Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/14/8974195t1he770.jpg)
Kaimiņzeme Igaunija... Šķiet, kas var būt vēl vienkāršāk par nelielās kaimiņzemes apceļošanu. Bet, ak vai, mūsu pieredze liecina, ka to patiešām ir daudz labāk izdarīt pašiem, iekāpjot reisa autobusā vai automašīnā, nekā paļaujoties uz tūrisma firmu skaistajiem solījumiem. Ceļojums drīzāk līdzinājās tādam organizētam «skrējienam pēc miljona», nevis rāmai, baudas pilnai ekskursijai.
Bagātīgi iespaidi divās dienās
Mēs, krietns pulciņš «Vakara Ziņu» darbinieku, nolēmām doties uz Igauniju. Visērtāk un, šķiet, vislētāk ir izvēlēties organizēto grupu braucienu, ko piedāvā tūrisma aģentūras. Sacīts — darīts! Izvēlējām parlamentārieti un sūtījām uz biroju ar ceļojuma maksu. Tūrisma firmas nosaukumu gan neminēsim gauži vienkārša iemesla dēļ — tās darbinieki vai nu aizmirsa, vai arī nezināja, ka ar klientiem ir jānoslēdz līgums... Tādēļ savu taisnību pierādīt nevaram, bet «Vakara Ziņu» lasītājiem spējam sniegt vērtīgu padomu — līgums ir jāpieprasa!
Saņēmām ļoti skaistu ceļojuma aprakstu: «Iespaidiem bagāts divu dienu ceļojums uz Igaunijas ziemeļiem: Tirisalu klintis, ekskursija pa Tallinas vecpilsētu, Kadriorga, Pirita. Jagalas ūdenskritums. Romantiskais Kiu cietoksnis. Dižakmeņi, kadiķu audzes, savdabīgie igauņu piejūras zvejniekciemi.». Sīkākā izklāstā pieminēts arī, ka iepazīsimies ar Pērnavu un gūsim priekšstatu par Tartu. Un tas viss tikai divās dienās! Brīnišķīgi! Turklāt solīta arī izmitināšana hostelī divvietīgās vai trīsvietīgās istabās. Jā, un programmā vēl dots vērtīgs padoms latus jau Latvijā samainīt pret Igaunijas kronām.
Norunātajā dienā paredzētajā laikā (pulksten 7 no rīta) devāmies ceļā. Brauciens līdz robežai šķita bezgalīgs — ceļa remonti un ātruma ierobežojumi pamatīgi kavēja laiku. Domājām, tad jau Igaunijā ies raitāk. Bet nekā — tā vien likās, ka šoferītis vēl nav atklājis, ka autobusam ir arī gāzes pedālis...
Galu galā teju vai pusdienlaikā iebraucām Pērnavā. Solītā iepazīšanās ar šo kūrortpilsētu gan ietvēra tikai īsu pastāstu par tās vēsturi un apstāšanos pie kāda bistro, lai iebaudītu brokastis. Bet arī tas ir nieks! Posāmies tālāk un pa ceļam apskatījām arī Keilas ūdenskritumu un Tirisalu klintis. Jāteic, iespaidīgi, vien ūdenskritums nedaudz izraisīja vilšanos, bet tur pie vainas gan bija dabas untumi — sausais laiks ir darījis savu.
Kur pazuda 10 kronas?
Beidzot jau vēlā pēcpusdienā tikām Tallinā un iekārtojāmies mīlīgā viesu mājā, vismaz pēc gides stāstītā. Pašu acīm gan pavērās visai baisa aina. Taču tas ir nieks — izrādījās, solīto divvietīgo un trīsvietīgo numuriņu vietā mūs sagaida diezgan pabriesmīgi — divi numuriņi ar septiņām astoņām vietām. Turklāt tajos valdīja visai nepatīkama smaka, kuras cēloņi bija nesatīrīti izsmēķi, nobirdināti pelni un netīrība, kas, šķiet, tīri labi gāja pie sirds hosteļa pastāvīgajiem iemītniekiem — prusakiem (to nu gan tur netrūka).
Kad ierunājāmies, ka mums tomēr vajadzētu vismaz vienu divvietīgu istabiņu, gide ne visai laipni paskaidroja, ka par to ir atsevišķi jāpiemaksā. Bet, kad kārtojām attiecības ar firmu, par šādu norunu nebija ne vārda! Te nu atklājās, cik vērtīgi būtu bijis, ja aģentūra tomēr būtu piedāvājusi noslēgt līgumu un uzņemties saistības par solījumu izpildi!
