Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/14/8971518t1h8178.jpg)
Rīt Rīgā triju dienu vizītē ieradīsies Krievijas pirmais prezidents Boriss Jeļcins. Ielūgumu apmeklēt mūsu zemi viņš saņēma no Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas 2005. gada maijā, kad prezidente bija ieradusies Maskavā. Latvijā viņu jau kopš 2000. gada gaida 1. šķiras Triju Zvaigžņu ordenis — gan par būtisku atbalstu Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanā, gan kā Krievijas demokratizācijas simbolam.
Šā gada augusts ir vizītei piemērots laiks. Šodien aprit 15 gadu, kopš Augstākā Padome pieņēma Konstitucionālo likumu par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu, trīs dienas vēlāk, tāpat pirms 15 gadiem, Jeļcins parakstīja dekrētu, ar kuru tika atzīta Baltijas valstu neatkarība. Šim dokumentam nebija īsta juridiska spēka (Krievija tobrīd bija PSRS sastāvdaļa), taču tas bija spēcīgs simbolisks atbalsts, kas kalpoja par pamudinājumu daudzām citām pasaules valstīm darīt to pašu. 6. septembrī mūsu neatkarību atzina PSRS. Diezin vai tas nāktu tik salīdzinoši vienkārši, ja savu vārdu jau nebūtu pateicis Krievijas prezidents Boriss Jeļcins. Viņa loma — runa nav tikai par izšķirošajām 1991. gada augusta dienām — Baltijas valstu neatkarības atgūšanā nav tā īsti izvērtēta un arī novērtēta.
Formāli kaimiņvalsts pensionētais prezidents no parasta tūrista atšķiras tikai ar to, ka apmeklēt Latviju viņu uzaicinājusi mūsu valsts augstākā amatpersona, un vēl ar to, ka viņu savā redzeslokā būtu jāpatur Krievijas vēstniecībai. Taču šurp brauks nevis vienkārši pensionēts prezidents, bet gan Boriss Jeļcins. Simbols Jeļcins simboliskā laikā.
Pārsteidz, cik skopas ir ziņas par gaidāmo vizīti: «plānota tikšanās ar Vīķi-Freibergu un Latvijas augstām amatpersonām», tā aģentūra LETA. Rodas iespaids, ka Jeļcina vizīte ir tāda kā sasteigta. Ir smalki zināms, ko oktobra vidū Rīgā darīs Anglijas karaliene, bet nav skaidrs, kāda programma paredzēta Jeļcinam, kas ieradīsies rīt. Cilvēkam, kas piedalījies «vēstures taisīšanā».
Jeļcins jau sešus gadus ir pensionārs, no aktīvās politikas distancējies. Nekritizē, un atšķirībā no bijušā PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova arī neslavē savu pēcteci Vladimiru Putinu. Taču tas nenozīmē, ka Jeļcins zaudējis jebkādu saikni ar Kremļa tagadējo saimnieku — paša izvēlētu cilvēku. Daudz dzirdēts par Jeļcina un Putina vienošanos pirms varas atdošanas — ko kurš nedarīs.
Cilvēki reti mēdz doties uz citu valsti tāpat vien, bez noteikta mērķa. Simboli simboliem, taču, ja Jeļcinam bijusi vēlme tikties ar «Latvijas augstām amatpersonām», tas, visticamāk, liecina par vizītes politisko ievirzi. Jeļcinam personiski pazīstami cilvēki — Guntis Ulmanis, Anatolijs Gorbunovs, Ivars Godmanis —, ar kuriem kopā varētu atcerēties «tās dienas», ir aktīvās politikas perifērijā.
Latvijas puse bija iecerējusi pasniegt Jeļcinam ordeni jau agrāk, taču līdz šim viņš nav ieradies Latvijas un Krievijas permanenti pietiekami saspīlēto attiecību dēļ. Nevar teikt, ka pašlaik tās būtu daudz saulainākas, vēl vairāk — klāt nākušas problēmas, kas saistītas ar robežlīguma noslēgšanas izjukšanu. «Pilnīgi privāta vizīte», ja tā iespējama tagad, tikpat labi bija iespējama pirms četriem gadiem.
Jāpiebilst, ka tas arī bija Saeimas vēlēšanu gads un promaskaviskās politisko spēku apvienības līderis Jānis Jurkāns Kremlī tika pie sarunas ar Putinu. Nelīdzēja ne Putina nepārprotamā labvēlība, ne ekskluzīvā reklāma (vēl tagad nav skaidrs, kas par to samaksāja) pasaules futbola čempionāta translācijas laikā. 8. Saeimas sastāvs parādīja, ka tiem, kas klaji «ar skatu uz Austrumiem», ceļš uz izpildvaru slēgts. Vēl pēc diviem gadiem sekoja oranžā revolūcija Ukrainā, kas Kremlim deva sāpīgu mācību: neslēpts Maskavas atbalsts kādam politiskajam spēkam var izrādīties par šā spēka sakāvi veicinošu faktoru.
Maskavas stratēģiskais mērķis — atgūt ietekmi Baltijas valstīs un visupirms jau Latvijā — palicis nemainīgs, un citādi tas nemaz nevar būt. Mainījusies taktika. Kremlis vairs neaprādīs, kuri politiskie spēki Latvijā ir tā favorīti. Vēl vairāk, acīmredzot «tuvo ārzemju» politikā notikusi pārorientācija no tiem politiskajiem spēkiem, kuriem Maskava ir galvenā galvaspilsēta, uz tiem, kas spēj kļūt par izpildvaras veidotājiem.
Kaimiņvalstu attiecības nekad nevar būt tik labas, lai nevarētu kļūt vēl labākas. Tas attiecas arī uz Latviju un Krieviju. Taču partijām, uz kurām pārorientējies Kremlis, jāpatur prātā, ka valsts nacionālās intereses tomēr ir svarīgākas par kaimiņattiecībām.
«Maskava nekož, Maskava ir laba» — tas bija signāls, kuru savas nesenās vizītes laikā Latvijai raidīja Krievijas pareizticīgo baznīcas galva Aleksijs II. Līdzīgu signālu, visticamāk, sagaidīsim arī no Borisa Jeļcina. Malā stāvēšana iekšpolitikā nenozīmē, ka tāds joprojām — ja runa nav par Krieviju — politiski spēcīgs resurss kā Jeļcins nevarētu pielikt plecu savas valsts ārpolitisko mērķu sasniegšanai. No laba prāta vai labi palūgts.