Trešā kultūra — naivisms

Naivā māksla — margināla, bet esoša parādība, kuru izzināt var mēģināt no izstādēm, kas bijušas un vēl būs Rīgā, Valmierā un citās Latvijas pilsētās, no grāmatas «Tīrradņi». Naivā māksla Latvijā un publikācijām presē un kopš šā gada 20. maija — arī apmeklējot Latvijas Naivās mākslas muzeju. Visu šo aktivitāšu pamatā ir vienīgā naivisma pētnieka Latvijā — Aivara Leiša — ilgu gadu darbs, tamdēļ «Neatkarīgā» aicinājusi viņu uz sarunu par to, kas tad īsti ir šis fenomens — naivisms.

— Jūs esat atpazīstamākais cilvēks, kas saistāms ar naivās mākslas pētīšanu Latvijā. Kā tas nākas?

— Pēc izglītības esmu mākslas zinātnieks. Astoņdesmit otrajā vai trešajā gadā, kad vēl studēju Mākslas akadēmijā, mums notika mācību ekskursija uz Maskavu. Tur bija izstādīti Pirosmani un Ruso darbi, un es domāju, kāpēc, piemēram, gruzīniem ir naivisti, bet mums nav?

Runājot par naivistiem Latvijā, jāsaka, viņi paši kaut kā atnāk. Grūti izskaidrot, brīžiem pat ir licies, ka liktenis viņus man piespēlē. Pirmais, ar ko saskāros, bija Edgars Krīgers. Mana kundze Valmierā sāka vadīt tēlotājas mākslas studiju, uz kuru nāca arī Edgars Krīgers. Mēs satikāmies, un man ļoti iepatikās viņa darbi. Kādreiz man piezvana mākslinieki un saka: «Klau, Aivar, man te ir kāds, kas tevi varētu interesēt.» Man ir jāsaka paldies Inesei Jakobi no Madonas, Mārītei Klušai no Ventspils, Pēterim Sidaram, jo savā laikā viņš man izstāstīja par Žani Bulavu. Īstenībā ļoti daudziem. Es pat jokojos, ka man ir tāds ziņotāju tīkls — lielāks nekā čekai!

Bet par pašiem naivistiem — tā ir kaut kāda mistika. Iedomājies, kas liek cilvēkam, kas visu mūžu godīgi strādājis par traktoristu vai slaucēju un pat saņēmis diplomus, vienā jaukā dienā, aizejot pensijā, izdomāt, ka vajag gleznot vai griezt skulptūras? Kā lai to izskaidro? Es domāju, šeit tāda klasiska mākslas zinātnes pieeja neder, te ir kaut kas pavisam cits.

— Kas?

— Man šķiet, ka to neviens nevar precīzi formulēt, jo ļoti oriģinālas lietas vienmēr slikti pakļaujas klasifikācijai. Un, lai cik jocīgi tas būtu, oriģinālas lietas vienmēr ir marginālas, jo nepakļaujas aktuālā mākslas tirgus centra izvirzītajām prasībām.

— Vai tad?

— Tie ir kaut kādi cilvēka nerealizētie sapņi, ko viņš grib uzgleznot, parādīt tikai tāpēc vien, lai it kā sasniegtu to, ko dzīvē nav varējis sasniegt. Piemēram, tam pašam Edgaram Krīgeram — viņa gleznām ir visai liels erotikas piesitiens, brīžiem tās pat varētu likties nekaunīgas, taču zinot, ka viņš visu mūžu bija meklējis mīlestību... Piemēram, aizvēsturē cilvēki, zīmējot dzīvniekus uz alu sienām, ticēja, ka šādi viņi it kā tos iegūst. Un man liekas, ka tas ir raksturīgs arī daudziem naivistiem — zīmējot savas sapņu sievietes, viņi tās it kā iegūst savā īpašumā. Tur jau arī ir tā mistika...

— Naivisms tiek skaitīts pie t. s. profānās mākslas, kas ir pretstats profesionālajai mākslai, taču arī tajā ir virkne apakšstraumju, piemēram, garīgi slimo cilvēku māksla. Vai bērnu zīmējumi. Hobijisti.

— Nē, tur viss ir ļoti šķirams.

— Tīri vizuāli tur nav īpaši lielu atšķirību. Garīgi slimie cilvēki arī taču zīmē un glezno savus sapņus, iedomas?

