Ko darīt, ja tev neliek mieru iepriekšējais vīrs?

Janīna, 32 gadi: «Esmu divas reizes precējusies. Ar savu tagadējo vīru Aivaru esmu kopā jau 4 gadus. Pirmā laulība ar Valdi ilga nedaudz vairāk par gadu. Izšķīrāmies pēc laika, ko pavadījām nemitīgos strīdos un skandālos — man visu laiku pārmeta, ka esmu nejēga, slikta saimniece, neglīta, stulba, un vispār — atbildīga ne tikai par viņa neveiksmēm, bet arī par sliktiem laika apstākļiem. Vēlāk arī uzzināju, ka viņš mani krāpis jau pirms laulībām (pirms tam bijām kopā 2 gadus).

Bērnu pirmajā laulībā nebija. Otrajā laulībā man ir pusotrgadīgs bērns. Lieta tāda, ka mans bijušais vīrs joprojām neliek man mieru — zvana, nāk pie manis uz darbu (strādāju apkalpojošā sfērā, tāpēc tas nav grūti izdarāms), sūta vēstules uz elektronisko pastu.

Visu laiku viens un tas pats: sākumā nekā slikta (it kā!), viņš taujā, kā man klājas, kā ar darbiem, kā ģimenē, kā aug bērns, vai nevajag kaut kā palīdzēt. Mani tas no sākuma neuztrauca, bet nu jau sāk kļūt nepatīkami, jo viņš neliekas mierā jau gandrīz 5 gadus. Pēdējā laikā teksti sāk palikt riebīgāki, aizskarošāki. Esmu mēģinājusi ar viņu runāt, pārliecināt, ka mūsu attiecības jau sen ir aiz kalniem, ka nekas nav atsaucams, ka mīlu savu vīru un esmu laimīga kopā ar viņu un bērnu. Valdis arī pats ir precējies, arī viņam ir bērni — turklāt divi, tomēr mierā viņš neliekas. Mans vīrs Aivars ir mierīgs cilvēks, bet nu jau arī viņš ir nokaitināts, pāris reižu jau bijušas smagas saķeršanās ar Valdi.

Esmu mainījusi tālruņa numurus, e-pasta adreses, bet darbu sava bijušā vīra dēļ taču nemainīšu! Turklāt es to nemaz negribu darīt, kaut gan pamazām jau rodas problēmas arī darbavietā — priekšniecība nav apmierināta ar mana bijušā vīra regulārajiem apmeklējumiem, kas nereti beidzas ar skandāliem. Esmu Valdim draudējusi ar policiju. Vienreiz pat aizgāju uz turieni runāties, bet man pateica, ka pagaidām palīdzēt nevarot — nekas slikts jau neesot noticis, draudu arī neesot. Tā jau it kā ir.

Mēģināju runāt ar Valda tagadējo sievu — kā jau mazpilsētā, mēs viena otru labi pazīstam. Nekas prātīgs nesanāca, jo viņa man paziņoja, ka es bezkaunīgi muldot, ka Valdis jau viņai par mani esot stāstījis — es pati viņam neliekot mieru visus šos gadus.

Biju šokā! Valdis viņai piestāstījis pilnu galvu — to viņš māk! Viņam jau pieredze liela, kā nekā drīz būs 40 gadi, savukārt jaunā sieva — vēl ne 25 gadus sasniegusi, tā nu cīnos kā ar vējdzirnavām, bet jēgas nekādas. Apnikušas pilsētnieku baumas, es gribu dzīvot normālu dzīvi — bez pagātnes atskaņām. Ko iesākt? Kā pārliecināt Aivaru, ka neesmu bijušā vīra vizīšu un zvanu iniciatore? Jūtu, ka visu šo aktivitāšu rezultātā sāk šķobīties mana ģimene.»

Psihoterapeits Juris Blūmbergs:

«Lasu, un pārņem pretīgums. Atmiņā nāk kāda pavisam veca anekdote. Bērni gatavojas karnevālam. Ko nu kurais izdomājis. Viens būs gurķītis, otrs zaķītis, trešais vēl kaut kas. Pienāk Pēcīša kārta. «Kas tu, puisīti, būsi?» «Man būs dzeltena jaciņa un dzeltenas biksiņas. Galvā uzvilkšu dzeltenu cepurīti. Es būšu siers. Sēdēšu uz galda malas un smirdēšu.»»

