Kad žurnālists Jānis Domburs pametis televīzijas ēteru, viņš [s:14085] nominēts par tās seju. Vai tas nozīmē, ka valsts televīzija palikusi bez savdabīgiem vaibstiem un veidola? Iespējams, tas ir tikai īslaicīgi, sola pats žurnālists, pašreiz kaļot plānus, kā atgriezties pie skatītājiem un līdzēt demokrātijai laikā, kad tās hroniskajām kaitēm gaidāms saasinājums...
— TV seja... Laikam sabiedrība nevar nomierināties pēc tāda zaudējuma, tāpēc, loģiski — ko šobrīd darāt, un vai neapsverat iespēju atgriezties ekrānā?
— Ne brīdi neesmu bijis tik sliktās domās par televīzijas vērotājiem Latvijā, lai pieļautu, ka no televīzijas sejām cilvēku svītrotu jau mēnesi pēc ētera atstāšanas. It īpaši, ja iepriekš piecus gadus ik nedēļu, izņemot brīvdienas, šī seja ir bijusi TV ekrānā. Pēc šīsvasaras peripetijām ap manu turpmāko darbu LTV man gribētos cerēt, ka vismaz krietna daļa Latvijas sabiedrības vairāk apjēgs, ka konsekvents žurnālistikas darbs ir respektējams un novērtējams ne mazāk kā citi arodi. Nav runa tikai par mani, bet par žurnālistiku vispār. Man vēl un vēlreiz jāatkārtojas: lai kā daži no šābrīža LTV administrācijas censtos iztaisīt no manis naudas izspiedēju no LTV, es argumentēti prasu resursus, kas ļautu darīt kvalitatīvu darbu un liecinātu par pienācīgu šā darba novērtējumu. Un man žēl, ka dažu manu kolēģu attieksmē dominē skaudība, nevis pašcieņa. Runājot par publiku, protams, liela daļa ir un paliks truli pofigisti. Žēl, ka, nicinot to, kas notiek medijos, viņi vēl jo vairāk vājina to demokrātiju, kura pagaidām tikai daļai radījusi brīvību, bet citiem tikai ilūziju, vieniem treknu dzīvi, bet citiem — izmisumu.
Pēc Nacionālās radio un televīzijas padomes diviem lēmumiem, kas liek LTV vadībai ņemt vērā manus argumentus un pieņemt manus piedāvājumus par turpmāko darbu, šobrīd strādāju pie līgumprojektiem, kas definētu «Kas notiek Latvijā?» turpmāko darbu LTV. Ja šie projekti pārtaps līgumos, es atgriezīšos ēterā ar raidījumu augusta beigās vai septembra sākumā. Tomēr, tā kā vēl arvien man palikuši neatbildēti jautājumi par spēles noteikumiem tā saucamajā sabiedriskajā televīzijā, gan domājot par priekšvēlēšanu periodu, gan žurnālistikas darba attīstības iespējām, es nevaru apgalvot, uz cik ilgu laiku šī atgriešanās varētu notikt un vai nebūs jāturpina meklēt alternatīvas.
— Atgādina tādu kā rāpšanos iekšā pa logu, kad esi izmests pa durvīm... Par spīti «pofigistiem». Bet par līgumprojektiem — vai tie paredz kādu sponsoru piesaistīšanu?
— Es nekur nerāpjos, vairākkārt ļoti skaidri esmu pateicis, ka negribu krāpt publiku, darot nepilnvērtīgi nodrošinātu darbu. Zinu, kādu savu kompetenci un pieredzi piedāvāju, un ko par to prasu. Un te nav runa tikai par samaksu man, bet arī par raidījuma veidotāju radošo grupu, vizuālo un tehnisko nodrošinājumu, un tamlīdzīgi. Es nosaku savus principus un nosacījumus, esmu gatavs argumentēt tos, bet negrasos piekāpties LTV administrācijas ultimātiem. NRTVP, spriežot pēc padomes lēmumiem, ir atzinusi manu pozīciju par pamatotu, līdz ar to, šajās līdzībās runājot, ir atvērusi man durvis, lai atgrieztos.
Jautājums ir cits — vai tie «ārā metēji» LTV pašreizējās administrācijas personā ir ieņēmuši tādu nostāju, kas atbilst viņu saimnieku un akcionāru, sabiedrības un sabiedriskās televīzijas attīstības interesēm. Manuprāt, viņu nostāja līdz šim bijusi mazargumentēta un demagoģiska un atgādina vairāk neloģisku durvju sargus, nevis saimniekus mājā, kurā ir tās durvis un logi.
Par finansēm runājot, Radio un televīzijas likums aizliedz sponsorēt raidījumus par sabiedriski aktuālām problēmām. Raidījumu finansē no LTV budžeta.
— Jau kopš «Atmodas» laikiem jūs liela par lecīgumu un iedomību, kas kalpojuši profesionālajai izaugsmei. Ir grūti iedomāties šīs kvalitātes izpaužamies citā formātā kā televīzijā. Nav taču iespējams kļūt citādam, vai ne?
