Mīlošas meitenes stāsts. (Brīvā tribīne)

Jau ilgāku laiku mana sirds bija salauzta. Bija kāds vīrietis, kurā biju iemīlējusies tā, ka visa pasaule šķita tik skaista un krāsaina. Dzīvojām kā balonā, divi vien. Šis skaistais un dievināmais vīrietis tik ļoti pievīla mani, tik ļoti sāpināja...

Bet tas vēl nebija viss. Šis tik ļoti dievināmais vīrietis mani piekrāpa ar manu labāko draudzeni. Tātad abi divi izspēlēja tik nežēlīgu joku ar mani, ka… Teikšu atklāti, man šķita: lai iet pie velna visa pasaule! Man nevajag nevienu! Un tās sāpes, ko juta mana sirds, nav izsakāmas. Joprojām, kaut pagājis jau pusotrs gads, neesmu ne vārdiņa bildusi šiem ļaunajiem cilvēkiem.

* * *
Bet stāsts nav par šiem cilvēkiem. Stāsts ir par…

Kā pazudusi blandījos pa ielām, it kā meklētu sevi pielijušās peļķēs. Viss likās tik ļoti drūms un vienaldzīgs… Jau ilgāku laiku sevi biju atstājusi novārtā, nevienas izklaides, pat ne mazākā smaida vai acu skatiena uz vīriešiem. Sēroju par savu salauzto sirsniņu, nelaimīgo mīlestību.

Kādu dienu, vienkārši pamostoties, jutu, ka beidzot esmu spējīga gāzt kalnus. Tas bija sestdienas rīts. Nolēmu palutināt sevi. Manikīrs, pedikīrs, friziera apmeklējums. Sazvanīju draudzeni — tusētāju Alisi —, un vakarā gājām iekarot krodziņu, kas nesen bija atvēries.

Ieejot iekšā, manas acis pilnīgi pielipa kādam vīrietim. Simpātisks, seksīgs, ģērbies ar labu gaumi… Bārmenis. Pasūtot dzērienu, sākām sarunu, kas vēl vairāk lika manai sirdij pukstēt straujāk. Pirmais vakars tā arī beidzās. Ar domu, ka viņš kā jau bārmenis ir seksīgs un… vienkārši apburošs, visām vietējām daiļavām tāds mīļš un jauks.

Arī nākamajās brīvdienās ar Alisi gājām uz to pašu krodziņu. Alise kā jau jautra meiča pirmajās piecās minūtēs paspēja savākt sev vairākus puišus. Tā nu es sēdēju ar savu glāzi sidra, spēlējos ar telefonu, ar cerību, ka mans skaistais bārmenis pievērsīsies arī man. Viltīgi acu uzmetieni, smaidiņi šaudījās viņa virzienā, līdz viņš savu nopelnīto pīppauzi izvēlējās pavadīt manā kompānijā.

Apspriežot krodziņa apmeklētāju daudzumu, sidra kvalitāti un pavasara atnākšanu, jau jutu, ka mani ceļi sāk trīcēt. Viņš arvien vairāk sāka interesēties par mani, par manu nodarbošanos… un vecumu.

Jā, starp citu, man ir 20. Tomam — 40. Viņš teica, ka īstenībā krodziņā ieeja ir tikai no 24 gadiem, bet, ja es piekritīšu nākamajā dienā uz kafiju, tad viņš klusēšot. O-o-o, jā, es biju starā. Ne manai aizlauztajai dvēselei, ne manam prātam vairs nebija teikšanas. Beigu beigās izrādījās, ka bārmeņi un apsargi rīko tusiņu pēc slēgšanas, uz kuru biju lūgta arī es.

Tik daudz smējusies nebiju visa pēdējā gada laikā. Smiekli, dejas, jā, varbūt arī alkohols spēlēja savu lomu... Atvadu skūpsts astoņos no rīta, un es lidoju mājās.

Nākamajā dienā saņēmu īsziņu ar tekstu: «Sveika, skaistulīt, paldies par jauko vakaru. Ceru satikt tevi vēl kādu reizi.» Un smaidiņš...

Toms nekur nepazuda. Viņš nebija tipisks bārmenis. Sākām tikties. Kafijošana, vakariņas, dejas, vakariņas, kafijošana. Viss bija tik ļoti skaisti. Atkal lidoju kopā ar kādu, dievinājām viens otru, viņš mani nēsāja uz rokām. Protams, sapratām, ka gadu starpība ir milzīga, bet nez kāpēc ne es, ne viņš to nejutām. Mēs vienkārši sapratām viens otru tik ļoti labi, no pusvārda. Runājām dziedot, smējāmies par tiem pašiem jokiem. Mums bija labi. Arī sekss bija vienkārši lielisks.

Tikāmies vairākus mēnešus, kad pēkšņi plīvurs pamazām sāka krist. Sākām just citu attieksmi pret mūsu vecuma starpību. Protams, sākotnēji tas neko nemainīja, bet vēlāk sākām melot paši sev, ka mums tas neko nenozīmē. Viņa draugi sāka viņam pārmest, lai beidzot metot mieru tam jaunajam skuķim, meklējot ko labāku. Gadi taču ejot. Bet es, es nespēju atzīties savai ģimenei, cik manam draugam ir gadu, tāpēc arī neviens no manas ģimenes nebija viņu saticis.

