Skanīgās un plašās balss īpašniece Ilva Šeškauska jeb Chilli reiz ar savu vokālu pārsteigusi pieredzējušus mūziķus un dziedot tricinājusi logus. Ilva nepazīst notis, tomēr pazīst baudu, ko viņai sagādā mūzika un dziedāšana. Lielus mērķus viņa sev neizvirza — vien mazus mērķīšus, kas palīdz dziedātājai attīstīties, nevis apstāties un gremdēties atmiņās par jau sasniegto.
— Kas atklāja, ka tev ir tik lieliska balss?
— Nezinu, kāpēc, bet to, ka man patīk dziedāt, slēpu gan no vecākiem, gan no draugiem. Es drīzāk atceros sevi sapņojam par dziedāšanu, nevis dziedam. Tagad, domājot par to, man šķiet, ka iemesls bija ļoti vienkāršs — man šķita, ka man īsti nesanāk. Tāpēc arī dziedāšanu vairāk izdzīvoju sevī.
— Kad tu beidzot atļāvies atklāt savu talantu?
— Man nemaz nešķita, ka man ir talants. Bet pirmoreiz publikai dziedāju tikai septiņpadsmit gadu vecumā. Māsa zināja, ka es smuki dziedu. Tāpēc viņa lika man saņemties un pieteikties kādā konkursā. Turklāt māsa mani brīdināja tā konkrēti. Viņa teica: «Beidzot saņemies! Es kaut vai uzcelšu tevi uz skatuves, bet tev ir jāuzstājas.» Mūsu pagastā notika «Dziesma manai paaudzei», es pieteicos un pirmoreiz dziedāju publikai. Biju izvēlējusies dziesmu «Laternu stundā».
— Kad nodziedāji un saņēmi skatītāju atzinību, beidzot atzini pati sev, ka tev ir talants?
— Vispār apkārtējo reakcijas dēļ biju mazliet šokēta. Skatītājiem ļoti patika, kā es dziedu. Un arī mūziķi, kas piespēlēja dziedātājiem, teica, ka liels talants esot atklājies. Sajutu novērtējumu, līdz ar to ieguvu spēku darboties tālāk.
— Ko tu uzdrošinājies nākamreiz?
— Nākamajā reizē jau uzdrošinājos aizbraukt uz kaimiņu pagastu un uzkāpt uz skatuves. Šis pasākums jau bija lielāks, tur sabrauca dziedātāji no dažādiem pagastiem. Man ļoti palīdzēja tas, ka atkal sajutu milzīgu atbalstu, kas mani uzmundrināja vēl vairāk. Tāpēc trešais tā laika drosmīgākais solis bija piedalīšanās šlāgeru festivālā. Sarunāju cilvēku, kas piespēlē, vēl kādu puisi, ar kuru varētu dziedāt duetā, un aizbraucu. Izvēlējāmies skaistas dziesmas, tādas kā «Baltā dziesma», «Laternu stundā» un vēl pāris. Tad mani uzrunāja kāda grupa, kas tieši meklēja solisti. Tie bija mūziķi, kas spēlēja dažādos pasākumos — ballēs, kāzās... Tas bija tiešām feins posms manā dzīvē. Kopā ar viņiem muzicēju aptuveni gadu. Dziedot šajā grupā, tikos ar daudziem cilvēkiem, piedalījos dažādos pasākumos, kas nav mazsvarīgi — arī iemācījos ļoti daudzas dziesmas. Tāpēc tagad mierīgi varu teikt, ka reti kuru dziesmu nezinu. Šajā laikā sapratu, ka mūzika un dziedāšana ir tas, ko tiešām vēlos darīt un kas man ļoti, ļoti patīk. Turklāt sapratu, ka daba man devusi visu, kas tam nepieciešams.
— Tad sekoja dalība «Talantu fabrikā»?
— Jā. Televīzijā ieraudzīju sludinājumu par pieteikšanos «Fabrikā». Asinis sāka riņķot straujāk, un sapratu, ka tā ir vieta, kur man jāiet. Gan ģimene, gan draugi mani ļoti atbalstīja un pabikstīja. Man šķita — labi, es pa savu Kurzemi varu padziedāt, bet Rīgā taču ir TĀDA konkurence! Turklāt arī pēc izskata neesmu standarta meitene. Iedomājos, ka arī tas varētu mazliet traucēt. Tomēr saņēmos, aizgāju un pieteicos.
— Konkurss neesot bijis viegls...
— Tā ir taisnība, viegli nebija. Un, braucot tramvajā uz Elijas ielu, kur notika konkurss, man trīcēja ceļgali. Šķita, ka es nekas neesmu, neko nevarēšu... Taču atlika man tikai pārkāpt slieksni, kad man burtiski pavērās enerģijas ūdenskritums — nezinu, kā to vēl citādi dēvēt. Es gāju ar tādu pārliecību, drosmi, ka pati par to brīnījos. Arī pārējie vēlāk teica, ka es esot sevi parādījusi kā drosmīgu lauku meiteni. (Smejas.)
— Zini, kāpēc izvēlējās tieši tevi?
— Aptuveni zinu. Kad iegāju telpā, kur sēdēja žūrija, iepazīstināju ar sevi un sāku dziedāt «Opus Pro» dziesmu «Rozā lietus». Kā vēlāk man stāstīja Arnis Mednis — es esot dziedājusi tik spēcīgi, ka sāka trīcēt logi. Es atceros žūrijas reakciju. Piemēram, Mednis izdvesa «Ou-u-u-u-u-u». (Smejas.) Bet, ja nopietni, es domāju, ka mani paņēma balss materiāla dēļ. Mūziķi jau saprot, cik svarīgs ir balss materiāls, kaut arī tas nav izkopts. Un vēl man šķiet, ka parādīju sevi arī kā personību, aktīvu meiteni.
— «Fabrika» ir gan slavēta, gan pelta. Tu esi pēlēju vai slavētāju pusē?
— Es neteikšu, ka visu atceros ar pašām pozitīvākajām emocijām. Savā ziņā man tas pasākums bija ļoti piegriezies, jo bija jāsniedz neskaitāmas intervijas par tiem laikiem, visa tā lielā uzmanība... Bet, ja es paskatos, ko no tā visa esmu guvusi, tās ir neskaitāmas lietas, galvenokārt jau pieredze un rūdījums. Arī muzikālā ziņā ieguvu ļoti daudz, daudz ko iemācījos. Kad jau ierakstīju solo disku, katru nedēļu bija uzstāšanās, vēl pa vidu trenēju balsi. Tas dod balsij formu. Un pilnīgi noteikti mana balss ir daudz labāka, nekā iestājoties «Fabrikā». Tagad arī labi pārzinu savu balsi un zinu, ko ar to varu izdarīt.
— «Fabrikas» «zvaigznes» ātri uzplaiksnī un tikpat ātri noriet. Tu joprojām darbojies mūzikā. Tas ir tavas centības rezultāts vai vienkārši sagadīšanās?
— Es uzskatu, ka lielais slavas burbulis ir pārsprādzis. Neteikšu, ka esmu mūziķu spicē. Kad uzvarēju, tas man bija liels pluss. Sākumā biju visiem vajadzīga. Pēc tam jau pieprasījums vairs nebija tik liels un atlika sākt pašai kaut ko darīt. Kaut gan varēju sēdēt un gaidīt, kad pie manis kāds atnāks un kaut kur uzaicinās. Es izvēlējos darīt. Pati esmu veidojusi koncertprogrammas, pati nodibinājusi grupu. Patiesībā cenšos visu izdarīt pati. Ja man pajautātu, kāds mērķis man ir mūzikā, es nevarētu atbildēt. Taču katru nedēļu izvirzu sev kādu mazu mērķīti, kuru ir salīdzinoši viegli sasniegt. Un, sasniedzot šos mazos mērķīšus, cilvēks ļoti ātri virzās uz priekšu. Toties, izvirzot vienu lielu, milzīgu mērķi, cilvēki bieži vien to nesasniedz, jo pavada ilgu laiku, vienkārši domājot, kā to izdarīt.
— Dzirdēts, ka pieredzējušie mūziķi jaunos pieņem nelabprāt. Kā tev izdevās iefiltrēties viņu pulkā un vēl sadraudzēties?
