«Arsenāls» atklāj vēl vienu «savējo». Ežēns Grīns

Ežēns Grīns

FOTO: irishfilm.ie

Nekas nevar būt skaistāks par «jaunas brīnišķīgas draudzības sākumu». Jau 20 gadus «Arsenāls» kalpo par tādu kā slepeno «savedēju» starp citādo kino un skatītāju,  «svešos» pārvēršot  «savējos».

 2006. gada Starptautiskā kinoforuma «Arsenāls» koncepcija par vīrusu kā cilvēka draugu, beigu galā nav nekas jauns, jo kurš gan cits, ja ne «Arsenāls» kinomīļiem ļāvis iepazīt «svešos». Stellings, Džārmušs, Džārmens, Kaurismeki, Medins un vēl, un vēl, un vēl. Pirms 5, 10, 15 gadiem kādam no mums viņi bija svešie, tagad – labi draugi, kas palīdz saprast sevi, citus un pasauli. Tāds ir kino, tāpat kā jebkuras mākslas, uzdevums. Ieeļļot mūsu saprāta ierūsējušās skrūvītes, piemest pagali emociju ugunij, ļaut saskatīt neredzamo vai ietriekt patiesības naglu sirdī, tā lai asiņo. Citādi kino kā mākslai nebūtu jēgas. Ja režisors ņem rokās kameru un viņam nav ko teikt, viņa darbs būs vien tukšs burbulis, šķindošs zvārgulis, kas izmisīgi cenšas apliecināt savu nevienam nevajadzīgo esību.

Arī šoreiz festivāls atvedis mums kādu, kas daudziem jau paspējis kļūt par «savējo». Ežēns Grīns. Pirms desmit gadiem pasaule par viņa eksistenci neko nenojauta. Filozofs ar gleznotāja dvēseli (iespējams otrādi), kas pats kino veidot sāka tikai 50 gadu vecumā, pēc tam, kad bija pamesta dzimtā Amerika, kuru dīvainais, mazam šķelmīgam rūķītim līdzīgais režisors dēvē par Barbaria. Pēc tam, kad bija «iekarota» Eiropa un atrastas mājas Parīzē – kultūru un mākslu šūpulī, kas šķiet vienīgā iespējamā vieta visu mūzu apdvestam domātājam, kuram ir ko teikt pasaulei, kas smok zem ļaunuma, vardarbības un ārprāta nastas.

 Viņš nedod šai pasaulei padomus, nemoralizē un necenšas kaut ko patosa izkropļotā balsī sludināt. Viņš paņem pasauli rokās kā mazu bērnu un stāsta tai pasakas – skaistas, tīra skaistuma, skaidras sirds un pavisam nedaudz brīnuma apdvestus stāstus – par Lauvas Bruņinieku, kuru visur pavada liels balts suns, par Vārdu, kas spēj sagūstīt un atbrīvot, par Vārda spēku. Par kaijām, kas zina vairāk, nekā cilvēki. Par Mākslu, kas saista mirušos ar dzīvajiem, par Mākslu, kas bez sirds ir tukša un neizteiksmīga.

Grīna filmās jaušams pasaules kultūru gadsimtos krātais mantojums – vai tie būtu bruņinieku kodeksi, kino dzīvā vēsture vai režisora tik iemīļotais baroks. Viņa filmas (to nav daudz – kopš 1999. gada tapušas 5 spēlfilmas) piesātinātas ar patiesības atklāsmēm, tēlainiem dialogiem.

 Viņa varoņi meklē jautājumus, jautā un paši atbild. Mēs skatāmies, klausāmies un atdzimstam līdz ar viņiem – vai kā Vārda atbrīvotais Lauvas Bruņinieks filmā «Dzīvā pasaule» vai kā fotogrāfija-mozaīka, kas vieno ģimeni, kura gaida pārnākam tēvu filmā «Zīmes», vai kā baroka mūzikas dziedātāja Sāra kino lentē «Mākslu tilts». Viņi visi satiekas kaut kur Ežēna Grīna radītā kosmosā, kas kalpo par jaunu vērtību atskaites punktu aizvien vairāk viņa sekotājiem – kino cilvēkiem un vienkāršiem skatītājiem.

Grīna darbos jaušams kaut kas no Kžištofa Kiešļovska rezignēti apgarotajām skumjām, kaut kas no Antuāna de Sentekziperī vienkāršajām patiesībām, kaut kas no baroka mūzikas dvēseliskā smalkuma.

Viņš pavisam noteikti ir savējais, un es ļoti ceru, ka viņam vēl ir ļoti daudz, ko teikt, jo es zinu daudzus, kuriem šie stāsti ir ļoti nepieciešami...

Ežēna Grīna filma «Mākslu tilts» kinoteātrī «K.Suns» skatāma svētdien, 24. septembrī plkst. 16:45

Ežēna Grīna filma «Katru nakti» kino «Rīga» Lielajā zālē skatāma šodien, plkst. 21:15 

Uz augšu