Kāpēc bērniem dzimst bērni?

Vai reklāma audzina pusaudžus?

2005. gadā uz 100 dzīvi dzimušajiem bērniem Latvijā veikti 59,4 aborti. Lai arī kopējais abortu skaits valstī samazinās, problēma joprojām ir viena no aktuālākajām Latvijā. Bēdīgākais ir tas, ka visvairāk abortus veic jaunas meitenes vecumā no 15 līdz 19 gadiem, turklāt divdesmit procenti no tām — atkārtoti. Daudzas no viņām, stājoties dzimumattiecībās, pat neesot zinājušas, ka tādā veidā var ieņemt bērniņu; daļai bijuši prezervatīvi, bet viņas neesot mācējušas tos izmantot. Uz mūžīgo jautājumu «Kas ir vainīgs?» diskusijā tā arī nebija atrasta atbilde.

Skaidrs bija tikai viens — jauniešiem trūkst informācijas un izglītotības šajos jautājumos. Kā gan tas iespējams mūsdienu informatīvajā pasaulē? Pusaudžu auditorijai veltītie žurnāli plaši stāsta par mīlēšanās pozām, daudzi pusaudži no žurnāliem labi zina, kādās pozās mīlēties, taču ne tik aktīvi stāsta, kā izsargāties no nevēlamās grūtniecības.

Viens no iemesliem, kāpēc jaunieši tik agri apgūst «mīlēšanās mākslu», kalpo informācijas pieejamība medijos. Interneta forumos apspriež, kādā vecumā pusaudžiem uzsākt dzimumattiecības, lai būtu «mūsdienīgs» un neatpaliktu no visiem. Internetā var sameklēt informāciju par seksu jebkurā gaumē. Reklāmās tādā vai citā veidā tiek propagandēts sekss: mums jau ne tikai lūpas un apģērbs ir seksīgi, bet arī telefoni un tarifi, nemaz nerunājot par prezervatīvu un kontracepcijas līdzekļu reklāmām. Avīzēs mobilo telefonu īpašnieki tiek aicināti uzrakstīt īsziņu uz attiecīgu numuru un saņemt atbildē jaunu mīlēšanās pozu no «Kāmasūtras». Jauniešu žurnālos trīsdesmit procenti informācijas ir par seksu...

Latvijas Ģimenes plānošanas un seksuālās veselības asociācijas «Papardes zieds» (LĢPSVA «Papardes zieds») statistikas dati liecina, ka visvairāk asociācijā pēc palīdzības jaunieši vēršas tieši grūtniecības un avārijas kontracepcijas lietošanas jautājumos. Ne mazāk aktuālas ir domas par to, kad jāuzsāk dzimumattiecības. Turklāt pusaudži jau trīspadsmit gadu vecumā sāk pārdzīvot, vai vēl nav par vēlu uzsākt seksa spēles. Acīmredzot šādi pārspriedumi jau ir kļuvuši par sabiedrības uzvedības normu.

Bērns pabalstu dēļ?

Īrijā par vienu no iemesliem, kāpēc jaunās sievietes dzemdē bērnus, ir augsti pabalsti mātēm. Saņemot šādu pabalstu, var sev un savam bērnam nodrošināt labu dzīvi. Ja sieviete dzemdē otru bērnu, pabalsta summa aug. Ja sieviete audzina bērnu bez vīra, pabalsta summa ir iespaidīgāka. Tātad — Īrijā var labi nopelnīt, dzemdējot bērnus.

Bet Latvijā? Diez vai jaunas sievietes vilina pabalsti, ko piedāvā valsts. Un vai pabalsti mainīs situāciju, ja bērns jau ir piedzimis bērnam? Diezin vai. Turklāt psihologu pētījumi liecina, ka pusaudzes, dzemdējot bērnus, vēl īsti neapzinās, ka ir kļuvušas par mātēm, jo nebija to plānojušas un viņām nav sapratnes par to. Vienkārša nejaušība, par ko dārgi jāmaksā. Izejas ir divas: vai nu aborts, vai bērns, kad pati vēl ir bērns...

Jādomā par sekām

Ginekologs un dzemdību speciālists Voldemārs Lejiņš ir kategoriski pret abortiem, jo, veicot to, sieviete var kļūt neauglīga. Tāpēc viņš uzskata, ka labāk četrpadsmitgadīgai meitenei dzemdēt bērnu, nekā veikt abortu, lai gan pusaudzes organisms nav nobriedis dzemdībām. Ginekologs piebilst, ka bērna dzemdēšanai normāls vecums ir no 20 līdz 40 gadiem.

