Kinorežisora un šā mēneša gaviļnieka Jāņa Streiča bijušās kolēģes, ar kurām kopā viņš savulaik veidojis savas lieliskās filmas, atmiņās par kopā pavadīto laiku ar «Vakara Ziņām» dalījās labprāt. Turklāt abas dāmas — tērpu mākslinieces Večella Varslavāne un Ieva Romanova — runāja patiešām ar mīlestību.
Saprotas kā pingponga spēlē
«Tā padomājot, man rodas sajūta, ka kopā ar Streiču esmu strādājusi visu mūžu, lai gan tērpus esmu veidojusi tikai trim viņa filmām — «Tikšanās uz Piena Ceļa», «Nepabeigtās vakariņas» un «Teātris». Noteikti gribu uzsvērt, ka strādāt kopā ar viņu bija pat ļoti labi. Ideāli sapratāmies gan filmēšanas laukumā, gan ārpus tā — tas mūsu sadarbībā bija visspožākais. Tas bija kā tādā pingponga vai tenisa spēlē, jo viņš vienlīdz labi saprata manus izteikumus — gan par kinolietām, gan mazus humoriņus pilnīgi citā kontekstā. Nu, un par mani var teikt to pašu,» Varslavāne domīgi teic. «Ceru arī, ka Streičs piedos, ja jums nevienu konkrētu epizodi nestāstīšu, bet jūs noteikti uzrakstiet, ka es ļoti viņu mīlu — gan kā režisoru, gan kā cilvēku!» Varslavāne neslēpj, ka patiesībā viņa zina vismaz tūkstoš dažādu epizožu par viņa filmu uzņemšanu — tik daudz, ka varētu pat uzrakstīt grāmatu, taču pagaidām pie šā darba viņa nav ķērusies. «Man tomēr joprojām galvenais sadarbībā ar Streiču ir tas, ka laiks, ko pavadījām, kopā strādājot, pagāja tādā vizuļojošā, starojošā pacēlumā.»
Noklausās aiz muguras
Latvijas Kinematogrāfistu savienības valdes priekšsēdētāja un vairāku Streiča filmu tērpu māksliniece Ieva Romanova (Kopā ar Streiču viņa veidojusi filmas «Vecās pagastmājas mistērijas» un «Likteņdzirnas». — U. G.) smej: domājot par epizodēm, kas piedzīvotas kopā ar Streiču, viņai padomā esot vienas vienīgas «špiļkas», kuras diez vai būtu pieklājīgi stāstīt. «Atklāti sakot, ar Streiču strādāt ir ļoti interesanti un ļoti savdabīgi, jo viņš ir cilvēks, kas ļoti bieži sarunājas ar sevi — piemēram, ejot gar lauka malu un pie sevis izrunājot visu epizodi, kā un kam būtu jānotiek. Pēc tam gan viņš brīnās, kāpēc neviens to nav dzirdējis un nezina, ko un kā viņš būtu gribējis... Starp citu, tā ir kopējā bauma, nevis tikai mans vērojums,» — tā Romanova. Viņa piebilst, ka šā iemesla dēļ kopā ar Streiču strādāt ir ļoti interesanti, jo process ir ārkārtīgi radošs. «Režisora kolēģi un asistenti ne reizi vien mēģinājuši viņam staigāt kādu gabaliņu aiz muguras, lai noklausītos viņa teikto un visu izdarītu tā, kā viņš vēlas. Un jāteic, ka, būdams patiešām radošs cilvēks, Streičs to pat nepamanīja, jo bija procesā... Kad pie šīm režisora dīvainībām pierod, viss ir kārtībā,» stāsta Romanova. Viņasprāt, Streičs ir mākslinieks, kas tik spilgti iztēlojas, kā kaut kam būtu jānotiek, ka ar viņu sastrādāties un ieteikt arī savas radošās idejas esot patiesa bauda un patiešām īpaša sajūta. «Streičs strādā tā, ka viņam pašam ir interesanti, aizraujot arī citus. Un noteikti uzrakstiet, ka tas viss ir teikts ar mīlestību!» uzsver Romanova.