Kā sola jaunais mūziķis Goran Gora (22): ja visi projektā iesaistītie cilvēki labi uzvedīsies, šā gada novembrī iznāks viņa pirmais albums. Vēl pērn ap šo laiku mūzikas klausītāji pārcilāja jautājumu, kas tad īsti ir šis radioapritē iekļuvušās dziesmas «Slow Down» autors: kāds dienvidslāvs vai tomēr letiņš, līdz noskaidroja, ka — neviens cits kā pašu baldonietis Jānis.
Līdz šim daudzsološais dziesminieks izdevis vinila plati «2 Hands/4 Songs EP», kas nopērkama trijos veikalos Latvijā, kā arī Anglijā un Čehijā, un radījis par sevi noslēpumaina vienpatņa tēlu.
— Vai jaunais albums radies emocionālu uzplūdu iespaidā pēc piedalīšanās prestižajā mūzikas industrijas saietā «South By Southwest» Teksasā ASV šā gada pavasarī?
— Nebūt ne. Ar radošiem sprādzieniem tam nav nekāda sakara. Brauciens uz ASV bija ļoti jauka pieredze, taču neuzskatu to par ko tik ārkārtēju, lai sajūtu līmenī tas man liktu ierakstīt albumu tīri «aiz sajūsmas». Šis albums top jau piecus gadus, un, pat ja nebūtu neviena brauciena (uz Angliju, ASV, Vāciju, Zviedriju), tas būtu iznācis.
— Pēc konferences kādā intervijā atzini, ka mūziķi no Latvijas nevarēs sasniegt augstu līmeni, ja nemainīs domāšanu. Ko tu ar to domāji, un vai tāpēc tevi nesauc par augstprātīgu? Kā iespējams, tavuprāt, mainīt domu?
— Domu maina, mainot savu pasaules redzējumu, protams. Ja cilvēkam vienmēr licies, ka viņš ir pasaules naba, un neviens nekad viņam neliegs tā domāt, protams, šeit nekas nemainīsies! Un lai mani sauc par augstprātīgu, ja kādam tas tā izskatās. Kā ir patiesībā, jau redz tikai tad, kad skatās ar atvērtām acīm.
— Kā tu skaties uz vienādojumu Goran Gora = dziesminieks = eksporta cerība (vārdi gandrīz vienmēr preses publikācijās tiek minēti kopā)? Apzīmējumi nekaitina?
— Nē. Piekrītu.
— Pasaki, kas šajā pieņēmumā par tevi nav pareizs: Goran Gora tic horoskopiem, ir aizņemts ar pastāvīgu draudzeni, izvairās stāstīt, ka ir Latvijas Televīzijas ģenerāldirektora Jāņa Holšteina dēls, vislabprātāk mielojas ar pelmeņiem, sapņo par Islandi, tiecas pēc ģimeniskām vērtībām, tautiešiem atgādina Deimienu Raisu un periodiski attopas pie idejas, ka karjeru labāk veidot kā vienpatim?
— Horoskopi ir, manuprāt, diezgan neprecīza padarīšana. Nedomāju, ka būšana kāda dēlam maina manu mūzikas kvalitāti. Pelmeņiem nav ne vainas. Islande vēl joprojām mani aicina. Ģimene man ir jau 22 gadus, un vērtības tajā ir visaugstākās. Deimiena jaunais singls «Nine Crimes» ir diezgan vājš (diemžēl). Jā, es veidoju karjeru kā vienpatis, un no šā varianta netaisos atkāpties.
— Vai stereotipi tevi spēj iespaidot? Un kurš ir nepatiesākais stāsts, ko esi dzirdējis par sevi?
— Reti kad klausu stereotipiem. Nepatiesi par mani runā tikai Latvijā konkrēti žurnālisti. Citur pasaulē, pirms runāt, viņi izlasa visu informāciju un uzzina visus faktus.
— Vai tu makšķerē? Abi vecāki ar to taču aizraujas...
— Pāris reizes mūžā esmu to darījis. Nepatīk.
— Cik gadu vecumā sacerēji pirmo dziesmu un kam to nodziedāji? Vai tās nosapņo tāpat kā savu skatuves vārdu, vai arī sēdi lielās mokās un radi?
— Dziesmas pie manis nāk pašas un atnāk viegli. Pirmo dziesmu veltīju savai senai draudzenei, kam arī to nospēlēju. Viņa toreiz teica, ka neviens nekad viņai nav veltījis kaut ko tik skaistu. Tas, protams, vēl nenozīmē, ka dziesma tiešām bija skaista.
— Kā, tavuprāt, pietrūkst Latvijas mūzikā un kā ir par daudz?
— Latvijas mūzikā pietrūkst izdomas, oriģinalitātes un piezemētības (attiecībā pret sevi). Te ir par daudz problēmu, lai tās uzskaitītu vienā reizē. Vēl joprojām neatkāpjos no maniem paša vārdiem, ka šeit mūzikas bizness ir sapuvis. No pašiem pamatiem.
— Intervijās atzīsti, ka svarīgākā dzīvē ir ģimene un ka tu negribētu dzīvot nekur citur kā Latvijā, taču vienlaikus pieļauj sevis kā mūziķa aizklīšanu pa dažādiem pasaules ceļiem. Vai šie aicinājumi maz ir savienojumi?
— Aizklīst un dzīvot ir divas dažādas lietas, taču tās ir elementāri savienot. Aizbrauc, nospēlē koncertu, un nākamajā dienā brauc atpakaļ. Elementāri, vai ne?