Adrians Kukuvass: man padodas meitas un mūzika!

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Publicitātes foto

Pirms intervijas ar mūziķi un grupas «Menuets» solistu Adrianu Kukuvasu vienojamies, ka neuzdošu viņam jautājumus par to, kā tapa grupa un kā radās tās nosaukums — galu galā par to ir tik daudz runāts. «Man tagad galvenais ir 7. septembris, kad Dzintaru koncertzālē rīkošu savu jubilejas koncertu — visas domas ir pie tā vien.»

— Re nu, kā sanācis — tikšanos esam sarunājuši krogā! (Smejas.) Vispār jau mūziķi uz krogiem labprāt nestaigā, jo tie mums asociējas ar spēlēšanu un visu no tā izrietošo... Dejot arī mums īpaši nepatīk, tā ka atliek vienīgi ēšana — piemēram, pagaršot kaut ko jaunu un nebijušu; tādu, ko pats nekad negatavotu... Lai gan, atklāti sakot, man tīri labi patīk gatavot ēst, un tā nu ir lieta, kur izjūtu savas grieķu senču saknes...

— Kuri ēdieni tad tev padodas?

— (Kādu brīdi domā.) Vienubrīd man nepadevās zupas, lai gan tās man tīri labi garšo. Taču, kad iemācījos vārīt zupas, šķita, ka neko garšīgāku neesmu ēdis! (Smejas.) Ar pankūkām un tortēm neaizraujos un arī otros ēdienus pārāk bieži negatavoju, jo jau daudzus gadus neēdu dzīvnieku gaļu. Zivis un vistas gaļu gan uzturā lietoju, jo tas man šķiet pats vienkāršākais veģetārisma variants... (Kādu brīdi domā.) Piemēram, ziemā ģimenei par lielām šausmām uzvāru «garo» kāpostu zupu, ko pēc vēlēšanās var papildināt ar grūbām. Bet žāvētās gaļas vietā smaržai un garšai izmantoju žāvēto vistu. Brīnišķīgi ideāls variants! Bet visvairāk man patīk vasaras mēneši, kad pieejami daudzie zaļumi, ko var likt salātos. Ne velti manas otrās sievas Antras ģimenē mani dēvēja par trako trusi... (Smaida.) Man ļoti patīk uzturā lietot visādus zaļumus: dilles, baziliku, pētersīļus, tāpēc pašlaik mājās burkā ar ūdeni audzēju tādu kārtīgu lielu baziliku... Kad baziliks nomet kādu lapiņu, es to apēdu, tā ka mums ir fantastiska saskaņa! Man Jānis Kaijaks juniors ierādīja ideālu recepti: sagriež tomātus, pārkaisa ar sāli un baziliku un tiesā nost. Ļoti garšīgi!

— Tad jau tu droši vien gatavo arī grieķu salātus?

— Protams, tikai es nesaprotu, kāpēc Eiropā tik dīvaini griež sīpolus, jo, piemēram, Grieķijā sīpolu sagriež uz pusēm, tad uz četrām daļām un tad rupji sakapā. Vēl grieķu salātiem nedrīkst aizmirst pievienot labu olīveļļu un citronu sulu, taču nekādā gadījumā nedrīkst likt klāt etiķi, lai gan dažos Rīgas restorānos tā nez kāpēc dara. Bet var arī improvizēt — olīvas, paprika un kazas siers un, piemēram, ziedkāposti vai kas tamlīdzīgs. Klāt var dzert ar ūdeni atšķaidītu vīnu, jo tīrs vīns ļoti nogurdina, bet atšķaidīts vīns, tāpat kā kafija, ir ļoti tonizējošs.

— Kā tu vēl izjūti savas grieķu senču saknes — varbūt klausoties sirtaki?

— Nu, mana māsa Lia (radiožurnāliste Lia Guļevska. — U. G.) sirtaki prot dejot daudz labāk par mani — skatoties uz viņu, es pat mulstu. (Smaida.) Iespējams, savas asinis es izjustu, braucot uz senču salām — Egejas jūrā ir tāda Kalimnosas sala. Mans brālis un brālēns uz turieni bija aizbraukuši pirms gadiem pieciem un satikuši ļoti daudzus cilvēkus ar mūsu uzvārdu, tostarp arī salas garīgās dzīves un politiskās dzīves līderi. Grieķu valodu gan diemžēl neprotu, ja nu vienīgi sasveicināties. Tagad Lias meita Diāna un mana vecākā meita Evija gan drusku mācās grieķu valodu.

— Vai arī dziedāšanas talantu esi mantojis no senčiem?

