Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tieši trimdā devušos mākslinieku darbība var tikt skatīta kā Latvijas nacionālās skolas tiešs turpinājums.
Tā nu sanācis, ka virknei vairāk vai mazāk prominentu Latvijas mākslinieku šogad ir kāda apaļa jubileja — Janis Rozentāls, Arijs Skride, Jānis Pauļuks, tagad šim pulciņam godam var pievienoties arī Jānis Zuntaks (1906–1985), kura darbu izstādi līdz 10. septembrim apskatīt aicina Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM).
Jāņa Zuntaka vārds Latvijas mākslas mīļotājiem varētu būt visai nedzirdēts. Mākslinieks pieder pie to Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA) studējušo mākslinieku pulka, kas mācību iestādi pabeidza vai mācības pārtrauca neilgi pirms Otrā pasaules kara vai arī tā laikā (J. Zuntaks LMA absolvēja 1939. gadā).
Viņa liktenis iezīmē Latvijas mākslas vēstures lielāko traģēdiju, kas vienlaikus ir tās viens no interesantākajiem pagriezieniem. 20. gadsimta četrdesmitajos gados virkne pazīstamu gleznotāju no iepriekšējām paaudzēm, kā arī tikko LMA absolvējušie mākslinieki devās bēgļu gaitās prom no Latvijas un savu mūžu pavadīja kādā no mītnes zemēm, kur pēdējie arī atrada un nostabilizēja savu radošo rokrakstu. Tieši trimdā devušos mākslinieku darbība var tikt skatīta kā Latvijas nacionālās skolas tiešs turpinājums, jo Latvijā palikušie mākslinieki kļuva līdzdalīgi jaunajā, PSRS ideoloģijas prasībām atbilstošajā mākslas kursā.
Izstādē LNMM Mazajā zālē redzami 24 darbi. Izstādi atklāj LMA diploms, kas pierāda J. Zuntaka izglītību un piederību pašmāju mākslinieku saimei. Lai gan posms starp LMA absolvēšanu un došanos bēgļu gaitās ir pieci radoša un pedagoģiska darba piesātināti gadi, tomēr izstādē tie nav parādīti — mākslinieks savam tēvam pirms došanās svešatnē esot atstājis 150 gleznas, taču šo darbu liktenis neesot zināms.
Šī iemesla dēļ var uzskatīt, ka izstāde lieliskā veidā ataino mākslinieka darbību trimdas laikā, kas ir aptuveni četrdesmit viņa dzīves gadi. Pirmā iespēja iepazīties ar J. Zuntaka māksliniecisko rokrakstu ir sadaļā, kurā redzami bēgļu ceļā un nometnēs tapušie akvareļi — pārsteidzoši pozitīvas noskaņas ne pārāk tīkamām tēmām, īpatnība, ko var skaidrot ar latviešu nacionālajai skolai netipiski spilgtu krāsu izvēli, kā arī, protams, klasiski stingro un pārliecinoši augstvērtīgo kompozīciju.
Argentīna vispirms (1948–1958) un tad Kanāda (1958–līdz mūža beigām) ir J. Zuntaka mītnes zemes. Pieci darbi, kas atklāj Argentīnas posmu mākslinieka daiļradē, sākotnēji rada vairāk nekā neizpratni. Šie darbi varētu būt tapuši jebkurā vietā Latvijā, kas ir īpaši pārsteidzoši, ņemot vērā bēgļu periodā lietoto spilgto krāsu paleti, kā arī Dienvidamerikas iespējamās floras un faunas atšķirības salīdzinājumā ar Latviju. Ne īsti krāšņs, ne īsti tonāls, ar pāris neveikliem ekspresīvākas formas meklējumiem šis periods ir visvājākais viņa radošajā mūžā — daži mākslas zinātnieki to skaidro ar autora psiholoģisko stāvokli: ilgas pēc dzimtās vietas, kas neļauj iedzīvoties tik krasi atšķirīgajā zemes nostūrī.
Kanāda, kurā J. Zuntaka dzīve ritējusi Latvijas ģeogrāfiskajiem un klimatiskajiem apstākļiem līdzīgā vietā, ir bijusi auglīga augsne mākslas kvalitatīvai attīstībai — izstādē šis posms ir pārstāvēts ar 14 darbiem, kuros uzskatāmi nolasāmas plūstošas radošā rokraksta maiņas, tieši Kanādas periods ir atnesis J. Zuntakam popularitāti trimdas latviešu mākslas cienītāju vidū. Lielākoties tās ir klasiskā manierē gleznotas ainavas, kuras atsvaidzina vietumis spilgtā krāsu izvēle, vietumis ekspresīvais triepiens. Šajā visnotaļ vienkāršotajā daiļrades raksturojumā ir ievērojamas divas krasas rokraksta izmaiņas — ap septiņdesmitajiem gadiem ekspresija kļūst īpaši izteikta, pat dinamiska, sabiezējusi, draudīga, līdz, tuvojoties astoņdesmito gadu slieksnim, drūmās noskaņas iegūst meditatīvu plašumu — gleznas no spilgtām, bet vietumis tumsinātām krāsām, fakturētiem triepieniem un līdzsvarotas kompozīcijas kļūst par salīdzinoši gludu audekla virsmu, kurā tonāli saskaņotās krāsās vienmērīgi tiek ieklātas debesis. To izstarotā, bieži vien gurdā gaisma un neliela zemes strēle ir kā kontrasts debesu varenībai. Par šo kraso pārmaiņu ierosinātāju mākslas zinātnieki min mākslinieka ģimenes locekļu traģiskās nāves radītos pārdzīvojumus.
Salīdzinot J. Zuntaka gleznas ar, piemēram, šajā pašā izstāžu telpā notikušo Arija Skrides (1906–1987) darbu izstādi, jāsecina, ka, lai gan darbi atšķiras tematiski, tomēr formālajās kvalitātēs var tikt vilktas dažas paralēles — kaut vai ekspresīvo krāsu nozīmes pieaugumā un finālam kā abstraktākajam, dekoratīvākajam, bet vienlaikus likumsakarīgam daiļrades punktam citādi visnotaļ reālistiskajā gleznošanas manierē. Vai tas nozīmē, ka LMA brīvvalsts laikos ieliktie pamati ir bijuši patiesi pietiekami, lai arī dažādās vidēs varētu veidoties iezīmes, kas pēcāk vedinātu uz domu par kaut kādas nacionālās skolas iespējamību?
Plašākā kontekstā šī izstāde kārtējo reizi atgādina par nepieciešamību apzināt, pētīt un interpretēt pašreiz noklusušo jautājumu par latviešu trimdas mākslu — ko, kā un vai maz to inkorporēt Latvijas mākslas vēstures kopējā ainā?