Lūdzu, paturiet to prātā — ja jūs izdarāt pašnāvību, jums nekādā ziņā nespīd vienkārša aizkapa dzīve... visu atlikušo laiku jums vajadzēs pavadīt ļoti nolaistā vietā, kas vizuāli atgādina dzīvo pasauli, vienīgi tajā trūkst skaistuma, enerģijas un dzīvesprieka.
Te viss ir kā dzīvē. Te ir pilns ar vecām, lietotām automašīnām, cilvēkiem, kas strādā garlaicīgu darbu, te ir pat savi reliģiskie fanātiķi, taču šeit... pietrūkst smaidu. Tā nav Elle, drīzāk tāds kā amizants purgatorijs, kurā galvenie varoņi pūlas atrast ceļu viens pie otra un meklē atbildes uz saviem mazajiem jautājumiem, piemēram, KURŠ PAR ŠO VISU IR ATBILDĪGS?! Gluži tāpat kā mēs — dzīvie...
Aptuveni šādu ainu mums uzbur Gorana Dukiča spēlfilma «Vēnu griezēji. Mīlas stāsts», kas kļuvusi ne tikai par pašu arsenāliešu, bet nu jau arī daudzu «Arsenāla» skatītāju iemīļotu darbu.
Pusaudzis Zia (Patriks Fjūdžits) izdarījis pašnāvību mīlas mokās, pārgriežot vēnas, jo viņu pametusi draudzene Dezirē (Leslija Biba). Tūlīt pēc nokļūšanas pašnāvnieku viņsaulē Zia sāk strādāt picērijā un īrē dzīvokli kopā ar kādu garlaicīgu tipu. Viņš sadraudzējas ar izčākstējušu krievu rokzvaigzni Eiženu (Šī Vigems), kas uz šejieni «pārvācies» kopā ar visu ģimeni... Pēc tam kad Zia padzird, ka arī viņa bijusī draudzene izdarījusi pašnāvību, viņš kopā ar Eiženu sāk viņu meklēt.
Filmas rāmi rimtajā melna humora piesātinātajā ironiski absurdajā gaisotnē pietrūktu vien Kurta Vonnegūta par demokrātiju kritušo 100 Sanlorenco mocekļu vai bokonona mācības. Nebūtu nekāds pārsteigums, ja filmas autori iedvesmu šai filmai būtu smēlušies no amerikāņu dižā ciniķa, taču šoreiz ne — «Vēnu griezēji» uzņemti pēc izraēlieša Etgara Kereta stāsta «Kneller's Happy Campers».
Horvātu režisora Gorana Dukiča, kas starptautisku ievērību izpelnījies ar savām īsfilmām, pirmā spēlfilma — neatkarīgais projekts — «Vēnu griezēji. Mīlas stāsts» ir džārmušisks ceļojums viņsaulē, kur nonāk visas dvēseles, kas viena vai otra iemesla dēļ pašas nolēmušas pielikt punktu dzīvei. Tas ir viens no ironiskākajiem un paradoksālā kārtā, neņemot vērā drūmo pieteikumu, — gaišākajiem darbiem «Arsenāla» piedāvājumā. «Vēnu griezējus» nezinātājs viegli noturētu par Džārmuša rokai piederošu ne tikai viņa iecienītā žanra («ceļa filma»), bet arī ironiski rezignētā stila un sirreālās vides dēļ, kas daudziem, iespējams, atsauks atmiņā «Mironi». Turklāt līdzīgi daudzām Džima Džārmuša rokrakstam piederīgām filmām vienā no lomām — savdabīga viņsaules policista «čībās» — redzam mūziķi Tomu Veitu.
Dukiča filma dod «ceļa filmu» žanram jaunu elpu ar asprātīgas idejas, kolorītu tēlu un vērā ņemama, taču vienkārša mesidža starpniecību.
Lai jūs nemulsina filmas depresīvais ievads. Filma nav vis par nāvi, bet par to, cik svarīgi palikt dzīvam, jo nekad nevar zināt, kur tu nonāksi PĒC TAM.
P. S. Lieliska loma Patrikam Fjūdžitam, kas kopš savas debijas «ceļa filmu» žanrā filmā «Gandrīz slaveni» (2000) pamatīgi paaudzies, arī aktiermeistarības ziņā.
«Arsenāla» laikā filma «Vēnu griezēji. Mīlas stāsts» vēl skatāma ceturtdien, 21. septembrī, plkst. 14.30 kino «Rīga» Jaunajā zālē un sestdien plkst. 21.30 kino «Rīga» Jaunajā zālē.
