/nginx/o/2018/07/14/8978088t1he387.jpg)
Pirms kāda laika, kārtojot grāmatplauktu, atradu grāmatu, kura, kā man liekas, ir daļēji palīdzējusi attīstīt manu humora izjūtu, līdzīgi kā daudziem manas paaudzes cilvēkiem. Šajā sakarībā pieķēru sevi pie domas, ka šī grāmata varētu mūsu laikos nepiedzīvot atkārtotu izdevumu, jo noteikti tiktu uzskatīta par netolerantu un kaitīgu. Nu, apmēram kā Dena Brauna sacerējumi.
Pēdējā laikā mani ir ļoti aizrāvusi ideja par mācību satura varbūtējo pakļaušanu cenzūrai, tā teikt, lai jaunās paaudzes prātus nepiesārņotu ar ļaunajām idejām. Būtībā varena doma, kas vēl vairāk varētu attālināt bērnus no daudzu būtisku lietu izpratnes. Tā ir rezultatīva taktika, vēl jo vairāk, ja tiek balstīta uz dogmatisku pasaules skaidrojumu. Savulaik, kad es mācījos skolā, tā bija visai konservatīva iestāde. Mācījāmies visus parastos priekšmetus, dažus mazliet neparastus (ģimenes tiesības, ja nemaldos, piemēram), vairāk vai mazāk ticējām, ka atomkarš paredzēts neizbēgami un ka komunisms varētu būt (un ir) vienīgā atbalstāmā ideoloģija. Mana klases audzinātāja sarunājas ar mani krieviski un jutās mazliet aizkaitināta, ja es sarunas turpinājumā pārgāju uz dzimto valodu. Skolas ēdnīcā visi ēda vienu un to pašu, trauklupatas oda, savukārt jaukā aktu zāle, ar kuru tagad skola tā lepojas, bija mūžīgajā remontā. Tāda interesanta dzīve.
Tā kā man savā ziņā ir veicies ar vecākiem, no kuriem viens ir ar biologa, bet otrs ar inženiera izglītību, mani uzskati, kurus tik cītīgi kropļoja skola, tika veiksmīgi izlaboti «mājas kārtībā». Protams, tā laika sistēmā to varētu uzskatīt par kaitniecību, jo nevar bērnam tā brīvi stāstīt par kapitālisma priekšrocībām un ļaut apspriest teoloģiskus jautājumus. Nav šaubu, ka tā laika grāmatas, kuras lietoja skolās, bija pakļautas cenzūrai un daudzas būtiskas lietas, par kurām būtu jābūt informētam katram cilvēkam, tika apietas. Tomēr man neliekas, ka šāda taktika ir veiksmīgi lietojama mūsdienās.
Demokrātijas trūkumus katrs var pamanīt pats, tomēr sociālo grupu izolēšana, ņemot talkā to pašu dogmatisko pieeju, nav pareizākais risinājums. Jāšaubās, vai cenzūras ieviešana attiecībā uz to, kā formulēt dažādu sociālo grupu eksistenci un vai vispār to atzīt, palīdzēs sabiedrībai kļūt viengabalainai un labāk izprast dažādu cilvēku dažādos raksturus, ģenētiskos determinantus, savstarpējās attiecības, sociālos nosacījumus un tā joprojām. Konflikta uzturēšana un situācijas saasināšana palaikam (piemēram, vēlēšanu gadā), protams, arī ir demokrātijas blakusefekts, jo pilnīgā laimībā dzīvot ir garlaicīgi, turklāt gandrīz neiespējami. Taču es negribētu, ka manam bērnam skolā liedz uzzināt par seksuālo deviāciju pastāvēšanu kā tādu, tāpat kā es negribētu, ka viņam iestāsta, ka mormoņu bībele ir kaut kas vairāk par samudžinātu tekstu kopu, kam nav pat kultūrvēsturiskas nozīmes, jo tas ir vienkārši vājš Jaunās derības plaģiāts. Ja jau objektīvi, tad objektīvi. Ja homoseksualitātes iztirzāšana ir cenzējama būšana, to pašu var attiecināt uz jebkuru cilvēka eksistences niansi vai kultūrvēsturisku fenomenu. Diezin vai ir daudz tādu norišu vai lietu, par kurām civilizācija būtu vienisprātis. Jāpiebilst gan, ka vissmagākos kritumus savā attīstībā cilvēce piedzīvojusi tad, kad ķērusies pie cenzūras. Galu galā pašpasludinātais normālums dažkārt ir tikai fikcija, ko mēs paši uzskatām par realitāti.
Starp citu — par grāmatu. Pujata kungam tā noteiktu riebtos, un iespējams, ka cenzējamo vai aizliedzamo grāmatu sarakstā viņš būtu gatavs iekļaut arī to. Tā ir Marka Tvena grāmata «Vēstules no Zemes». Sarkastisks un humora pilns skatījums uz dogmatisko pasauli, kurā mums ir gods dzīvot. Nav šaubu, ka tajā laikā, kad tā iznāca šeit, tā zināmā mērā kalpoja par ieroci komunistiskās sistēmas apoloģētiem, tomēr šodien šai grāmatai varētu būt tikpat labs efekts. Šoreiz vērsts normalitātes apoloģētu virzienā, kuriem parasti intelekts ir zemāks par normālo, bet normālās heteroseksualitātes apstiprinājums ir regulārs anālais sekss ar personisko sievu.