Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/14/8997759t1h3f0b.jpg)
Lai gan pāris RB lasītāju telefonzvani atklāja, ka eksistē arī mājas ar labu auru, taču 12. un 19. oktobra «Atklātajās sarunās» publicētās vēstules liecināja, ka vairāk ir slikto piemēru. Šoreiz vēl Annas stāstiņi iz dzīves par mājām ar ļoti sliktu auru, kas saistīti ar traģiskiem notikumiem divās ģimenēs (saprotamu iemeslu dēļ mainīti personu vārdi un dažas detaļas, jo notikumi ir patiesi).
Liktenīgā izvēle ar vannu
Tie bija pagājušā gadsimta 60. gadi, kad jaunie zootehniķi Dzintra un Ivars ieradās tolaik slavenajā sovhozā «Mūsu zeme». Tikko nosvinētas kāzas, diplomi kabatā... Nav nekāds brīnums, ka jauniešiem šķita - visa dzīve ir viens vienīgs rožu lauks. Drīz vien pieteicās arī pirmdzimtais - Juris, divus gadus vēlāk - Oskars. Jaunajai ģimenei radās iespēja celt savu māju, jo Ivars bija sovhoza galvenais zootehniķis, bet tika piedāvāts arī dzīvoklis sovhoza jaunajā trīsstāvu namā. Tā kā tajā laikā brīnums vien jau šķita pa krānu tekošs siltais ūdens, tad jaunā ģimene izvēlējās četristabu dzīvokli. Saules apspīdētie gadi it kā turpinājās... Un tad ģimeni satrieca pēkšņa traģēdija.
Juris trīspadsmit gadu vecumā pēkšņi aizgāja bojā... mazgādamies vannā. Tika izveidota speciāla komisija, veiktas visādas ekspertīzes, bet neko būtisku neatrada. Palika pieņēmums, ka vanna nav bijusi pareizi iezemēta. Sīkāk nezinu šī notikuma detaļas, bet domāju, ka pēc nelaimes elektrodrošība mājā tika rūpīgi pārbaudīta. Bet pagāja desmit gadu, un ģimeni satrieca jauna traģēdija: tieši tāpat, mazgājoties vannā, mira Ivars. Pēc tam Dzintra kopā ar jaunāko dēlu Oskaru pameta gan slaveno sovhozu, gan ciemu, kur pavadīts ceturtdaļgadsimts. Tā arī nezinu, kur viņi šobrīd mīt, esmu dzirdējusi, ka Oskaram ir laimīga ģimenīte, Dzintra pilda vecmāmiņas funkcijas...
Tomēr mieru nedod jautājums: kā tas varēja gadīties, ka divi cilvēki no vienas ģimenes gāja bojā tik līdzīgos, līdz galam tā arī neatklātos nelaimes gadījumos?
Ozolkoka kāpnes uz otro stāvu
Otrais stāsts ir par Gaidu un Arni. Jā, uzreiz gribas piebilst, ka gan pirmais, gan otrais stāsts taču ir tik vienādi! Tomēr dažas nianses atšķiras. Sakiet, ko gribat, bet abos gadījumos es nekādi nespēju izskaidrot - kā gan var būt divas tik pilnīgi vienādas sakritības!? Vai tik tā nevarētu būt kaut kāda saistība ar mājas ļauno auru?
Gaida un Arnis apprecējās pēdējā kursā un ieradās kādā Latvijas mazpilsētā kā diplomēti celtnieki. Arnis kļuva par pilsētas galveno arhitektu, Gaida strādāja viņa pakļautībā par pilsētas plānotāju. Dievs šo ģimeni svētīja ar trim dēliem: Ritvaru, Gati un Pēteri. Daudzus jo daudzus gadus ģimene nodzīvoja piešķirtajā daudzdzīvokļu miteklī, bet garajos darba gados bija iekrāta paprāva naudas summa, lai celtnieku ģimene varētu atļauties lepnu savrupmāju. Trīs stāvi, baseins pagrabā, sauna un citas ekstras jau pašas par sevi raksturoja šo skaisto celtni.
No plašās halles pirmajā stāvā veda ozolkoka kāpnes uz otro stāvu. Un tās tad arī izrādījās liktenīgās sliktās auras nesējas. Neilgi pēc ievākšanās mājā pa kāpnēm nokrita Arnis, lauza sprandu un uzreiz bija pagalam. Dēli jau bija izveidojuši savas ģimenes un dzīvoja citās pilsētās. Pēc tēva bērēm Gatis vēl nedēļu nolēma padzīvot pie bēdu sagrauztās mammas, kad sekoja jauna traģēdija: arī Gatis nokrita pa kāpnēm un nositās. Pēc tam Gaida ātri vien pārdeva māju un, cik esmu informēta, pārcēlās dzīvot pie jaunākā dēla Rīgā. Kas tagad risinās viņas mājā, atklāti sakot, vairs nezinu, jo sen neesmu tai pusē bijusi...
Laikam jau tiešām, pirms iegādājamies māju vai dzīvokli, derētu painteresēties, kāpēc īpašums tiek pārdots un kāds dzīvesstāsts ir iepriekšējiem saimniekiem. Diez vai namā, kur notikuši tik traģiski notikumi, būs laba dzīvošana.