— Jā, šajā ziņā neparasti apdāvināts bija mans tēvs, un arī māte ir mācījusies dziedāt. Tēvam ļoti patika itāliešu «bel canto» dziedātāji Mario Lanca, Enriko Karūzo un citi. Viņu ierakstus no rīta līdz vakaram esmu klausījies kopš trīs gadu vecuma, kopš tā brīža, kad parādījās pirmie skaņuplašu atskaņotāji... Tā nu mīlestība uz to «tīro» dziedāšanu manī ir joprojām. (Domā.) Taču ļoti lielu paldies par savu muzikālo izglītību varu teikt māmiņai, kura gan bija bērnu ārste, nevis mūziķe. Tagad visi mana talanta cienītāji var pateikties mammai, jo viņa mani burtiski ar koku dzina pie klavierēm. Tā nu laikā, kad citi puikas dauzījās, spēlēja futbolu un gāja uz jūru, es sēdēju pie klavierēm un spēlēju gammas... (Nopūšas.) Kamēr mācījos «Dārziņos» un kamēr man nebija balss lūzums, jutos ļoti svarīga persona, jo korī biju otrās balss atbalsts, bet arī pēc tam negāja slikti, jo allaž kaut kā viss ļoti labi sakrita. Mācoties Jūrmalas 4. vidusskolā, satiku pārējos tagadējos «menuetiešus», tad mūs pamanīja Jānis Blūms, vēlāk arī Andrejs Upmacis.

— Tu vēl atceries savu pirmo uzstāšanos?

— Ak kungs, tas taču bija tik sen! Tie varēja būt 50. gadi — laiks, kad vēl bija dzīvs Staļins... Bērnudārzā vajadzēja kādu, kas dzied un ko var filmēt, un izvēlējās mani. Tikai tur mani nosauca par Andri, jo teica: «Adrians — kas tas par vārdu? Tāds neder!» Skaitījās, ka es svinu dzimšanas dienu, man dāvināja kliņģeri un bija jāpūš svecītes un jādzied, un to visu filmēja. Tad mēs ar mammu gājām uz vienu no mazajiem Rīgas kinoteātriem to visu skatīties. Atceros, kā teicu: «Gribu vēl to filmiņu...» Patiesību sakot, kaut kādi tās lentes fragmenti ir saglabājušies, tā ka, ja gribētu, varētu pat fotogrāfijas uztaisīt...

— Tad jau tavs mūziķa liktenis nav nejaušība...

— Man jau vispār liekas, ka tie bērni nejauši nekur nenolaižas — viņi paši izvēlas ģimeni, kurā piedzimt. (Smaida.) Un vēl domāju, ka man ir ļoti paveicies ar skolotājiem, jo cilvēka dzīvē tieši viņiem neapšaubāmi ir liela nozīme — piemēram, jau iepriekš minētajam Andrejam Upmacim, kurš mūzikas skolas izlaidumā pareģoja, ka mēs (tagadējais «Menuets») neapstāsimies, bet kļūsim par republikas nozīmes muzikantiem. Citi pabeidza toreizējo Konservatoriju, citi — mūzikas skolu, bet nekad nevienam nav pat prātā ienācis, ka es neesmu beidzis «kondženi»... (Smejas.) Tas acīmredzot šķiet pats par sevi saprotams. Man šajā sakarībā patīk Imanta Kalniņa reiz izteiktā doma, ka visu to klasiskās mūzikas ietekmi, ko cilvēks izjūt Konservatorijā, var izturēt tikai ļoti spēcīgs cilvēks.

— Un kad tu uzrakstīji savu pirmo dziesmu?

— Tas bija 1968. gads, kad tapa dziesmiņa «Krīt visbaltākie sniegi», ko daudzi līdz šim uzskata par nepārspētu un kas popularitāti ieguva pēc konkursa «Ko tu proti?». Tolaik Latvijas mūzikas dzīvē bijām tikpat svaigi kā «prātnieki», kad viņi tikko parādījās. Tiesa gan, mums nebija menedžera, bet vadītāja ļoti stingri formulēts kredo — «Nauda novērš nost no mērķa!». (Smejas.) Tas gan darbojās tikai tik ilgi, kamēr bijām mācekļi; taču vēlāk, kad bijām izvēlējušies mūziķu dzīves ceļu, tas pamatīgi sāka traucēt, un viss mainījās. Sekoja interesantais posms, kad «Menuets» pārtapa par «Pērkonu», bet es pēc grupas desmitās jubilejas aizgāju prom, un manā dzīvē sākās pavisam cits posms. Tur lomu nospēlēja daudzas lietas: kolēģi gariem zobiem iestudēja manu otro dziesmu «Jūlija nakts», kas vēlāk tīri labi nostartēja «Mikrofona aptaujā», savukārt man piedāvāja solista vietu Filharmonijā. Tur gan arī nebija tikai baltmaizīte vien, turklāt sekoja statusa maiņa: tu vienā kolektīvā biji karalis, un tad — hops! — pāžs otrā... Bet — katram jau savs liktenis...