— Droši vien palīdzēja tas, ka Mārtiņu Freimani ieinteresēja mans balss materiāls. Viņš bija mani dzirdējis televīzijā, dabūjis manu numuru un piezvanīja. Viņš bija izlēmis, ka grib rakstīt man mūziku. Es no laimes nezināju, kur likties — pats Mārtiņš man zvana! (Smejas.) Tā caur darbu mēs iepazināmies tuvāk, un Mārtiņš atkal iepazīstināja mani ar Lauri un Rūtu Reinikiem. Iespējams, mūs vieno tas, ka visi esam tādi īsti lauku cilvēki. Izrādās, Mārtiņš bērnībā dzīvojis 15 kilometru attālumā no mana pagasta. Mums visiem ir līdzīgi uzskati, vienkāršība. Mūsu draudzība veidojās vienkārši un dabiski. Šādi draugi arī palīdz noturēties formā. Ja tev blakus ir cilvēki, kas daudz dara, tu nedrīksti atpalikt. Tā ir tāda mikrokonkurence.
— Tā jau nevar būt, ka mūziķa dzīve ir viens vienīgs rožu dārzs...
— Protams, visādi gājis. Pirmie gadi Rīgā vispār bija diezgan grūti. Varētu teikt, ka tā bija izmisīga sevis meklēšana. Psiholoģiski ir grūti tik pēkšņi ielēkt pilnīgi citā vidē — daudz lielākā, nežēlīgākā, ar pilnīgi citiem noteikumiem. Tas bija ļoti grūts periods, tīri psiholoģiski. «Fabrikā» viss šķita daudz vienkāršāk — viens koncerts, otrs, viss notiek, visi par tevi interesējas. Tur mēs visi bijām «zvaigznes», bet pēc tam visi par tevi aizmirst.
— Jūti, ka mainījusies attieksme pret tevi tavā dzimtajā pagastā?
— Starp citu, man bieži vien aizmirstas, ka es esmu «zvaigzne». (Smejas.) Es aizbraucu mājās, eju pa ielu un esmu vienkārši Ilva. Citi jūsmo — kā, tu, ko tu, cik daudz tu esi paveikusi! Bet es to tā neuztveru — es taču, atvainojos par izteicienu, ne sūda neesmu paveikusi. Neliegšos, esmu izjutusi pret sevi arī nelielu negāciju, kas droši vien ir skaudība. Taču lielākā daļa iedzīvotāju tur īkšķus par mani un priecājas.
— Tev vēl arvien ir lampu drudzis?
— Nu ja, bez tā jau nevar, pie skatuves nevar pierast. Jau tad, kad dziedāju kāzās un visādās ballītēs, man kājas trīcēja. Tagad nekas nav mainījies. Un vienīgais, kas man palīdz saņemties, ir saruna pašai ar sevi vientulībā. Nekādu talismanu gan man nav. Es vispār ļoti vieglprātīgi un pavirši izturos pret lietām — nepieķeros, diemžēl... Un, pat ja man būtu kāds talismans, es jau pēc nedēļas to droši vien būtu pazaudējusi. Tad man katru nedēļu būtu savs talismans. (Smejas.)
— Kas ir pats labākais, ko esi ieguvusi, saņemot drosmi pirmo reizi kāpt uz skatuves?
— Būšu banāla — tās ir atmiņas. Ar ko tik nav runāts un kādi cilvēki nav sastapti! Kaut vai vecās paaudzes mūziķi, aktieri, par ko esmu bērnībā jūsmojusi. Esmu viņus ne tikai sastapusi, bet ar viņiem iepazinusies un sarunājusies. Vienu zinu droši — man būs, ko pastāstīt saviem bērniem un mazbērniem. Bet pašā pamatā vērtīgākais ir tas, ka daru to, kas man tiešām ļoti patīk un mani sajūsmina.
— Vai tev izdodas ar mūziku nopelnīt pietiekami daudz naudas, lai varētu normāli dzīvot?
— Pietiekami, lai izdzīvotu, bet nepietiekami, lai es veidotu savu nākotni — ieguldītu naudu, veidotu ģimeni. Tieši tāpēc mācos augstskolā, studēju sabiedriskās attiecības un darbojos vēl paralēli citā jomā. Daru to nākotnes vārdā, jo es noteikti vēlos ģimeni — vīru un bērnus. Daudzi man vaicā, kā es to visu varu paspēt. Es uzskatu tā — paspēt var visu, ko grib paspēt. Bet to, ko nemaz negrib paspēt, arī nevar izdarīt.