1940. gada «baigajā vasarā» padomju okupācijas vara ar sevišķu nežēlību vērsās pret vienu no galvenajiem mūsu valsts neatkarības simboliem — Latvijas armiju. Nomainīja armijas vadību, sāka nevēlamo virsnieku atvaļināšanu un pirmās represijas. Jau 4. jūlijā visās karaspēka daļās ieviesa politisko vadītāju jeb poļitruku amatu, kurā parasti iecēla bijušos komunistiski noskaņotos kareivjus vai instruktorus. Pašu armiju sāka dēvēt par «Tautas armiju».

27. augustā, «Tautas armiju» samazinot uz pusi, saskaņā ar PSRS aizsardzības tautas komisāra direktīvu nr. 0/2/105022 to pārveidoja par Sarkanās armijas 24. teritoriālo strēlnieku korpusu. Tas sastāvēja no divām divīzijām un dažām tehniskajām vienībām — kopskaitā ne vairāk kā 16 tūkstoši vīru. Līdzīgs liktenis gaidīja arī Lietuvas un Igaunijas Bruņotos spēkus.

Sākumā bija paredzēts, ka pāreju uz teritoriālo strēlnieku korpusu izdosies pabeigt līdz 1940. gada 15. septembrim. Kā vēlāk izrādījās, nacionālo armiju pārveidošanu pabeidza tikai 1941. gada februārī. Īpašā PSRS aizsardzības tautas komisāra direktīva pauda, ka trīs nacionālie teritoriālie strēlnieku korpusi ir īslaicīga parādība un pastāvēs tikai gadu. Šajā laikā tos bija paredzēts attīrīt no «nevēlamajiem elementiem», personālsastāvam bija jāiemācās krievu valoda, jāapgūst padomju reglamenti un pēc gada jāpārtop par «normālu» Sarkanās armijas sastāvdaļu. Attīrīšanu no «nevēlamajiem elementiem» sāka jau pirms korpusa oficiālas dibināšanas.

«Īpašās atzīmes» uzskaites kartītēs

Lai «tīrīšanas» varētu sākties, jaunajai varai vispirms bija nepieciešams uzzināt, «kas kurš ir». Tāpēc visiem bijušās Latvijas armijas augstākajiem virsniekiem, kuri pretendēja uz amatiem 24. teritoriālajā strēlnieku korpusā, ieviesa īpašas personas kartītes. Tajās bija precīzi norādītas viņu dienesta gaitas, sevišķu uzmanību pievēršot darbībai laikā no 1917. līdz 1920. gadam — dalībai pretlielinieciskajos formējumos Krievijā, Latvijas armijā un Atbrīvošanas karā. Zināms, ka šīs kartītes sagatavoja PSRS Baltijas Īpašā kara apgabala štāba 4. (organizācijas un pretizlūkošanas) nodaļa. Katrā kartītē bija arī sadaļa «īpašās atzīmes», kur ziņas par saviem biedriem sniedzis kāds Latvijas armijas virsnieks, kas maskējies ar segburtiem O. O. Tālāk tekstā — daži izraksti no šīm kartītēm.

1940. gada 9. septembrī, kad Baltijas Sevišķā kara apgabala štāba 4. nodaļā izskatīja 24. teritoriālā strēlnieku korpusa komandējošā sastāva štatu komplektēšanas plānu, korpusa štāba komandiera amatam izvirzīja divus kandidātus. Viens no tiem bija bijušais Latvijas armijas štāba priekšnieks ģenerālis Mārtiņš Jeske, bet otrs — Latvijas armijas štāba priekšnieka amata izpildītājs ģenerālis Otto Ūdentiņš, kas arī beigās ieņēma korpusa štāba priekšnieka amatu. Par Mārtiņu Jeski «īpašajās atzīmēs» uzsvērts, ka laikā no 1921. līdz 1923. gadam viņš bijis kara aģents Vācijā, bet 1929. gadā komandēts uz Lietuvu un Poliju. Savukārt par ģenerāli Otto Ūdentiņu O. O. ziņoja, ka viņš bijis aktīvs 1934. gada apvērsuma dalībnieks. «1928. gadā viņam paaugstināta alga par piedalīšanos apvērsumā (kādā — nav zināms. — J. C.). 1936. gada maijā viņš bijis komandējumā Padomju Savienībā.»

Armijas komandiera sevišķo uzdevumu virsnieku amatā dienēja ģenerāļi Mārtiņš Hartmanis un Hermanis Buks. Mārtiņš Hartmanis «īpašajās atzīmēs» raksturots kā fašists — reakcionārs un aktīvs pret PSRS vērstu «kombināciju» dalībnieks. Par Hermani Buku minēts, ka, būdams armijas komandiera vietnieks, viņš veicis komandējuma braucienus uz PSRS pierobežā dislocētajiem garnizoniem. O. O. ziņoja arī, ka «ģenerālis Buks, būdams divīzijas komandieris, sita kareivjus. Banketos un svinīgās uzrunās vienmēr uzsvēra Sarkanās armijas vājumu. Norādot uz Somijas notikumiem, kritizēja Liepājā izvietotā Sarkanās armijas garnizona apmācības trūkumus».

«Zvērīgs Sarkanās armijas ienaidnieks...»

Interesanti ir O. O. atzinumi par Zemgales divīzijas komandieri Žani Bahu: «1921. gadā Bahs bija kara aģents (militārais atašejs) PSRS. Tā kā dienesta gaitu sarakstā nav norādīts viņa atgriešanās datums, tad tas vedina domāt, ka Bahs Padomju Savienībā spiegoja par labu Latvijai. Dienējis uz robežas ar Padomju Savienību.»