Lai arī neesam kaprīzi ceļotāji, viesnīca nedaudz pabojāja noskaņojumu. Par laimi, to uzlaboja iespēja triecientempā aplūkot Modernās mākslas muzeju «Kumu». Taču arī te bija kāda visai grūti izprotama nianse. Proti, jau ceļojuma laikā gide ievāca «meslus» jeb naudu par ieejas biļetēm — 85 kronas no pieaugušajiem un 50 no bērniem un pensionāriem. Taču reāli ieejas biļešu cena (spriežot pēc informācijas pie kases) bija attiecīgi 75 un 40 kronas. Lai gan, iespējams, šo cenu starpību gide samaksāja par gides pakalpojumiem, lai gan biļetes tā arī neredzējām...
Igauņu untumi nemainās
Vakarā, klaiņojot pa Tallinas vecpilsētas ielām, tomēr spējām novērtēt firmas ieteikumus jau Latvijā samainīt naudu. Daļu naudas patiešām bijām mainījuši Rīgā, taču tās izrādījās par maz. Proti, cenu līmenis Tallinā ir krietni augstāks nekā Latvijā, un kronas kusa kā sniegs saulē. Te nu atklājās bēdu ieleja — vecpilsētā ir gandrīz neiespējami atrast bankomātu. Laimīgi atradām vienu rātslaukumā, bet tā ekrāns bija aizlīmēts ar sarkanu papīru. Pusstundu riņķojām pa ielām, bet citu bankomātu tā arī neatradām, līdz paprasījām kādam vietējam iedzīvotājam. Starp citu, darījām to angliski, atceroties, ka tālajos padomijas laikos igauņi krievvalodīgos sūtīja uz pretējo pusi. Taču viņu attieksme šajā jomā nav mainījusies — arī pret angliski runājošajiem viņi izturas tāpat. Beidzot tomēr atradām kādu bankomātu, taču arī tas izrādījās slēgts. Nolēmām naudu izmainīt valūtas maiņas punktā un atklājām kādu būtisku lietu, ko iesakām visiem Igaunijas apceļot gribētājiem likt aiz auss — mainot 10 latus, saņēmām vien 150 kronu, lai gan pēc oficiālā kursa vajadzēja būt 202 kronām. Izrādījās, 50 kronas ir komisijas maksa, bet par tādiem sīkumiem kā pāris kronas igauņi vienkārši aizmirst, starp citu, arī veikalos.
Pārliecinājāmies arī par to, ka anekdotēs apspēlētais igauņu lēnums nebūt nav pārspīlējums — kādā ātrās apkalpošanas restorānā mums nācās gaidīt vismaz 50 minūtes, lai gan priekšā bija vien četri pieci cilvēki. Jā, jo apkalpojošais personāls nekur nesteidzas un par prioritāti izvēlas pakoķetēšanu un lēnu padīdīšanos.
Ūdenskritums bez ūdens un anekdotes bez smiekliem
Nākamā diena izrādījās kā īsts skrējiens pēc miljona. Jau no paša rīta sēdāmies autobusā un triecientempā «ņēmām cauri» visus programmā paredzētos apskates objektus. Tādā ātrumā, ka katram objektam — vai tas bija ūdenskritums, akmens vai muzejs — veltījām vien pārdesmit minūšu. Bet par tādu jaukumu kā tējas, kafijas vai pusdienu iebaudīšanu vienkārši bija jāaizmirst — nebija laika. Jo arī autobusā šoferis kategoriski iebilda pret karstā ūdens lietošanu brauciena laikā.
Vislielākā vilšanās sagaidīja, kad ieradāmies pie izslavētā Valastes ūdenskritumā. Gide gan laikus pavēstīja, ka sausuma dēļ tas esot izžuvis, un piedāvāja autobusā esošajiem vīriešiem «ko darīt lietas labā». Par laimi, dabiski dzeltenā ūdenskrituma imitēšana gan nenotika, bet toties vismaz pusstundu veltījām klinšu aplūkošanai. Lai gan lietderīgāk būtu bijis šo laiku atvēlēt Tartu apskatei... Tā, starp citu, bija ļoti īsa — dažas minūtes atvēlētas lielveikala «ieņemšanai» un labierīcību sameklēšanai, jo šādu «ekstru», protams, autobusā nepiedāvāja.
Pašā vakarā beidzot ieradāmies Rīgā — izmocīti, pārguruši, lai gan nedaudz arī pasnauduši. Gides stāstījums par Igauniju bija tik monotons, ka daudzi jau pie pirmajiem teikumiem sāka klanīt galvas un nespēja noturēt acis vaļā. Pat anekdotes par igauņiem izraisīja vien pāris cilvēku pieklājīgu iesmiešanos...
Lai kā arī būtu, taču mācību esam guvuši — ar autobusu organizētā ekskursijā vairs nebrauksim vismaz dažus turpmākos gadus, bet, ja tomēr sadūšosimies, pieprasīsim līgumu... Patiesībā jau viss nebija tik drūmi, kā izskatās uz papīra izklāstītais. Galvenais tomēr ir laba kompānija — un tāda mums patiesi bija!