Šogad viens no Arsenāla atslēgas vārdiem ir svešie, lai gan tā tas bijis jau visus šos divdesmit gadus – Arsenāls vienmēr iepazīstinājis mūs ar līdz tam nezināmām pasaules kino teritorijām. Šajā kinoforumā izceltas vairākas īpašas filmu programmas, kas mūs atkal pietuvina pagaidām neizpētītiem kinolaukiem.
Smilts ģeometrija
Gan šāgada Arsenāla vizuālais tēls, gan attiecīgajā stilā ieturētās Arsenāla brokastis liecina, ka kinoforuma mezglu rakstā galvenais akcents likts uz Tuvajiem Austrumiem. Tāpēc arī foruma atklāšanai izvēlēta senā Arsenāla drauga irāņu režisora Džafara Panahi jaunākā filma Aizmugurē – islāma pasaules sociālo paradoksu pētījums caur sievieti, kurai liegta ieeja uz futbola spēli stadionā. Tiem, kam nav ielūguma uz atklāšanas ceremoniju, dota iespēja šo filmu noskatīties svētdien, 17. septembrī, pulksten 16.30 tajā pašā Kongresu nama Lielajā zālē.
Irāņu kino šajā programmā pārstāv arī Foruma skatē iekļautā un Neatkarīgajā jau minētā Alī Muhameda Ghasemi filma Raksti uz zemes, bet sadarbībā ar Japānu tapusi Muhameda Ahmadi filma Atkritumu poēzija – stāsts par jaunekli bezdarbnieku, kurš ilgoto dzejas studiju vietā spiests pelnīt iztiku kā atkritumu savācējs, taču atrod poētiskus dārgumus arī savā darbalaukā. Irāņu režisora Bahmana Gobadi filma Arī bruņrupuči lido pārceļ skatītāju uz 2003. gadu, mirkli pirms ASV karaspēka ienākšanas Irākā, uz kurdu bēgļu nometni, kur par mazo bāreņu un kara ievainoto bērnu vadoni kļūst puišelis ar iesauku Satelīts. Skarbi aktuāls psiholoģisks pētījums ir Izraēlā dzimušā Hani Abū Asada filma Uzreiz paradīzē par diviem vienkāršiem palestīniešu puišiem – automehāniķiem, kuri tūlīt ietērpsies sprāgstvielu jostās un dosies uz Izraēlu. Vai tiešām viņus pēc tam sagaidīs divi eņģeļi?
Tuvajiem Austrumiem pieskaitāma arī vēl nesen ar Latviju kopīgā impērijā dzīvojusī Kirgizstāna, Ernesta Abdižaparova filma Saratan stāsta par kirgīzu ciemu, kur kopš padomju varas sabrukuma nekas nav mainījies – visi bezcerībā tāpat dzer, tāpat zog, laiž pa kreisi un tukši muld... Savukārt vienīgo dokumentālo filmu šajā programmā – Gitmo: jaunie kara noteikumi – zviedru režisori Ēriks Gandini un Tariks Sālihs uzņēmuši ASV militārajā bāzē, kur oficiālās personas visiem spēkiem slēpj patiesību, bet bijušajiem ieslodzītajiem vairs nav, ko zaudēt.
Tuvo Austrumu gara ieplūdināšanai arī citos Arsenāla seansos izveidota irāņu un palestīniešu īsfilmu programma, un kāda no šīm filmām ievada katru seansu, kas Arsenāla programmiņā atzīmēts ar zvaigznīti.
Kim & Čī. Dienvidu puse
Vidusmēra latvieša acīm līdzīgi eksotiska var šķist programma, kas iepazīstina skatītāju ar mazliet tālākiem austrumiem. Latvijā ar korejiešu kino karogu pirmais iesoļoja Kims Kiduks 2000. gada Arsenālā, bet nu jau neviens sevi cienošs pasaules festivāls neiztiek bez šīs plaukstošās kinoindustrijas pārstāvjiem. Par festivālu mīluli kļuvis Parks Čanvūks, kura filma Līdzjūtība Atriebības kundzei noslēdz režisora triloģiju par atriebību, skatītājus sagaida sirreālas fantāzijas, vizuālas stilizācijas un šokējoša vardarbība.
Kādreizējais Kima Kiduka asistents Čo Čanhu režijā debitē ar filmu Pītera Pena formula – pusaudzis Hansu cenšas glābties sapņos pat tad, kad māte guļ komā pēc pašnāvības mēģinājuma un pār zēnu, šķiet, sagāzušās visas pasaules problēmas. Atsvešinātības tēmu turpina Lī Čanduna filma Oāze par tipisku neveiksminieku, kurš turklāt vēl nespēj kontrolēt savas romantiskās jūtas.
Lu Čžana filma Graudi vārpā jau minēta, runājot par Foruma skati, bet programmu noslēdz Bonga Džūhnu viegli komiskais trilleris Atmiņas par noziegumu – 1986. gads, grāvī mirušas sievietes ķermenis un lempīgs traktorists, kurš cenšas iznīcināt lietiskos pierādījumus.
Mikrokosmi
Šī programma nav veidota pēc ģeogrāfiskā principa, tomēr arī Mikrokosmu pasaules šķiet gluži eksotiskas – noslēgta un neparasta vide gan fiziskās, gan garīgās izpausmēs, un lielākā daļa šajā programmā iekļauto filmu ir dokumentālais kino. Piemēram, pasaulē askētiskākais kartēziešu klosteris Francijas Alpos, kur filmas Lielajā klusumā režisors Filips Grēnings tika ielaists pēc 15 gadu pacietīgas pieradināšanas, vai, gluži pretēji, dzīvesprieka un dīvainu hobiju mutulis Balkānu čigānu pilsētiņā, kuru filmā Šutkas rekordu grāmata iemūžinājis režisors Aleksandars Maničs. Dokumentāls ir arī Huberta Zaupera atmaskojošais stāsts Darvina murgs – Rietumu civilizācijas postījumi pasaulē lielākā tropiskā ezera krastos Āfrikā, savukārt Verners Hercogs aizkustinoši iejūtīgo filmu Grizlicilvēks izveidojis no divu traģiski bojāgājušu Aļaskas grizlilāču pētnieku filmētajiem materiāliem, kas pirmatnējās ziemeļu ainavās vākti trīspadsmit sezonu.
Skarbas cīņas un gribasspēka pilns ir stāsts par Sidnejas paraolimpisko spēļu dalībniekiem – regbija komandu no Amerikas, to filmā Murderball uzņēmuši režisori Deina Adams Šapiro un Henrijs Alekss Rubins. Līdzīgas dramatiskas noskaņas izraisa Mihaela Glavogera episkā «himna melnstrādniekam» – filma Strādnieka nāve, kuras uzņemšanas laikā filmēšanas grupa pabijusi Indonēzijas sēra raktuvēs, Ķīnas tērauda rūpnīcās, Nigērijas lopkautuvēs, Pakistānas kuģu dokos, Ukrainas ogļraktuvēs...
Vienīgā spēlfilma šajā programmā ir starptautiski pazīstamu autoru kolektīva veidotais bērnu portretu virknējums Visi neredzamie bērni – septiņas spožas novelītes no dažādām pasaules malām, un katras centrā ir kāda bērna pasaules redzējums. Režisoru sarakstā – Mehdi Šarefs, Emirs Kusturica, Spaiks Lī, Katja Lunda, Džordans Skots, Džons Vū, Stefano Veneruso un sers Ridlijs Skots.