«Viens no Ulmaņa aktīvākajiem atbalstītājiem, pirms Sarkanās armijas ienākšanas — zvērīgs tās ienaidnieks. Viņa iecelšana par divīzijas komandieri daudzos virsniekos izraisīja izbrīnu, jo Spandegs bija pazīstams ar saviem reakcionārajiem uzskatiem, kas ļauj apgalvot, ka viņš pieder pie reakcionāro virsnieku aprindām,» — lasāms slepenā ziņotāja informācijā par Kurzemes divīzijas komandieri pulkvedi Vili Spandegu. Savukārt Vidzemes divīzijas komandiera vietnieks Arnolds Kurše «īpašajās atzīmēs» apvainots viņam netīkamo karavīru vajāšanā un naidīgā attieksmē pret Padomju Savienību. Laikā, kad Sarkanā armija karoja ar «baltsomiem» (tā dokumentā. — J. C.), Kurše esot apgalvojis: «Saujiņa somu spēj noturēt un uzvarēt sarkanās armijas karapūļus, kas tā par sarkano armiju, ja nespēj uzvarēt daudz mazskaitlīgāku ienaidnieku. Ja mums vajadzēs karot ar sarkano armiju, tad Latvijas armija sevi parādīs no labākās puses.»

«Viņam ir reakcionāri uzskati…»

Sevišķa vieta «īpašajās atzīmēs» atvēlēta arī O. O. informācijai par Kurzemes divīzijas štāba priekšnieku pulkvedi Vili Janumu. Anonīmais ziņotājs rakstīja: «Viņam ir reakcionāri uzskati. Kopā ar ģenerāli Buku Janums izstrādāja uzbrukuma plānu padomju garnizonam Liepājā. Viņš pazīstams kā cīnītājs pret komunistisko uzskatu paušanu armijā. Kopā ar ģenerāļiem Spandegu un Buku Janums atrodas Jelgavas garnizona reakcionāri noskaņoto virsnieku grupas priekšgalā.»

Dīvaini, taču «īpašajās atzīmēs» nav atvēlēta īpaša vieta Zemgales divīzijas štāba priekšniekam pulkvedim Arturam Silgailim, kas 1919.–1920. gadā bija aktīvi piedalījies pretlielinieciskajā cīņā. Tieši otrādi, uzsvērts, ka no 1934. līdz 1939. gadam viņš parādījis labus atestācijas rezultātus. Savukārt 10. Aizputes kājnieku pulka komandieri pulkvedi Jāni Skujiņu O. O. atzīmēja kā aktīvu Kārļa Ulmaņa piekritēju. Pilsoņu kara laikā viņš personīgi šāvis sarkanos, bet viņa brālis esot aizsargs. Aizpildot «īpašās atzīmes» par zenītartilērijas pulka komandieri pulkvedi Artūru Skroderēnu, O. O. bija atzīmējis, ka Skroderēns ir īpašnieks virknei namu Rīgā un ka viņš ir pretpadomiski noskaņots. Krasta artilērijas pulka komandiera pulkveža Edgara Plūča «īpašajās atzīmēs» O. O. norādījis, ka «Plūcis ir Jāņa Baloža ieliktenis, aktīvi piedalījies pret PSRS vērsto militāro plānu izstrādē».

Sevišķu nopēlumu no O. O. puses bija izpelnījies Augstākās kara skolas priekšnieks ģenerālis Andrejs Bubinduss. PSRS–Somijas kara laikā 1940. gada ziemā viņš bija izteicies, ka šis karš ir noziedzīgs no padomju puses. Bubinduss bija arī uzsvēris Sarkanās armijas milzīgos zaudējumus un visādi slavinājis somu varonību. Visai interesantu atzinumu toties saņēma karaskolas priekšnieks pulkvedis Konstantīns Mateuss: «Augstas morāles cilvēks, tikumīgs, godīgs un patstāvīgs. Atbrīvošanas cīņu dalībnieks, dienējis Kalpaka bataljonā. Nežēlīgs pret komunistiem. Īstens Latvijas patriots, pret nacionālajām minoritātēm attieksme laba. Lielinieku nedraugs. Pēc dažām ziņām, 1918. vai 1919. gadā nošāva viņa tēvu.»

Kā redzams, «īpašo atzīmju» tapšanu bija iespaidojušas arī to autora personīgās simpātijas vai antipātijas pret vienu vai otru virsnieku, kas acīmredzot bija gūtas iepriekšējā saskarsmē. Šodien ir sarežģīti noteikt, vai tieši šie ziņojumi izšķiroši ietekmēja tajās «atspoguļoto» personu likteņus. «Baigā gada» laikā par okupācijas varai nevēlamu kļuva gandrīz ikviens latviešu virsnieks. Vajāšanas kulmināciju sasniedza 1941. gada 14. jūnijā Litenes un Ostroviešu nometnēs. Savu roku šo traģisko notikumu tapšanā bija pielicis arī noslēpumainais O. O, kas jaunajai varai bija tik cītīgi sniedzis ziņas par saviem dienesta biedriem.

Kas bija šis ziņotājs? Neapšaubāmi, Latvijas armijas virsnieks. Labi informēts, komunikabls cilvēks, pietiekami labi pazīstams ar armijas augstākajiem virsniekiem. Kurš viņš bija, jautājums paliek atklāts...