Var būt arī sarežģījumi. Pavisam jaunām meitenēm varētu rasties sarežģījumi dzemdību laikā, pēc tam varētu notikt arī hormonālas un fizioloģiskas izmaiņas. Pašam bērnam iespējamas lielas problēmas ar veselību. Arī gluži psiholoģiski mātes pusaudzes nespēj saprast, ka viņām tagad ir bērns. Attieksme pret saviem bērniem ir kā pret lellēm. Tāpēc šajos gadījumos pārsvarā bērnus audzina radinieki. Voldemārs Lejiņš uzsver, ka nav vērts protestēt pret dzimumattiecību uzsākšanu agrīnā vecumā, jo šo procesu nav iespējams apstādināt. Tāpēc viņš brīdina puišus, jo topošie vīrieši ir jāaudzina tā, lai viņi domā par savām meitenēm. «Mēs jau vairs nedzīvojam Padomju Savienībā, kur «seksa nebija». Ja sekss ir atļauts, jādomā par sekām. Valstij jārisina arī šī problēma — jāievieš veselības mācības stundas bērnudārzos un kontracepcijas mācības skolās,» — tā Voldemārs Lejiņš.

Ar politisko gribu nepietiek

No politiķiem, kas piedalījās diskusijā, izskanēja vairākas ierosmes. Viena no tām — vajadzīgs cilvēks, kas kontrolētu jauniešu problēmas. Neviens gan nekonkretizēja, kādā veidā «kontrolēt» un kās no šādas «kontroles» varētu sanākt. Esot vajadzīga arī attiecīga institūcija, kas koordinētu šos jautājumus; ģimenes ārstiem esot jāsniedz psiholoģiska palīdzība jauniešiem, kā arī visa nepieciešamā informācija par pusaudža seksuālo attīstību; jādibina jauniešu veselības un izglītības centri; jāpārveido jau esošie jauniešu iniciatīvas centri, kur vārds «veselība» vispār netiek akcentēts. Latvijā ir 16 šādi centri, un tie ir paredzēti jauniešu brīvā laika alternatīvai pavadīšanai; jāievieš kabineti, kur jauniešiem būtu iespēja aprunāties par veselības un seksuāla rakstura problēmām un saņemt profesionāļu konsultācijas; jāierobežo reklāmu negatīvā ietekme.

Bet tam visam ir nepieciešami papildu līdzekļi. Starp citu, 2005. gadā Apvienoto Nāciju Organizācija Latvijai jau piešķīra naudu, taču koncepcija tās lietderīgai izmantošanai tā arī netika izstrādāta. Šogad Veselības ministrija atkal apsolīja atrast finansējumu speciālistu apmācībai, kas strādātu tieši ar jauniešiem viņu seksuālo un reproduktīvo problēmu risināšanai, bet tie pagaidām ir tikai solījumi.

Jādomā, ka visi minētie pasākumi tiek aktualizēti tikai tādēļ, lai vēlētāji pamanītu, cik aktīvi pēkšņi kļuvuši politiķi.

Sekss nav ķīniešu ābece

Prakse rāda, ka jaunieši ar savām problēmām vēršas pie vienaudžiem, nevis pie vecākiem. Meitenes lielākoties nav spējīgas atzīties mātei, ka ir sākušas dzimumattiecības vai jau ir stāvoklī — meitene labāk veiks abortu, jo tā viņai šķitīs vienkāršāk. Protams, var apgalvot, ka pie visa ir vainīgi vecāki — slikti audzinājuši bērnus, par seksu neesot stāstījuši vai stāstījuši nepietiekami, bet nevar aizmirst, ka bērni «izglītojas» arī skolā. Pērn Latvijas pamatizglītības mācību iestādēs eksistēja veselības mācību priekšmets, kur viena no programmas nodaļām bija jauniešu seksuālā un reproduktīvā attīstība. Tagad šāda priekšmeta vairs nav — tas nomainīts ar «alternatīvām» sociālām zinībām. Eiropā par šādām lietām runā jau bērnudārzā, un var būt, ka tas ir pārspīlēti, tomēr loģiski: pusaudzis neuzdos, pieaugušoprāt, muļķīgus jautājumus par to, vai ir iespējams palikt stāvoklī, «mīlējoties» bez bikšu novilkšanas vai vienkārši skūpstoties. Savukārt Amerikas Savienotajās Valstīs veselības mācības stundās bērniem māca, kā uzvilkt prezervatīvu.

Diskusijā izskanēja piedāvājums Latvijas skolās uzstādīt prezervatīvu automātus. Deputāte Ingrīda Circene pauda, ka skola gan neesot īstā vieta šādām lietām, taču jauniešu centros varētu šādus automātus uzstādīt. «Lai jaunieši tur mācās uzvilkt prezervatīvus uz banāniem un gurķiem,» — tā deputāte. Pārdomu vērts ir jautājums, vai skolotāji varēs un pratīs parādīt skolēniem, kā tad īsti tos prezervatīvus velk uz tiem banāniem. Un tomēr diskusijas dalībnieki vienojās, ka sekss nav nekāda ķīniešu ābece un par to daudz ir jāstāsta tieši skolās.

Ko uzrunāt?