— Jā, varbūt patiešām mūža beigās ir jānojūdzas, lai sāktu gleznot (smejas). Daudzus naivistus viņu ciemā vai pagastā neuzskata par īpaši riktīgiem — visu mūžu cilvēks ir bijis kā cilvēks un te pēkšņi — glezno. Pavisam cits gadījums ir, piemēram, Miķelis Pankoks, liepājnieks, kas pārcēlās no Latvijas uz Šveici. Tur viņš uzturējās psihiatriskajā klīnikā. Acīmredzot kaut kas ar viņa prātiņu nebija īsti labi. Tagad viņa darbi ir apskatāmi Lozannā «L`art Brut», kas faktiski ir psihiski slimo mākslas muzejs.

Bieži vien novilkt robežu ir ļoti grūti. Un man pat šķiet, vai maz vajag vienmēr to darīt? Arī bērnu māksla ir pavisam kas cits — var jau naivists zīmēt kā bērns, bet tas ir tāds pieredzējuša cilvēka pasaules redzējums, kamēr bērns, kad zīmē, vēl tikai sāk to izzināt un tikai tad, kļūstot vecāks, pieredzējušāks, pamazām zaudē savu īpašo skatījumu un atmet zīmēšanu. Tur ir tā starpība.

— Tautas, etnogrāfiskā māksla? Sasaucas vai tomēr ir šķirama?

— Ir tāds krievu mākslas zinātnieks Jurijs Gerščuks — viņš uzskata, ka naivisms ir trešā kultūra, kas atrodas starp profesionālo un tautas mākslu. Latvijā tautas māksla, manuprāt, izpaužas vairāk tīri lietišķās nozarēs — audumi, adījumi, karotes… Lai gan pasaulē ir citādi. Piemēram, mums nav tautas tēlotājas mākslas tradīciju tieši glezniecībā, tēlniecībā, un es nezinu, kas pie tā vainīgs… Varbūt tas, ka latvieši ir tādi gaumēti, tiecas būt pareizi. Naivisti ir brīvāki.

—– Pašreiz liels uzsvars tiek likts uz autoru kā personību, kas rada darbu, bet kas notiek ar naivismu, ja skata tikai darbu? Ja autors nomirst? Vai nekad nav bijis zināms?

— Domāju, ka darbs turpina eksistēt. Ja tas patiešām ir tāds foršs, naivs un sirsnīgs darbs, tad no tā staro dvēselīte. Un darbi, kuros šī dvēselīte ir sajūtama, kas tapuši no sirds, tie jau neiznīkst. Tas attiecas ne tikai uz naivismu, bet uz jebkuru dzīves situāciju, jo patiesais beigās tik un tā atklājas.

— Kā var pateikt, ka darbā slēpjas patiesais, dvēseliskais?

— Ja noliek blakus divus darbus — vienu, kas uzgleznots, lai nopelnītu naudu, un otrs — sava prieka pēc, tad atšķirība ir ļoti labi redzama — katrs no tiem kaut ko pasaka gan par sevi, gan par autoru, un naivisms ir tas, kas ļoti daudz ko pasaka par autoru, par tā dzīves uztveri. Tātad vispirms tā droši vien būs sirsnība un ļoti tiešs, neviltots skatījums. Te nav svarīgi, vai cilvēks prot akadēmiski pareizi zīmēt vai veidot. Otrkārt, profesionāļiem ar mākslu ir jānopelna iztika. Naivistiem tas nav maizes darbs, tā ir tikai un vienīgi pašizpausme. Un kad tos darbiņus sāk pirkt, viņi ir pārsteigti — kāpēc? Tas arī ir viens no rādītājiem.

— Nu ja, profesionālā, elitārā māksla tomēr tiek šķirta no t. s. profānās...

— Jā, bet šeit ir viens apstāklis — naivisti ir ļoti vienkārši cilvēki, taču elitārisms nāk klāt. Latvijā tas nav tik izteikti, bet ir viens sabiedrības slānis, kam naivisms ir vajadzīgs — mākslas feinšmekeri. Tas ir ļoti jocīgi, jo pamatā naivisms formā ir primitīvi visvienkāršākais un visparastākais, taču šo formu robustumu pa īstam novērtē tikai mākslas gardēži.

— Vai ir iespējams runāt par kvalitāti un tās gradācijām naivajā mākslā?

— Noteikti!

— Pēc kādiem kritērijiem?

— Tas ir sarežģīts jautājums. Es vienkārši intuitīvi jūtu, kuri ir labi darbi. Gadu gaitā izveidojusies tāda uztvere. Tas nav profesionalitātes rādītājs, bet man šķiet, jebkuram mākslas zinātniekam ar laiku izaug kaut kāda sajūta, kas nosaka, vai darbs ir labs vai ne, kaut kāda ķīmija, ko ne vienmēr var un vajag formulēt.

