Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/14/8974150t1h593f.jpg)
Kas zina, kā būtu iegrozījusies krievu kinoaktrises Margaritas Terehovas dzīve, ja zīdaiņa vecumā māte viņu nebūtu likusi gulēt aiz teātra kulisēm grozā uz aktieriem paredzētajiem tērpiem, jo pusaudzes gados Rita bija ļoti nopietni aizrāvusies ar basketbolu, bet pēc skolas beigšanas viņa pēkšņi iestājās aktiermākslas studijā. Varbūt sporta līdzjutēji zaudēja izcilu basketbolisti, toties kinomīļi ieguva lielisku raksturlomu aktrisi.
Tēvu pirmo reizi ieraudzīja, kad bija pieaugusi
Kāds cēlsirdīgs cilvēks pārveda no Polijas uz Krimu trīs māsas bārenes Ņinu, Veru un jaunāko Gaļinu, aktrises Margaritas Terehovas nākamo māti. Patiesībā šis godprātīgais svešinieks izglāba triju mazo meitenīšu dzīvības, jo visur pēc Pilsoņu kara beigām valdīja posts un bads, bet Krimā varēja kaut kā izdzīvot. Un meitenes izdzīvoja. Gaļinu, tāpat kā abas vecākās māsas, ievietoja bērnunamā, taču bieži nevienam nevajadzīgos bāreņus sūtīja no vienas patversmes uz citu, un vienīgais, ko drīkstēja ņemt līdzi uz jauno mājvietu, bija tikai tas, kas mugurā un viens spilvens. Taču brīnumainā kārtā klejojumu gadu laikā mazajai Gaļinai izdevās nepazaudēt nelielu svētās Madonnas svētbildi, kas pie viņas nonāca no poļu radiem. Tagad svētbilde glabājas pie Margaritas meitas Annas. Sākoties Otrajam pasaules karam, nākamās aktrises māte strādāja par aktrisi Sverdlovskas pārvietojamajā teātrī, kur viņa iepazinās ar savu nākamo vīru Borisu, brīnišķīgu cilvēku un aktieri, kuru, sākoties karam, iesauca armijā aizstāvēt dzimteni. Visu kara laiku Gaļina kopā ar citām aktrisēm braukāja pa dažādām pilsētām un uzstājās slimnīcās, sniedzot ievainotajiem karavīriem koncertus un nelielas teatralizētas izrādes. Vēlāk Margaritas māte bieži mēdza ar asarām acīs stāstīt, kā pēc kādas no kārtējām uzstāšanās reizēm viņa izdzirdējusi dīvainu dūkoņu, kas nākusi no ievainoto kareivju puses. Slimnīcas galvenais ārsts paskaidrojis, ka neparasto skaņu rada karavīri, kam nav ne roku, ne kāju. Tā viņi izpauduši pateicību un reize aplaudējuši. Ar tēvu Margarita pirmo reizi satikās, kad bija pieaugusi un mācījās Maskavā. Vēlāk viņš vēl dažas reizes apciemoja meitu un sievu, stāstīja, ka frontē bija izlūks un pēc smaga ievainojuma zaudējis atmiņu. Vēlāk atklājies, ka Gaļinas vīram vairākās Padomju Savienības pilsētās ir citas ģimenes un daudz bērnu. Starp citu, Margarita joprojām satiekas ar savām pusmāsām Svetlanu un Jūliju.
Basketbola izlases kapteine
Margarita piedzima 1942. gada 25. augustā, kad viņas māte bija atbraukusi ar teātri viesizrādēs Turinskā. Patiesībā meitene nāca pasaulē, kad teātra kolektīvs vēl atradās ceļā, bet Turinsku kā dzimšanas vietu pierakstīja vēlāk. Šā fakta dēļ 2001. gadā aktrisei Margaritai Terehovai piešķīra Turinskas pilsētas goda pilsoņa nosaukumu. Sverdlovskas pārvietojamajā teātri visi aktieri dzīvoja draudzīgi kā viena liela ģimene un jaundzimušos baroja rindas kārtībā. Mazā Margarita kopā ar citu aktrišu bērniem izrāžu laikā atradās aizkulisēs, mazākie gulēja grozos, kuros atradās teātra izrādēm paredzētie tērpi. Kā atzīst pati Terehova, ilgus gadus nodzīvojusi Urālu slavenākā teātra sabiedrībā un atmosfērā, viņa nevarēja nekļūt par aktrisi. Taču reiz, kad Rita smagi saaukstējās, ārsti viņas mātei ieteica pārcelties uz vietu, kur klimats būtu krietni siltāks. Gaļina ilgi nedomāja, pameta teātri, paņēma meitu un aizbrauca uz Uzbekistānu. Dzīvodama Taškentā, Margarita ātri atlaba. Reiz pusaudze pastaigājoties redzēja kā viņas vecuma bērni spēlē basketbolu, Rita piegāja pie trenera Anatolija Kirilova, kurš Padomju Savienības basketbola izlasei gatavoja jaunus, talantīgus sportistus, un pateica, ka arī grib spēlēt. Viņš paskatījās uz izstīdzējušo Margaritas augumu un noteica: «Tevi taču vējš aizpūtīs.» Uz to tieviņā pusaudze atbildēja: «Bet jūs pamēģiniet!» Kirilovs paņēma Ritu komandā, un jau pēc neilga laika viņa bija Uzbekistānas jaunatnes basketbola izlases kapteine. Tiesa gan, izlase visās sacensībās zaudēja vai katram pretiniekam. Vidusskolu Terehova beidza ar zelta medaļu un iestājās Taškentas universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē, kur, pamācījusies vien neilgu laiku, nolēma doties uz Maskavu, lai kļūtu par aktrisi. Vienīgais, ko Margarita baidījās pamest, bija basketbols.
