Mirstošais gulbis dziedās «Arsenālā»

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Kārtējā «Arsenāla» sensācija: Jevgeņija Bauera «Mirstošais gulbis» (Krievija, 1916) - mēmā filma, kuras  vienīgais seanss notiks 19. septembrī kinoteātra «Rīga» Lielajā zālē. To apskaņos Arsenāla draugi - Latvijas Nacionālās operas kora grupa (diriģents Aigars Merijs-Meri), Mārtiņš Zilberts (klavieres), Gidons Grīnbergs (vijole), Rihards Štrauss (čells) un Gunta Davidčuks (soprāns).
 
Balets un mūzika
Krievu režisora Jevgeņija Bauera pirms deviņdesmit gadiem uzņemtā filozofiski eksistenciālā melodrāma «Mirstošais gulbis» Latvijā tiks rādīta pirmo reizi. Apskaņojuma instrumentālās daļas (K. Sen-Sanss, Džobijs Talbots)  galvenokārt raksturos personāžus, savukārt noskaņu radīs vokālā mūzika. Visas kora iestāšanās būs žanriski vienotas - tiks izpildīti Sergeja Rahmaņinova, Georgija Sviridova, Josifa Kečakmadzes, Džonija Klimeka, Reinholda Heila, kā arī Toma Tikvera vokalīžu fragmenti. Beidzamo triju autoru darbi, kuri komponēti laika posmā no 2002. līdz 2004. gadam, būs pirmatskaņojumi.

«Mirstošais gulbis» izrādījās gulbja dziesma tās režisoram Jevgeņijam Baueram, kurš filmas uzņemšanas gadā nokrita no kraujas, lauza kāju un mira ar plaušu karsoni. Kino dīva Zoja Baranceviča uzrakstīja filmas scenāriju Verai Karalli, izslavētai krievu balerīnai, kas bija dejojusi Lielajā teātrī un tikusi angažēta arī Djagiļeva «Ballets Russes». Karalli atveido daiļu un mēmu dejotāju Gizelu – gan sievietes vārds, gan mēmums harmonē ar baleta mākslu, par kuru vēsta filma. Viņas solo numurs - «Mirstošais gulbis» – ir replika slavenajai 1905. gadā Annai Pavlovai veidotajai Mihaila Fokina baleta solo horeogrāfijai. Mākslinieka dekadenta tēlu, kuru tā satriekusi deja, ka viņš aicina Gizelu pozēt gleznai ar nosaukumu «Nāve», šķiet, varēja iedvesmot divas personības – Edvards Munks, kura skices par nāves tēmu atbalsojas filmā redzamajā, kā arī ekscentriskais miljonārs un gleznotājs amatieris Nikolajs Rjabušinskis, kura Maskavas savrupmāja bija nosaukta par «Melno gulbi», un kurš iespaidīgās bārdas dēļ tika dēvēts par Borodu (Bārdu). Filmas fināls ataino tolaik mākslā populāro motīvu – tās vienotību ar deju un nāvi. Bauera dzīves laikā filmā redzamās baleta ainas tika izpildītas gan pirms, gan arī pēc seansa kā atsevišķi priekšnesumi.

Jevgeņijs Bauers (1865 - 1917)
Par kino dzejnieku dēvētais krievu režisors Jevgeņijs Bauers -  karikatūrists, fotogrāfs un scenogrāfs - kino mākslai pievērsās tikai 47 gadu vecumā un savas īsās kino karjeras laikā (četri gadi) uzņēma vairāk nekā astoņdesmit filmu, no kurām līdz mūsdienām saglabājušās divdesmit sešas. Kaut arī viņa vārdam būtu vajadzējis stāvēt līdzās, ja ne pašā priekšgalā, kino pirmās desmitgades milžiem D. V. Grifitam, V. Šēstremam, L. Feijādam, M. Štilleram un citiem, J. Bauera daiļrade ilgstoši netika pienācīgi novērtēta ne dzimtajā Krievijā, ne pasaules kinematogrāfā. Tika pārmests «saltums» un «estētisms», kā arī neprasme strādāt ar aktieriem. Bauera noniecināšanā vainojami arī Krievijas pēcrevolūcijas kino avangardisti, kuri, kā Eizenšteinam labpatika paziņot, ieradās «tukšā vietā». Viņiem, ja neskaita Bauera tiešā skolnieka Ļ. Kuļešova dažus cieņpilnus izteicienus presē, tāds kinematogrāfists neeksistēja.
Visu Padomju Savienības pastāvēšanas laiku Jevgeņija Bauera filmas glabājās arhīvu plauktos un tikai 1989. un 1990. gadā, kad PSRS Valsts kino arhīvs beidzot izcēla gaismā daļu savas agrīno filmu kolekcijas (piedalīšanās Pordenonas mēmā kino festivālā Itālijā, retrospektīvās skates Britu kino institūtā, Orsē muzejā Parīzē un Šveicē), pasaule aizturēja elpu izcilā talanta priekšā

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu