C 21.01.2021.

Ainas mozaīka

FOTO: Publicitātes foto

«Tagad es domāju — tā ir mana laime, ka man dzīvē nav bijis šausmīgi par kaut ko jācīnās. Es tā — izelpoju, un vienmēr kaut kas atnāk. Un es to varu paveikt,» saka Aina Poiša, kuru atkal skatīsim televīzijas ekrānā. Vakar sarunu šovs «Aina» atsāka sezonu, nu jau trešo pēc kārtas.

Mācekles laiks

«Šī vasara bija skaista. Sākumā, kā jau visi, kas raduši daudz strādāt, apmulsu. Jo esi pieradis, ka visu laiku visur aicina, telefons allaž karsts. Bet pēc nedēļas sapratu, ka jābauda atpūta,» teic Aina un paceļ rokas tīkamā žestā. Saruna ar viņu ir patīkams piedzīvojums, tik dzīva, brīva un dabiska ir šī sieviete, kuras dzīves bagāžā ir gan dziedātājas karjera, gan režisores un skolotājas pakāpieni, gan psihoterapeites sarunu periods.

«Tie, kas mani pazīst, tā sacīt, vēsturiski, teiks — nonākšana televīzijā bija likumsakarīga. Izglītības un nodarbes bijušas dažādas, un visu to es kā mozaīku lieku kopā. Tīri empīriskā veidā uzkrāju bagāžu un tagad lieku raidījumā, cik nu ļauts tajā formātā, kas vienmēr būs ar robežām. Bet man galvā visu laiku ir savs redzējums, mans temperaments ir tāds, ka aktivitāte iet pāri malām, un nākas sevi bremzēt. Kad šovs sākās, uzreiz sev teicu — mīļā, saņemies, tev būs mācekļa loma. To nav tik viegli pieņemt. Šovbizness ir sistēma, kur kādam citam vienmēr būs taisnība,» nosmaida Aina.

Grūts bija pirmais gads. «Tolaik es nebiju pati. Grozies starp ietekmēm un zaudē identitāti. Un cilvēki saka — viņa nav īsta, un arī es pati skatos — esmu sevi pazaudējusi! Pats sev jau vislielākais kritiķis. Reizēm skaties un tā vien gribas — ar čību pa ekrānu!» Aina skaļi iesaucas un jautri smejas. Lūzums noticis pagājušajā gadā, kad «izkūņojos no tās čaulas, paņēmu drusciņ lielāku ietekmi, lai atrastu sevi. Un es domāju, ka ir atbilstošāk, ja manis tur ir vairāk».

Akmens sāk ripot

«Man jau bija 30 gadu, kad sāku režijas studijas Lūcijas Ņefedovas kursā. Kamēr dziedāju, nebija laika izglītoties. Bet nebija tā, ka es gribēju būt dziedātāja vai režisore. Es kā skaidiņa pa straumi plūdu. Esmu vispusīga, tādiem parasti ir grūti. Nokļuvu uz skatuves, man radās tāda iespēja — es to ņēmu. Visas nākamās iespējas nāca klāt, atrada mani, neesmu cīnījusies. Vienīgā cīņa — bērnam palika gadiņš, un es sapratu, ka laiks stāties augstskolā, ar savu gribu jāielec vienā konkrētā vilcienā, apgūstot ko akadēmiskāku,» atceras Aina.

Nokļūšana psihoterapijā arī bijusi nejauša. Latvijas Ģimenes centrā kursos apguvusi veselības mācību, tolaik strādājusi Ropažu vidusskolā. «Anita Plūme uzaicināja strādāt. Un es nokļuvu psihoterapijā, sfērā, par ko nebiju ne sapņojusi, ne domājusi. Tāpat ar televīziju. Es neesmu ideāla raidījuma vadītāja un droši vien tāda nebūšu, bet man nav tādas sajūtas, ka es būtu absolūti ne savā vietā!»

Ainai pat ir savs fanu klubs, jaunieši, kas paši viņu atraduši, no Marijas Naumovas apjūsmošanas pārnākuši pie Ainas. «Laikam šķitu interesanta tante, un viņi pārslēdzās. Viņi mani pārsteidza, nebiju ar tādu parādību saskārusies.» Televīzijas laikā daudz kas piedzīvots, daudz kam jāiemācās pārkāpt pāri. Izstāsti žurnālistam, cik ļoti priecājies, ka uzšūts kažociņš, bet uz žurnāla vāka parādās — Aina pa lēto uzšuj kažoku... «Es savā naivumā tikai dalījos ar jaunumu. Bet man ar to jārēķinās.»

Atver stāstus

Vasara bijusi lieliska arī tādēļ, ka bija daudz laika lasīt. «Es gribu, lai man ir bagāta izpratne par lietām, vēlos runāt ne tikai racionāli, bet atrast ceļu uz dvēseli, skart stīgas. Ir svarīgi, lai tu būtu vienmēr svaigs un interesants pats sev. Esmu pārliecināta, ka var palīdzēt tikai tad, ja tev ir, ko dot. Ja nav, māki īstajā laikā aiziet! Jo skanēt tur kā tukšai mucai... Es lūdzu visiem savējiem — dodiet man ziņu, ja redzat, ka es sevi atražoju, ja palieku tukša, bet maskējos... Ak, Dievs, ja es to nepamanītu!» Aina spēji un emocionāli uzsprikst.

«Scenārijus apspriežam pirmdienās, uzliekam to domu uz kājām. Bet, kad atbrauc raidījuma dalībnieki, jāsāk no nulles, jo viss mēdz izrādīties citādi. Tieši tas man patīk, cilvēki atnes to svaigumu. Tad es pati sevī varu atmodināt azartu, man tiešām ir patiesa interese, kā tas stāsts vērsies vaļā,» aizkulises atsedz Aina, ātri sarēķinot, ka sarunu šovam izgājuši cauri vismaz divi tūkstoši cilvēku, pērn svinēts 350. raidījums.

Gandarījums, kad cilvēki pēc tam pieņem svarīgus lēmumus. «Sievietes aiziet no vīriem, kas sit, no dzērājiem, maina dzīvi. Mēs palīdzam, lai gan īpaši to neafišējam. Prieks, ka iegūts uzticības mandāts, cilvēki pastāsta par kādu kaimiņu vai ģimeni, kurai vajadzētu palīdzēt. Priecē, ka neesam tikai tādi, kas ražo raidījumus, bet dodam iespēju redzēt, kas Latvijā notiek ar līdzcilvēkiem.»

Redaktors iesaka