Viss tik ļoti sāka pīties, bet mēs turpinājām tikties. Kad bijām tikai divi vien, aizmirsām par pasauli, metāmies kaisles pilnos mirkļos, smējāmies, priecājāmies, vienkārši kopā fantastiski pavadījām laiku.

Pasaka ilga, līdz cilvēki sāka saukt mani par ielasmeitu. Cilvēki apkārt, uz ielas, kaimiņi, paziņas sāka saukt mani par izmantotāju, mantkārīgu mauķeli, kas guļ ar vīrieti, kas varētu būt man tēva vietā!!! Protams, tie, kas mūs tā īsti nemaz nepazina, tā patiesi varētu padomāt. Bet... viņš taču pats strādā, cīnās, lai nomaksātu savus rēķinus. Nav viņam ne jaunākā «BMW», ne arī villas jūrmalā. Arī es pati pelnu sev iztiku, spēju sevi apgādāt. Nekad, nekad mūžā neesmu iedomājusies par vīrieša izmantošanu naudas dēļ.

Tā nu pēc vairāku dienu klusēšanas, zvanu un īsziņu ignorēšanas saņēmos un uzaicināju Tomu vakariņās. Izcili nopietnā balsī paziņoju, ka ir lietas, par ko vajadzētu aprunāties. Atceros, tas bija sestdienas vakars. Toms ieradās patiešām pārbijies. Savā galvā viņš jau bija izkalkulējis visas iespējamības par vēžiem, audzējiem un grūtniecību. Jā, starp citu, par to jau bijām vienojušies: ja nu iekrītam, nav divu runu, es taisu abortu. Esmu vēl par jaunu, lai kļūtu par māmiņu, kas to lai zina, varbūt arī vientuļo. Nē, paldies!

Skatoties uz Tomu, mana sirds sāka drebēt kā apšu lapa, rokas trīcēja, balstiņa raustījās. Es taču viņu dievināju. Man bija cilvēks, kurš dievina mani, bet kaut kādu stereotipu dēļ man viņš tagad jāzaudē. Pēc vairākām cigaretēm saņēmos un sāku stāstīt savu stāstāmo. Viņa attieksme? Toms paziņoja, ka arī uz to jau bija gatavojies. Tajā vakarā mums bija lielisks sekss un atvadas ar asarām abiem acīs.

Pēc tam sekundes vilkās kā stundas, dienas kā mēneši. Ieslēdzot radio, skan mūsu dziesmas, TV — mūsu kopīgais seriāls, izklaižu vietas vienas un tās pašas… Tas bija tik sāpīgi. Mums taču bija visas iespējas būt kopā…

Toms zvanīja katru dienu, sūtīja īsziņas, atgādinot, cik mums bija labi kopā, cik es laba, skaista, jauka… Protams, tas glaimoja, bet otrā ausī skanēja tie daudzie cilvēki, kas mani sauca par mauķeli, un tā mūsu gadu starpība. Ne, ne. Tomēr šad tad tikāmies uz kopīgu kafiju, vakariņām. Šad tad arī uz plānotu seksiņu. Tā, caur smiekliem, saucām sevi par gultas draugiem.

Bija atkal periods, kad nesatikāmies. Sūtījām pa īsziņai, un viss. Te pēkšņi vienu brīdi pieķēru sevi domājam par Tomu. Un šie pieķeršanas brīži kļuva arvien biežāki. Līdz… Apjautu — es visu laiku domāju par viņu. Eju gulēt, mostos, skrienu, strādāju, ēdu, dzeru — visur es domāju par viņu. Tad apjautu, ka man viņu vajag. Man IR nepieciešama viņa klātbūtne, elpa, mīļie vārdi, skūpsti, dziesmas un dejas... Man tas ir vajadzīgs.

Neesmu informēta par viņa gaitām ārpus manas gultas. Vai viņš kādu ir saticis, kādu ir noskatījis vai iekāro kādu. Bet tik ļoti ceru: ja jau es viņam tik daudz nozīmēju, varbūt arī viņš ilgojas pēc manis.

Mēģināju vairākas reizes viņam zvanīt, bet, baidoties no atbildes, nekad tā arī nenospiedu podziņu «Piezvanīt». Vairākas reizes mēģināju parādīties viņa darbavietā, bet nekad neiegāju pareizajā šķērsielā. Trešais mēģinājums bija tas labākais. Uzrakstīju īsziņu ar visām savām tā brīža izjūtām, vēlmēm atkal būt kopā un lūgumu piedot un atgriezties. Viens neveikls mirklis, un… «Īsziņa nosūtīta»!

Saņēmu atbildi: «Mīļā, nezinu, ko tev šobrīd teikt. Ļauj man padomāt. Uz nedēļas beigām tiekamies un aprunājamies!?» Tāda bija viņa atbilde. Jau ir trešā diena, un es šaustu sevi.
Kas īsti ir tas, ko es pret viņu jūtu, kas ir tas, ko viņš jūt pret mani, kāda būs viņa atbilde??? Visi šie jautājumi un neziņa mani galina nost. Un joprojām nav ne ziņas. Vai mums ir nākotne? Varbūt šīs ir tikai manas kaprīzes?

Uzliekot uz papīra savu stāstu, paliek it kā vieglāk, bet reāli arī tas nepalīdzēja… Un es tā cerēju…