— Manuprāt, manai profesionālajai izaugsmei par pamatu, pirmkārt, tomēr kalpojis darbs un atbildība par to, ko es daru. Pēc tam ir tas, ko var saukt par lecīgumu vai iedomību, bet man to labpatiktos saukt arī par ambīcijām un jau iepriekšminēto pašcieņu. Kopš «Atmodas» visus deviņdesmitos gadus televīzija bija formāts, kurā es izpaudos vismazāk, salīdzinot ar presi un radio. Līdz ar to pieņemu, ka izpausties var pilnīgi jebkur. Citādam kļūt ir vieglāk par vieglu — vai nu kļūt pieticīgam un garlaicīgam, vai arī demonstrēt ambīcijas nesamērīgi darba un atbildības apjomam. Abas versijas cenšos nepieļaut.
— Jūs pats ticat, ka spētu mainīties? Nu, piemēram, strādāt par padoto personu un atturēties apspriest priekšnieka rīkojumus?
— Šis izskatās pēc aicinājuma pierādīt, ka neesmu kamielis. Ne tikai radošie cilvēki, bet jebkurš darbinieks nav karavīrs, kam aizliegts apspriest pavēles vai rīkojumus. Spēja argumentēt un apspriest savu nostāju, manuprāt, ir vienlīdz nepieciešama gan padotajiem, gan priekšniekiem. Radošajās profesijās tas ir jo īpaši, izvēles brīvība tajās ir neizbēgama un priekšniekot (radoši, nevis administratīvi) var tikai proporcionāli autoritātei un kompetencei. Nedomāju, ka man būtu problēmas un nepieciešamība mainīties, nonākot izpildītāja statusā attiecībās ar sakarīgu un kompetentu cilvēku vadītāja statusā. Visbriesmīgākais ir stils, kad taisnība vienmēr tam, kurš priekšnieks. Uz ko tādu gan negrasos mainīties ne par kādu naudu. Man labāk patīk būt līdztiesīgam partnerim.
— Droši vien tamlīdzīgus jautājumus vēlas noskaidrot ne viens vien. Esam pamanījuši, ka korekti atbildat uz jautājumiem, lai kādi tie būtu... Vai žurnālistu uzmanība nekaitina?
— Paldies par tik atzinīgu «pamanīšanu»! Laikam jau lecīgums nav pienācīgi izkopts, ja izdodas būt arī korektam. (Smejas.) Uzmanība nekaitina, jo saprotu, ka tas arī citiem ir darbs. Kaitina mazkompetenti vai vienveidīgi jautājumi.
— Piemēram, kuri no tiem visvairāk derdzas?
— Ja sāk dergties kas tāds, kas var ļaut nezaudēt smaidu vai izbaudīt kādu mazu piedzīvojumu, tad dergšana nozīmē apzagt pašam sevi. Cenšos nebūt tik mazohistisks un viskretīniskākos jautājumus uztvert vismaz ciniski.
— Pieļauju, ka viens no tiem [jautājumiem] atkal ir slavenā vecpuiša lauciņā: pēdējā laikā arvien biežāk tiekat manīts kādas brunetes sabiedrībā. Vai jums ir jauna draudzene?
— Šajā kontekstā kolēģi, un jo īpaši fotogrāfi no iedzeltenajiem izdevumiem, šovasar atkal mazinājuši manu vēlēšanos uzturēties publiskos pasākumos… Bez komentāriem!
— Laikam šovasar beidzot būs sanācis laiks arī atpūsties, piemēram, laivojot pa Daugavu vai lasot grāmatas? Bet varbūt čakli strādājat, pēc ugunsgrēka atjaunojot Seces māju?
— Visas šīs versijas krietni ierobežojusi ieilgusī skaidrošanās par darba turpināšanu LTV, un laiks, kas jāvelta šīs skaidrošanās komentēšanai medijos. Ar laivu, grāmatām, lauku mājām un tamlīdzīgām lietām ir kā vienmēr — to ir krietni mazāk, nekā gribētos.
— Vai paskatāties arī televīziju?
— Gandrīz nemaz neskatos, tik vien kā minimālās nepieciešamības informācijas patēriņam. Arī pasaules futbola čempionātu «lietoju» tikai iztikas minimuma apjomā. Bet, jāatzīst, ik pa brīdim atrodas arī skatīšanās vērtas lietas, kas turklāt patīkami pārsteidz uz vasarīgā televīziju tukšuma fona — piemēram, ar baudu nupat atkal noskatījos Tarantīno «Lubeni» LNT programmā.
— Ak tad «Lubene»... Bauda par ko — izcilo aktieru spēli vai atrastu domu gājienu? Un...par ko, jūsuprāt, ir šī filma?
— Bauda par viskautko. Arī par ironiju, varbūt pat pirmkārt par to. Un tas neizslēdz, ka viena un tā pati filma, tāpat kā tā pati dzīve, katram ir par kaut ko citu.
— Kurš pagaidām ir lielākais šīs vasaras piedzīvojums?
— Lielākais un spilgtākais bija un paliek epopeja vasaras pirmajā pusē — būšana un dziedāšana uz vienas skatuves ar «Pērkonu» viņu 25 gadu jubilejas koncertā. «Pie baltas lapas apsēžos»...tas jau faktiski ir nebeidzams piedzīvojums, kas šovasar man ir jaunās skaņās.