ASV mazpilsētas un kokaīns «Arsenālā»

ASV filmu programma «Arsenālā», kas pārstāv sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados uzņemtos darbus, ataino Amerikas piecdesmito un sešdesmito gadu kultūrvidi.

Sešdesmitie gadi savā ziņā bija lūzuma posms ne tikai Amerikā, bet arī pārējā Rietumu pasaulē. Tuvojās Vudstokas festivāls (tas notika 1969. gadā), bītņiku paaudzi nomainīja ziedu bērni hipiji, un klausīties vai izpildīt roku nozīmēja izteikt savu attieksmi un graut iesakņojušos puritānismu. Tas bija laiks, kad pastāvēja daudz dažādu morālu aizliegumu un aizraujošas iespējas šīs barjeras noārdīt. Katra uzvara pār kādu morāles aizspriedumu bija svarīgs kultūras ieguvums.

Programmā piedāvātie darbi ir radikāli atšķirīgi, tomēr ir pāris tēlu un motīvu, kas tos vieno. Viens no tiem ir mazpilsētas vai priekšpilsētas tēls jeb suburbia, kas Amerikas literatūrā pietiekami plaši ticis aplūkots jau agrāk, bet nav zaudējis savu nozīmību (ievērojamākie autori literatūrā ir Šervuds Andersons un Džons Čīvers). Suburbia varētu īsumā definēt kā domāšanas modeli, kas priekšplānā izvirza kādas kopienas, iedzīvotāju grupas (ko vieno ģeogrāfiska telpa) intereses un iesakņojušās morāles, reliģiskās u. c. normas, nevis personas unikālo individualitāti.

«Pēdējais kinoseanss»

Par vizuālu mazpilsētas metaforu var kalpot viena no pirmajām Pītera Bogdanoviča filmas «Pēdējais kinoseanss» epizodēm, kurā redzam pilnīgi tukšas pilsētas ieliņas, aukstu un saulainu dienu un to, kā vējš sagriež smilšu un putekļu vērpetes, gluži kā kādā spoku pilsētā. Filma ataino piecdesmito gadu Teksasas pilsētiņas notikumus, kad tiek slēgts pilsētas vienīgais kinoteātris. Tuksnesīgā pilsēteles ainava kalpo kā pretstats filmas varoņu alku, vēlmju un iekāres intensitātei — tieksme pēc fiziska kontakta, ko ierobežo aizspriedumi, robežojas ar traģismu.

«Bezrūpīgais braucējs»

Denisa Hopera filma «Bezrūpīgais braucējs» ir sava veida road movie, kuras varoņi dodas «svētceļojumā» uz Ņūorleānas karnevālu «Mardi Gras». Tas ir ne tikai ceļojums uz konkrētu pilsētu, bet arī klejojumi narkotiku pasaulē un, kas vēl svarīgāk, — brīvības meklējumi, ko izceļ vismaz divi faktori. Pirmkārt, abu varoņu ārējais izskats (ādas jakas, spoži motocikli, saulesbrilles, gari mati) jau pats par sevi izraisa sīkpilsētu iedzīvotāju agresivitāti un vardarbību. Otrs svarīgais «citādības» elements ir filmā izmantotā mūzika: Džimijs Hendrikss, «Steppenwolf» un Bobs Dilans. Karnevāls šo motīvu pastiprina, jo ir kultūras dzīves izpausme, kurā visas ierastās hierarhijas normas tiek sagrieztas kājām gaisā, — kā apgalvo Roberts Stems, «karnevāls ir kultūras revizionists».

«Čelsijas meitenes»

Savukārt Endija Vorhola filma «Čelsijas meitenes» ir kā kultūras revizionists tradicionālajiem kino vēstījuma principiem, un tā tiek uzskatīta par vienu no pirmajiem neatkarīgā kino darbiem, un, kaut arī filma tika aizliegta Čikāgā un Bostonā, tā guva ievērojamus panākumus Amerikas brīvdomātāju pilsētās Ņujorkā un Sanfrancisko.

«Panika Adatu parkā»

Džerija Šacberga filma «Panika Adatu parkā» nebūtu jāuzskata tikai un vienīgi par ceļojumu «heroīna peklē», bet arī par alegorisku vēstījumu (kaut neviennozīmīgi traktējamu) par konformismu.

«Ietekmētā sieviete»

Džona Kasavītisa labākā filma «Ietekmētā sieviete» stāsta par kādas Amerikas priekšpilsētas sievas nepārvaramo vēlmi kļūt par individualitāti, deklarēt savu patību vidē, kurā priekšroka tiek dota līdzīgajam, nevis atšķirīgajam.

Visas programmas filmas tapušas laikā, kad māksla spēja radīt pietiekami nozīmīgu provokāciju, lai kļūtu ne tikai par sasniegumu kultūras dzīvē, bet arī par sociāli svarīgu notikumu.

Uz augšu