes tēls nav aprobežots ar mātes vai sievas lomu, bet ņemts kā no dzīves, jā, un, kas nav mazsvarīgi, strādnieku šķiras. Tiesa, pēc filmas iznākšanas uz ekrāniem scenārists Daltons Trambo pievērsa sev Antiamerikāniskās komitejas uzmanību un kļuva par vienu no pirmajiem «raganu medību» upuriem.

1941. gadā Džindžera Rodžersa nospēlēja Gārsona Kenina komēdijā «Toms, Diks un Harijs», un pēc piedalīšanās kopā ar Henriju Fondu vienā no «Manhetenas stāstu» epizodēm viņa parakstīja līgumu uz trijām filmām ar «Paramount», kur strādāja kopā arī ar izcilo Vācijas emigrantu Billiju Vailderu. 1945. gadā ar honorāru 300 tūkstoši ASV dolāru par filmu «Nedēļas nogale Valdorfā» Džindžera kļuva par visaugstāk apmaksāto Amerikas aktrisi.

Vairs piedāvājumi filmēties nebira kā no pārpilnības raga, un Rodžersa – pēc desmit gadu pārtraukuma – piekrita atkalapvienoties ar Fredu Astēru «MGM» mūziklā «Brodvejas Bērkliji», 1949, viņu vienīgajā krāsainajā filmā, kas kļuva gan par komerciālu veiksmi, gan izglāba aktrises rietošo karjeru. Taču tā bija tikai veiksme, jo «Brodvejas Bērkliji» bija iecerēti kā veiksmīgā mūzikla «Lieldienu Parāde» turpinājums ar Fredu Astēru un Džindžeru Rodžersu titullomās, un īsi pirms filmēšanas sākuma Džūdija saslima. Rodžersa ieleca jau braucošā vilcienā, bet viss pārējais, kā saka, jau ir vēsture. Filmas visizteiksmīgākā epizode – neskaitot abu deju numurus, – ir Rodžersa kā jaunā aktrise Sāra Bernāra, kura kaislīgi deklamē Marseljēzu. Brodvejas Bērkliji nesasniedza to popularitāti, ko Astēra un Rodžersas iepriekšējās filmas. Tās sižets ir gaužām vienkāršs, turklāt bija mainījusies arī pasaules politiskā situācija, un studijām vajadzēja domāt, kā pēckara nogurdināto auditoriju iemānīt tumšajās kinozālēs, piedāvājot ne eskeipisma pārpildītas muzikālas komēdijas, bet krāšņus žanra šovus, ar kādiem izcēlās Artūra Frīda komanda. Amerikas Kinoakadēmijas balvas pasniegšanas ceremonijā tieši Džindžera Rodžersa bija tā, no kuras rokām «Oskaru» saņēma Freds Astērs, uzteicot viņa «unikālo meistarību un ieguldījumu muzikālo filmu attīstībā».

Ar pērtiķiem un Merilinu

Rodžersa nospēlēja vairākās «Warner Brothers» drāmās un 1952. gadā kļuva par «20th Century Fox» zvaigzni, kas savu komisko talantu lieliski parādīja nu par klasiku kļuvušajās komēdijās «Mēs neesam precējušies» un «Pērtiķu bizness». Pēdējo producents un režisors Hovards Haukss bija iecerējis kā klasiskās komēdijas «Mazuļa audzināšana», 1938, turpinājumu, galvenās lomas uzticot Kerijam Grāntam, Džindžerai Rodžersai un slavas saldmi jau sajutušajai blondajai dīvai Merilinai Monro.

Kerijs Grānts atveido apsēstu profesoru, kura dzīvi pilnībā pārņēmis jauns projekts, šoreiz – mūžīgās jaunības noslēpuma meklējumi. Kamēr neskaitāmās pudelītēs viņa laboratorijā atrodas dažnedažādas esences, no blakusesošā kantora izbēg pērtiķi, kuri, liekot lietā nejaušības momentu, to visu sajauc pa savam prātam. Jā, loģiski, ka rezultāts ir formula, ko profesors gadiem ilgi mēģinājis atklāt, taču mikstūra tiek ielieta ūdenī, kuru dzer visi laboratorijas darbinieki, pēcāk uzvedoties kā hormonu vētru pārvaldīti pusaudži. Kādu dienu viņš, dodoties uz pilsētu krāšņās sekretāres (Monro) sabiedrībā nejauši, sastop sievu, kuras niknums ātri vien izgaist pēc brīnumlīdzekļa pagaršošanas, kamēr uzvedība kļūst arvien bērnišķīgāka... «Pērtiķu bizness» ir viena no izklaidējošākajām un jautrākajām Holivudas 50. gadu komēdijām, taču tā diemžēl nesasniedz to augsto līmeni, kāds ir muzikālajai komēdijai «Džentlmeņi dod priekšroku blondīnēm», ko Hovards Haukss uzņēma gadu vēlāk, galveno lomu uzticot Merilinai Monro.

Par lomu saņēmusi nomināciju «Zelta Globusam» kā labākā aktrise, Džindžera Rodžersa turpināja filmēties gan Amerikā, gan Lielbritānijā, taču viņas Holivudas karjerai bija pienācis gals. Aktrise piedalījās vairākos TV mūziklos, uzstājās teātros – ASV tā bija luga «Helo, Dollija!», bet Londonā – «Mamma», kas Rodžersu (250 tūkstoši mārciņu!) padarīja par visaugstāk apmaksāto teātra zvaigzni Lielbritānijā. 1965. gadā viņa noslēdza vienošanos par vairāku filmu uzņemšanu Jamaikā, taču karstums un filmēšanas apstākļi bija tik nomācoši, ka beigās tapa viena vienīga komēdija «Ātri! – apprecēsimies». Šajā pašā gadā viņa atveidoja aktrises 30. gadu platīnblondās kinodīvas Džīnas Hārlovas māti mazbudžeta biogrāfiskajā filmā «Hārlova», kas tika uzņemta astoņās dienās, un vairāk uz lielajiem ekrāniem līdz pat savai nāvei 1995. gada 25. aprīlī neparādījās.

70. gados Džindžera Rodžersa devas vairākās turnejās pa ASV naktsklubiem un arī Lasvegasā, kas noslēdzās ar grandiozu šovu Radio City Music Hall 1980. gadā. Pēc 11 gadiem dienasgaismu ieraudzīja viņas autobiogrāfija «Džendžera: Mans stāsts», ar dzirkstošu humoru atklājot anekdotiskus gadījumus no savas karjeras, gan piecas laulības, gan Holivudas un Brodvejas aizkulises, gan savu kaislību un teātra pasauli, kā arī hobijus: gleznošanu un tēlniecību, tenisu un makšķerēšanu. Turklāt ilgus gadus Rodžersai piederēja arī apakšveļas rūpnīca.