Lūk, kā, mīļie pieaugušie, vienkārši un pārliecinoši. Laikam jau vīrietis savos labākajos 40 gados arī zina šo anekdoti un smēlies tajā iedvesmu. Vai tad pasmirdēt grūti? Patīkami un, galvenais, atslābinoši. Un ko viņam padarīsi? Tās taču ir viņa tiesības — sēdēt un izpausties likuma pieļautajās robežās. Jo sadzīviska nelietība ir tikai morāli nosodāma darbība.

Tomēr kaut kā dīvaini sanāk. Nu jau kuro gadu šis cilvēks psiholoģiski terorizē Janīnu un pie viena arī viņas vīru. Turklāt tā vien liekas, ka gūst atbalstu vai ikvienā, kas vien pagadās tuvumā. Vai viņš ir tik lielisks manipulators un izdomas gigants, ka viņam tic visi, bet Janīnai neviens? Te nākas domāt, ka šajā psiholoģiskajā karā viņa kaut ko dara nepareizi. Lai ātrāk darītu galu šai nejēdzībai, vajadzētu pamēģināt saprast, kādu izdevīgumu Valdis no tā gūst.

Nekādu? Tā nevar būt. Mēs ātri vien atmetam ar roku tām nodarbēm, kurās negūstam nekādu atdevi vai piedzīvojam neveiksmes. Cilvēks tomēr ir saprātīgāks par mušu, kura līdz bezgalībai (savai īsajai) atkārto mēģinājumus tikt cauri loga rūtij.

Ko Valdis grib un ko gūst? Atgūt Janīnu, lai sāktu visu no jauna un dzīvotu skaidru un apgarotu dzīvi? Tikai nevajag! Skatoties uz to, kā Valdis bija izpaudies īsās kopdzīves laikā, visticamāk liekas, ka viņa mērķis ir paņirgāties par kādreizējo sievu un gūt gandarījumu, apstiprinot savu pārākumu šādā zemiskā veidā, redzot viņas bezspēcīgās dusmas, apkaunojumu, asaras. Tas acīmredzami izdodas, un tieši to viņam vajadzētu liegt.

Kā? Man liekas, ka Janīna aizvien iekrīt kaut kādās neredzamās psiholoģiskās lamatās. Iespējams, viņa joprojām tic, ka ar Valdi ir iespējams sarunāt un vienoties. Lai viņš kaut ko saprastu, pārstātu slikti domāt un runāt. Lai vairs neuzmāktos. Un tā visi viņas labi domātie centieni kā izkaltēti zirņi pret sienu.

Nezinu, kur Janīna strādā. Pieņemsim, ka kafejnīcā. Nu, skaidra bilde, Janīna šiverē šurpu turpu pa savu kafūzīti, bet Valdis sēž pie galdiņa un smird. Sēdēt viņam neviens nevar liegt. Bet ar to smirdēšanu ir drusku sarežģītāk. Ja tautai patīk, tad jau neko. Smirdi vesels!

Tikai man gan negribas domāt, ka šīs pilsētiņas cienījamie pilsoņi kā kutināti smietos par Valda neķītrībām, ka viņi naivi ticētu visam, ko viņš pasaka, un būtu tik lieli zaķpastalas, ka baidītos viņam pateikt savu fui. Nu nav Valdis tik varens un ļaudis tik dumji. Nav tā, Janīna!

Lielais cilvēku vairākums ir saprātīgi un brīnišķīgi redz, kas ir kas. Tāpat jau gadīsies arī pa kādam, kurš būs gatavs pagrābt jebkuru tenku, lai tīksminātos par to un palaistu tālāk pa vējam. Ak vai, kā tā var! Kas tie par cilvēkiem, kas par tikumiem? Ne jau velti runā, taisnība vien būs. Bet te redzams, kurš ir draugs, kurš ienaidnieks, kurš tāpat vien — ne šis, ne tas. Bet Valdis? Lai vien sēž un vārās. Izvārīsies tukšs ātri vien, ja viņam nepievērsīs uzmanību. Nullei nulles uzmanību!»