Lai gan ikvienā skolā strādā psihologs, pusaudži tikai retumis vēršas pēc palīdzības pie speciālista. Ir gadījumi, ka skolēns vairāk uzticas, piemēram, sporta skolotājam, jo psihologus uzskata par «ārstiem». «Bet mēs jau neesam slimi,» mēdz skaidrot savu rīcību jaunieši. Turklāt — ko tad «tie veči» viņiem stāstīs, jo pusaudži taču «par seksu visu zina».

Diskusijas dalībnieki palīdzības un profesionālo konsultāciju misiju piedāvāja uzticēt ģimenes ārstiem. Taču stāstīt par seksu nav šo ārstu pienākums, turklāt Latvijā ir ārstu trūkums. Esošajiem speciālistiem ir tāda slodze, ka pie viņiem var tikt, pierakstoties rindā, tikai pēc nedēļas vai divām. Kurš jaunietis tik ilgi gaidīs, lai atrisinātu savas aktuālās seksuālās problēmas?

Starp citu, 2005. gadā Latvijā tika veikts neatkarīgs sociāls pētījums, kura rezultāti liecināja, ka jauniešu veselības stāvoklis ir neapmierinošs. Taču tas ir tāds ne tikai neveselīgā dzīves stila dēļ. Viens no iemesliem ir tas, ka pusaudži neiet pie ārstiem. Kāpēc? Viņi neuzskata, ka tas būtu vajadzīgs. Cits iemesls — vecāki savām atvasēm nav ieaudzinājuši domu, ka neveselīgs dzīves stils (smēķēšana, alkoholisko dzērienu lietošana, mazkustīga ikdiena) ir pamats tam, lai brieduma gados un pat vēl agrāk parādītos hronisku smagu slimību aizmetņi. «Jaunieši ir smagi slimi, un nevesels veidojas arī tautas genofonds,» ārsti ir satraukti.

Acīmredzot attiecīgajiem speciālistiem jāstrādā skolās vai jauniešu veselības un izglītības centros. Šādus cilvēkus attiecīgi jāizglīto, lai viņi varētu sniegt profesionālu palīdzību pusaudžiem. Arī tam ir vajadzīgi līdzekļi. Politiķi apgalvo, ka Latvijā esot maz cilvēku, kas varētu strādāt šajā jomā, tāpēc vispirms ir jāveic izglītošanas darbs, — turklāt ne tikai skolotāju un bērnu, bet arī vecāku. Diskusijas dalībnieki uzsvēruši, ka sabiedrībai tāpat jāmāca, kas ir tikumība.

Jauniešu centrs — problēmu risinājums?

Par pusaudžu seksuālo problēmu simtprocentīgu risinājumu politiķi uzskata jauniešu veselības un izglītības centru dibināšanu. Tieši tur jaunieši varēs saņemt gan informāciju un konsultācijas, gan padomu problēmu risināšanai. Patlaban Latvijā eksistē divi tādi centri: Rīgā LĢPSVA «Papardes zieds» un Dobeles rajona jaunatnes veselības centrs. Parasti centros darbojas gan konsultanti, gan psihologi, gan ginekologi. Jauniešiem tiek piedāvātas izglītojošas nodarbības un aktivitātes seksuālajos un reproduktīvajos jautājumos. Pusaudžus informē par visiem riskiem, stājoties dzimumattiecībās, kā arī par to, kā sevi pasargāt no seksuāli transmisīvajām slimībām un nevēlamas grūtniecības. Jauniešiem stāsta arī par abortu.

Šādi centri nenoliedzami ir labs veids, kā risināt jauniešu problēmas, jo informētība nozīmē arī pasargātību. Bet šādas derīgas konsultācijas, ko iespējams saņemt gan individuāli, gan grupā, kā arī profesionālu palīdzību piedāvā tikai Rīgā un Dobelē. Ko lai dara, piemēram, Daugavpils, Ventspils vai Liepājas jauniešiem? Valstī darbojas neskaitāmas nevalstiskās organizācijas (NVO), kas nodarbojas ar jauniešu seksuālo problēmu risināšanu. Taču šādas organizācijas reti to dara pastāvīgi, jo NVO projektiem ir termiņš, attiecīgi arī finansējums nav neizsmeļams. Bēdīgākais ir tas, ka daudzi jaunieši nav informēti par šādiem centriem un organizācijām. Bet tie, kas zina, ne visai bieži vēršas pēc palīdzības.

Asociācijas «Papardes zieds» rīkotās diskusijas dalībnieki secināja, ka Latvijā jānodibina vairāki tādi centri. Bet cik tādu vajag, lai atrisinātu jauniešu problēmas, un kas tajos strādās?

Turklāt jārisina ne tikai seksuālās un reproduktīvās attīstības problēmas, bet arī psiholoģiskās un veselības kaites. Politiķi domā, ka pa vienam veselības un izglītības centram vajadzētu būt katrā rajonā, tātad 26 plus Rīga. Tika nosaukta summa: miljons un simt astoņdesmit tūkstoši latu. Tā esot nepieciešama šīs idejas īstenošanai.