Nenormāla vai ģeniāla
Sākumā Margarita Terehova domāja, ka bez basketbola nespēs dzīvot, taču viss mainījās, kad meitenei izdevās iestāties Jurija Zavadska teātra studijā. Patiesībā Margaritai ārkārtīgi paveicās, jo Zavadskis uzņēma jaunus audzēkņus tikai reizi divpadsmit gados. Pirms noklausīšanās Terehova iegāja kabinetā pie Zavadska tuvākās līdzgaitnieces Aņisimovas–Vulfas un nolika uz galda iestāšanās dokumentus un zelta medaļu. Taču izrādījās, ka «zelta atestātam», lai iestātos Jurija Zavadska teātra studijā, nav nekādas nozīmes. Pēc dzejoļa nolasīšanas Margaritu norīkoja uz pēdējo iestājeksāmenu kārtu. Terehova iegāja zālē, kur pie galda sēdēja studijas vadītājs kopā ar visu Maskavas teātru eliti un slavenākajiem aktieriem. Pirmā, kuru vērtēšanas komisijā ievēroja Margarita, bija aktrise Vera Marecka. Pirms Terehovas iestājeksāmenus bija kārtojuši tik daudz abiturientu, ka Marecka, sakņupusi turpat pie galda, pussēdus gulēja. Margarita nolēma komisijas locekli pamodināt un pilnā balsī sāka skaitīt Natālijas monologu no «Klusās Donas». Jau no pirmajiem nākamās aktrises izkliegtajiem teikumiem Vera Marecka iztrūkās no miega un lielām, izbrīnītām acīm raudzījās Margaritā. Zavadskis, noklausījies monologu, delikāti pajautāja: «Vai tev ir sagatavots arī kas klusāks?» Terehova nu jau gandrīz nedzirdami noskaitīja mīļāko dzejoli. Jau atrodoties aiz durvīm, Margarita izdzirdēja, kā kāda no komisijā esošajām māksliniecēm nosaka: «Viņa ir vai nu nenormāla, vai ģeniāla.» Terehovu uzņēma teātra studijā, un mācības tajā meiteni tik ļoti aizrāva, ka viņa aizmirsa par savu līdzšinējo nodarbošanos — basketbolu. Vēlāk, kad Margarita jau bija kļuvusi par teātra aktrisi, daudzi mākslinieces «labvēļi» gāja pie Zavadska un jautāja, kādēļ viņš Terehovu tik bieži palaiž filmēties. Uz to režisors atbildējis: «Viņai to vajag.» Jau no pašas pirmās dienās viņš zināja, ka kino kļūs par Margaritas Terehovas pamatprofesiju.
«Pa purnu negribi?»
Kaut arī Margarita kopā ar režisoru Andreju Tarkovski strādājusi kopā tikai divas reizes — kinofilmā «Spogulis» un teātra izrādē «Hamlets» —, aktrise viņu joprojām uzskata par ģēniju. Filmas «Spogulis» uzņemšanas laikā katru vakaru kopā sanāca Tarkovskis, Rerbergs un Dvigubskis, lai pārrunātu nākamās dienas filmēšanās plānu. Reiz Margarita diezgan atklāti un nekaunīgi uzprasījās piedalīties plānošanā, taču vīriešu kompānija aktrisi izturēja tikai trīs dienas, jo viņa nemitīgi jaucās pa vidu sarunām un iestarpināja savas domas. Ceturtajā dienā Tarkovskis piegāja pie Terehovas un teica: «Zini, Rita, vairāk gan vakaros nenāc, jo citādi es sāku domāt par ko citu, nevis filmēšanu...» Andrejam bija apbrīnojama humora izjūta, un viņš tā mācēja pateikt, ka nekad neviens neapvainojās. Arī pacietība Tarkovskim bija apbrīnojama, jo viņš izturēja nemitīgo Terehovas iejaukšanos filmēšanas procesā, kas, kā tagad atzīst pati aktrise, bija īsta vīrišķības izpausme. Tiesa gan, reiz, iespējams, kad režisoram Margaritas uzbāšanās bija apnikusi līdz kaklam, viņš apstādināja Terehovu, paskatījās ar savām zaļajām acīm un mierīgi noteica: «Pa purnu negribi?» Margaritai no radušās situācijas uznāca smieklu lēkme. Kārtīgi izsmējusies, viņa, it kā nekas nebūtu noticis, turpināja uzbāzties Tarkovskim ar priekšlikumiem. Terehovas neatlaidība nesa augļus, jo režisors pēc viņas izvirzītajiem «priekšlikumiem» pārmainīja trim ainām finālus. Kino Margarita Terehova debitēja 1965. gadā režisora Frunzes Dovlatjana filmā «Sveiks, tā esmu es!». Tas notika tikai gadu pēc Zavadska teātra studijas absolvēšanas. Par 70. gadu padomju kinozvaigzni Terehovu padarīja filmas «Suns uz siena kaudzes» un «Dartanjans un trīs musketieri», kurās viņas partneris bija Mihails Bojarskis.