Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/14/8980384t1h0b20.jpg)
Kad nu esam uzmanību piesaistījušas [s:14415] ir svarīgi to arī noturēt. Tad iet vaļā tāds teātris, par kuru Blaumanīšu Rūdis kapā... saprotiet pašas...
Ko tik neesam apguvušas!? Mēs protam brīnīties par visu, ko vīrietis saka, un smieties par visiem vīriešu jokiem, arī par tiem, ko nesaprotam, un arī par tiem, kas ne tuvu nav smieklīgi. Bet te es ieteiktu apdomāties — ja jūs šo vīrieti dabūsiet, jums visu mūžu būs šitā jāķiķina, ja vien negribēsiet, lai viņš atklāj jūsu patieso seju! Vai jūs tiešām esat uz to gatavas?
Labi, labi! Visu laiku jau mēs nebrīnāmies un nesmejamies! Mēs protam arī klausīties! Jā, tā ir māksla — visās psiholoģijas grāmatās par to raksta. Vēl labāk — mēs ne vien klausāmies, bet arī neiebilstam nevienam vārdam, jo, nedod dies’, mēs viņam liksimies lecīgas un viņš aizies. Vai arī nobīsies no mūsu pārgudrības un atkal aizies, vai arī mums tomēr nebūs taisnība un viņš nodomās, ka esam muļķes, un atkal aizies.
To taču nekādā ziņā nedrīkst pieļaut! Bet, ja nu tomēr mēs atļaujamies kaut ko teikt, tad pārsvarā to darām ņau-vārdiņos (deminutīvos). Tā ir kļuvusi burtiski par femīnā dzimuma sērgu! Var jau būt, ka kāds no vīriešiem arī ir aizkavējies pie mammas pupa un viņam patīk tāda bēbju valoda, bet lielākā daļa par to vienkārši, es atvainojos, ierēc.
Kad uzmanība ir noturēta, jāpanāk, lai vīrietis mūs nākamajā dienā atcerētos un piezvanītu! Te sākas nākamais cēliens — ar mājienu izdarīšanu: kas tev garšo brokastīs; nezinu, ko man darīt brīvdienās; kā es gribētu redzēt jūru un tamlīdzīgi.
Tikai ņemsim vērā — ja viņi negribēs saprast mūsu mājienus, viņi tos arī nesapratīs. Mēs varam dziedāt riņķī apkārt, cik gribam. Labākajā gadījumā viņi par to sirsnīgi pasmiesies, sliktākajā — padomās, ka mēs viņus uzskatām par muļķiem un pašas ar neesam necik gudras, ja jau ceram, ka viņi tik lēti uzķersies.
Labi, bet kā panākt, lai viņš nākamajā rītā tomēr piezvana? Salvetes ir. Arī rakstāmais profesionālām savācējām vienmēr ir līdzi. Tad uz priekšu! Viens divi — telefona numurs, vārds un glīta puķīte uz salvetes jau uzcepta. Kāpēc tehnoloģiju laikmetā nevar rakstīt pa taisno telefonā? Jo telefonā viņš simt gadus starp miljoniem citu mūs neatradīs! Protams, pastāv risks, ka mūsu vērtīgajā salvetē viņš izšņauks degunu un pēc tam to, pats par sevi saprotams, izmetīs. Bet — kurš neriskē, tas nevinnē!
Katrā ziņā labāk, ja mēs pašas nodrošināmies ar viņa numuru — tad nākamajā dienā varam taisīt triku ar pārpratuma zvanu: «Hallo! Kas runā? Tu? Vai! Es zvanīju Jānim, bet trāpīju tev!? Nē, nu tas tiešām ir liktenis!» Labi strādā arī pārpratuma īsziņas, kas nejauši nonāk pie pareizā nepareizā adresāta. «Kurš to būtu domājis? Zīmes no debesīm!» No malas neizklausās īpaši gudri, bet tādas nu mēs esam.
(Rīt būs trešā mācību stunda.)