— Jūs faktiski vienīgais darbojaties šajā jomā un tik ilgu laiku. Vai nav radusies vēlme sistematizēt, mēģināt definēt kādus jēdzienus, kas ir saistībā ar naivo mākslu?

— Man vispār ļoti nepatīk definīcijas. Vai arī neesmu tas klasiskais mākslas zinātnieks. Arī mana grāmata par naivistiem nav klasisks mākslas vēstures darbs, jo, manuprāt, par šiem cilvēkiem nevar uzrakstīt tādus klasiskus mākslas zinātnes apcerējumus. Bet vai visu vienmēr vajag sakārtot pa plauktiņiem?

— Kā domas eksperimentu, kāpēc ne?

— Nē, protams, sev esmu to izdarījis, bet nezinu, vai tam ir nepieciešama plašāka publicitāte. Šī ir tāda lieta, kas ir grūti klasificējama. Es neesmu vienīgais mākslas zinātnieks, kas ir dilemmas priekšā, jo kopš deviņpadsmitā gadsimta beigām, kopš Ruso, nepārtraukti tiek diskutēts, kas tas ir un kas tas nav. Visi tie svētdienas gleznotāju, autsaideru un citi nosaukumi — neviens tā īsti nav atbildējis, un nedomāju, ka tagad es būšu tas, kurš to izdarīs. Tīri cilvēciskas godkāres dēļ jau varētu, lai gan es nejūtu īpašu vēlmi pēc tā. Kā arī — tiklīdz kaut ko ļoti kārtīgi sakārto, tas uzreiz kļūst garlaicīgs.

— Varbūt tas ļautu veidot attiecības ar akadēmisko vidi?

— Domāju, ka tās attiecības ir pietiekami normālas (smejas).

— Ko nozīmē ir pietiekami normālas?

—– Nu, viņi droši vien ar tādu snobisku smaidu skatās uz visu šo te.

— Kā jūs darāt zināmu, ka Latvijai ir savi naivisti, popularizējat tos?

— Es pat īpaši necenšos popularizēt. Reizēm šo to uzrakstu… Pašreiz vislielākais popularizēšanas pasākums ir Naivās mākslas muzejs. Vēl kopā ar Inesi Baranovsku strādāju pie decembrī ieplānotās izstādes «Naivā Latvija» Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē «Arsenāls» — tur būs kādi simt, simt divdesmit autori un kopā aptuveni trīssimt darbu — stipri vairāk nekā muzejā. Izstādi iekārtos Andris Vītoliņš, un tas vien sola ko vairāk, nekā pie mums parasti notiek. Visu negribu teikt, jāsaglabā intriga, bet šo to interesantu atradu vēl šovasar Kurzemē. Vispār ir ļoti daudz cilvēku, kas glezno vai veido savā nodabā, bet viņi parasti nereklamē sevi, lielākai daļai ir bail no apkārtējo attieksmes.

— Kādu redzat ideālo situāciju naivās mākslas attīstīšanai, popularizēšanai? Kas būtu nepieciešams, kas jau ir?

— Uzreiz tā grūti pateikt. Ļoti laba situācija izveidojusies Andrejostā, kur bizness nāk pretī dažādiem mākslas veidiem. Protams, tur ir daudz darba, situācija ir ļoti labila un daudz kas vēl jāslīpē, bet, zinot, ka Latvijā biznesa un mākslas attiecības brīžiem ir diezgan dramatiskas, šis gadījums izskatās pozitīvs. Vismaz no publicitātes viedokļa.

— Tad jau naivajai mākslai ir ļoti laimējies...

— Ideja par muzeju man un Dzintaram Zilgalvim bija jau ļoti sen, es pat nezinu, kurš no mums kuru vairāk kūdīja. Un vienā brīdī, šķiet, izvilkām kaut kādu laimīgo lozi — piedāvājums par telpām nāca ļoti pēkšņi un negaidīti, muzeju iekārtojām ātri, kādu trīs nedēļu laikā. Tagad ir gandarījums — nāk daudz cilvēku, viņiem patīk. Man teica, ka te japāņi ar savām fotokamerām esot bijuši un pat iedzēruši somi — tas nozīmē, ka ar muzeju viss kārtībā (smejas). Un nav jau svarīgi, kur tas atrodas — Andrejostā vai citur.

— Tātad kurss ir uzņemts labs un tā atliek vien turpināt?

— Es ceru! Nezinu, vai labs un pareizs, bet es ceru, ka tā tas ir.