— Vēl jau tavā karjerā bija grupa «Proventus»...

— Neapšaubāmi, bet par savām grupām varu saukt vairākas: noteikti tas bija «Menuets», noteikti «Ādaži», pēc tam arī «Tip–Top», esmu spēlējis arī «Zvaigznītē», ar kuru kopā uzvarējām «Liepājas dzintarā». Tā ka mūzika manā dzīvē neapšaubāmi ierakstāma ar lielo burtu, un ceru, ka man attiecībā uz mūziku ir «radošā acs», kā to dēvē mans kolēģis Juris Kulakovs.

— Šķiet, tu esi paguvis darboties arī politikā.

— Jā, veselu sasaukumu biju Jūrmalas domes deputāts un Kultūras nodaļas vadītājs. Domāju gan, ka šajā laikā Jūrmalai neko sliktu neesmu nodarījis; ceru, ka ir tieši otrādi un ka paveicām daudz labu lietu, jo radošie cilvēki jau arī dažkārt politikā var paveikt kaut ko labu. (Smaida.) Man patiess prieks, ka beidzot ir sakopta Dzintaru koncertzāle un ka tā kļūst arvien latviskāka — protams, ja neskaita «Jauno vilni», kas arī ir zināmā mērā vajadzīgs notikums... Tagad gan pavisam apzināti no partijas esmu izstājies, jo ir daudz citu lietu, par startēšanu uz Saeimu pat nedomāju.

— Un nu tavā dzīvē ienākusi arī pedagoģija...

— Viss sākās laikā, kad pamazām likvidēja Opereti un virmoja visādas peripetijas... Vēl gan paguvām parādīt manu mūziklu «Mazā nāriņa» un 1991. gada janvārī arī pāris reižu uzvest oratoriju «Prometejs», kas bija veltīta barikāžu aizstāvjiem. Pēc tam pusgadu izbaudīju bezdarbnieka statusu, līdz man piezvanīja mans «cīņu biedrs» Māris Ivanovs un teica: «Adri, es tev darbu atradu!». Un tā nu šogad paiet apaļi piecpadsmit gadi, kopš esmu iekšā šajā jomā, turklāt vēl paralēli visam turpinu mācības augstskolā, jo tagad jau skolotājs bez diploma neko nevar iesākt... (Smaida.) Bet, ja nopietni, tad interešu centrā «Daugmale» jauniešiem mācu ģitārspēli un vadu roka klasi. Noteikumi, lai tajā tiktu, gan ir ļoti stingri, taču esmu lepns, ka vairāki mani audzēkņi — piemēram, Māra no grupas «Astro"n"aut» jau guvusi panākumus. Starp citu, arī viņu dzirdēsiet manā jubilejas koncertā, turklāt priecājos, ka Māra piedāvājusi man uzdziedāt kopā ar viņu. Joprojām esmu pateicīgs cilvēkiem, kas man šo darbu piedāvāja, jo viss sākās laikā, kad ap Opereti un Filharmoniju virmoja visādas peripetijas, visu likvidēja.

— Ko vēl labu tur dzirdēsim?

— Pamatīgu pārskatu par manu radošo dzīvi: gan vecos labus hitus, piemēram, «Piezvani man», «Atgriežoties» un citus, tāpat arī manus draugus un audzēkņus — kopā ar Inetu Rudzīti prezentēsim jauno albumu «Starp rīta zvaigznēm». Ak jā, un būs arī fragmenti no topošā mūzikla «Dziedošie rukši» ar Māras Cielēnas vārdiem, ko rudenī es gribētu parādīt visā Latvijā un varbūt arī aiz robežām. Man jau šķiet, ka tas viss kopā varētu būt jauki, sirsnīgi un interesanti.

— Tu ik pa brīdim piemini savas meitas.

— Jā, ar viņām arī varu lepoties. (Pasmaida.) Vecākā meita Evija ir žurnāliste, vidējā meita Arita mācās skolā, bet pašlaik vislielāko prieku man sagādā trīsgadīgā Adrija Silva. Izskatās, ka viņa mantojusi muzikālo dzirdi un mīlestību uz dziedāšanu: tam bērnam atliek vienreiz vai divreiz dzirdēt kādu dziesmiņu, lai gandrīz precīzi to nodungotu, bērns perfekti atpazīst tēta balsi, pa radio izdzirdot kādu «Menueta» dziesmu. Pašlaik absolūtā topā viņai ir «Dziesmiņa par Johanu». Varu arī palielīties, ka konkursā «Cālis» Adrija ieguva titulu «Skaļākais cālis»... (Smejas.) Tāpēc gandrīz droši varu apgalvot, ka man pilnīgi noteikti padodas divas lietas: mūzika un meitas.

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu