Ar koncertu Valmierā pirms nedēļas aizsākās skaļi pieteiktā koncerttūre ««Tumsai» – 15, Freimanim – 30». Kā jau pirms šāda liela mēroga pasākumiem ierasts, grupas vokālists Mārtiņš Freimanis ir ārkārtīgi aizņemts, skrienošs, taču intervijām pretimnākošs.
Grupas «Tumsa» labāko dziesmu izlases prezentācija, filmēšanās, dalība dažādos raidījumos, intervijas, fotografēšanās, mēģinājumi, gatavošanās koncertiem, šuvējas apciemošana, jaunu dziesmu rakstīšana utt., u.t.jpr. – ne katram būtu pa spēkam izturēt šādu ritmu, ja tas viss jāpaveic praktiski viena mēneša laikā. Mārtiņš Freimanis to spēj – vismaz iepriekš vienmēr ir spējis.
Balzams netiek krāpts
– Pirms jubilejas koncertiem šobrīd esi ļoti skrienošs...
– Nav jau tikai jubilejas koncerti vien: vēl jāizdod albums Putnu ballei, Laurim [Reinikam] jāsaraksta teksti, mēģinām līdz vēlam vakaram – vēl ir desmitiem lietiņu. Ir ko norauties. Brīvāks brīdis būs tikai pēc pēdējā tūres koncerta Ķīpsalā, tātad 11. novembrī gan es atļaušos izslēgt telefonu un klusībā viens pats mājās svinēt Lāčplēša dienu.
– Koncerttūres pieteikums ir kā skaļš un pompozs paziņojums – ««Tumsai» – 15, Mārtiņam Freimanim – 30»... Drusku māni klausītājus, jo tev taču tikai nākamgad būs 30!
– Kas tur, pāris mēneši šurpu vai turpu! Ja nemaldos, tad arī «Tumsai» īstā dzimšanas diena ir 23. novembris. Mēs nedaudz pasteidzinājām notikumus. Bez tam – Raimonds Pauls taču joprojām nav beidzis svinēt 70 gadus (smejas)!
Patiesībā – tas domāts kā joks. Šogad visi nenormāli svin jubilejas, mēs arī vasarā sēdējām un izdomājām, ka vajadzētu par to mazliet paņirgāties. Tā arī tapa: «"Tumsai» – 15, Freimanim – 30». Smieklīgi! Bet, ja tā padomā, ja mums šis pasākums izdosies tikpat labi kā lielkoncerts pirms diviem gadiem Ķīpsalas hallē, kad «Tumsa» svinēja savu 13 gadu jubileju – tas arī tāds kā bija joks, jo kurš tad svin 13 gadus! –, mēs varētu ik pēc diviem gadiem rīkot šādus koncertus, kā olimpiskās spēles.
– Toreiz uz jubilejas koncertu Ķīpsalā atnāca aptuveni 7500 klausītāju, kas ir absolūts rekords šai hallei. Kā tu domā, kas ir tas īpašais, kas tādu klausītāju pūli piesaistīja «Tumsas» koncertam?
– Mēs sevi nepozicionējam kā baigi nopietnu grupu, to atstājam [Ainaram] Mielavam. «Tumsa» allaž spēlējusi koncertus kā mazu teātra izrādi, kurā pamazām iesaistām visus klausītājus. Divarpus stundas jānotur klausītāju uzmanība, lai viņiem nekļūst garlaicīgi. To mēs arī maksimāli cenšamies darīt. Uzdziedam, pavelkam mazliet uz zoba viņus, pavelkam paši sevi. Šobrīd tas tiks uzvests uz lielās skatuves, bet atmosfēra būs tāda pati, kā Tumsai spēlējot mazos klubiņos. Arī šogad cilvēki atnāks un divarpus stundas varēs vienkārši izklaidēties. Tie būs kā svētki – būs jautri, būs dejas, būs dažādi pārsteigumi.
Lielkoncertu rīkošana joprojām Latvijā balstās uz entuziasmu, un cerams, ka arī šoreiz izvilksim pa nullēm, lai pēc tam nebūtu jādodas verdzībā. Ja nebūtu sponsoru – SEB Unibankas un Cēsu alus –, tas būtu neiespējami.
– Tātad Guntara Rača novēlējums, lai atbalstītāju rindas paplašinātos ar tevis iecienītā Rīgas melnā balzama ražotājiem, cik noprotu, nav materializējies...
– Nē. Ir bijuši mēģinājumi, taču tur [Latvijas balzamā] visu laiku mainās valdes, vēl kaut kas mainās, un tā viss nojūk.
– Taču dzēriena šķirni tāpēc negrasies mainīt?
– Starp citu – labu ideju man tikko piesviedi. Laikam jāiedzer balzams, varbūt pāriet galvassāpes...
Nopietns līdz skatuvei
– Darbu tev ir tik daudz, ka nav skaidrs, kā tu tos tehniski sakārto. Ir kaut kāda piezīmju grāmata, kurā viss tiek ierakstīts?
– Man ir bībele somā, tur viss ierakstīts. Taču par laikiem neko neatceros, par tiem manā vietā atceras [«Tumsas» menedžeris] Mareks. Man šobrīd ir tāds haoss galvā, ka nesaprotu, kur es atrodos, kur man ir jābūt, kur – nav jābūt, kāds ir mēģinājumu plāns, bet vēl taču ir intervijas, fotografēšanās.
– Ir bijuši arī tādi momenti, kad zvana – Freimani, kur tu vazājies, tev taču jau sen jābūt tur un tur?
– Protams! Man gan neļauj nekur tālu aizklīst, turklāt kategoriski aizliegts izslēgt telefonu. Man regulāri zvana telefons (arī intervijas laikā tas zvana gandrīz nepārtraukti, bet, Mārtiņam fotografējoties, to ar vārdiem: «Mārtiņa telefons klausās!» ceļ menedžeris Mareks – S.V.), turklāt pašlaik zvana tik daudz, ka baterija iztur tikai vienu dienu. Nekas, man līdzi ir lādētājs.
– Bez mūzikas vēl taču ir arī filmēšanās filmā «Dancis pa trim»...
– Ai, to mēs pabeidzām, tas bija drausmīgi! Sabāzām visu filmēšanos divās nedēļās, no sešiem rītā līdz divpadsmitiem vakarā, lai pirms koncertiem būtu brīvāk. Tas bija briesmīgi, drausmīgi – katru rītu celties sešos, es domāju, ka no tā visa apvemšos, man tā patīk no rītiem pagulēt! Kad ir brīvāks brīdis, atvelcies mājās, ķeries pie sintezatora, raksti dziesmas, bet tev jau zvana no studijas: «Nu, kad atnesīsi dziesmiņas, Putnu ballei jādod albums ārā...» Brīžiem paliec dusmīgs pats uz sevi, jo ir tāda sajūta, ka sanāk baigā haltūra.
– Plus pie visa tu vēl esi uzņēmies kāda raidījuma vadīšanu?
– Jā, otrdienās, klusi, mierīgi un bez liekas reklāmas, LTV 7 raidījuma «SeMS» ietvaros vadu problēmraidījumu kopā ar Kristīni Pekuli. Runājam par ļoti nopietnām tēmām, tas nav nekāds hi, hi, ha, hā. Pieaicinām pieaugušos – ekspertus, pretī nosēdinām veselu baru ar pusaudžiem un ļaujam viņiem savā starpā izrunāties. Ir gadījumi, kad studijas viesi nāk klajā ar kādām atklāsmēm, sāk šauties ārā visādas lietas. Mēs gan uz to mēģinām viņus izprovocēt, ja jau nevar par to mājās parunāt, tad varbūt vismaz šeit, šajā raidījumā. Piemēram, nesen kāds puisis stāstīja, kā viņš skolā jau deviņus gadus smagi cietis no vardarbības, bijis spiests mainīt skolu, cilvēkam beigās pat sagrauta pašapziņa.
Man patīk parunāt par šādām lietām, jo arī pats dzīvē esmu ļoti nopietns cilvēks. Uz skatuves ir pilnīgi cits Freimanis – tur man patīk ārdīties, ākstīties, bet dzīvē esmu kluss un mierīgs. Nu, vienīgi šad tad, ja paņemu vairāk uz krūts, tad gan nāk ārā trakas lietas.
Sapnis par mierīgām vecumdienām
– Vai dažkārt nerodas doma – kam šī skriešana, nu kam tas vispār vajadzīgs?
– Protams, bet kuras radošas profesijas pārstāvim gan laiku pa laikam neuznāk šāda doma?! Liekas – nafig, būtu labāk strādājis «Drogās» par pārdevēju...
Taču, tikko kādu laiku neko nedari, tā iestājas maza histērija. Pēc lielākiem koncertiem arī vienmēr iestājas radošā depresija, tas ir, milzīga tukšuma sajūta. No tās man visvairāk bail. Labi zinu, ka tā būs, tā bija arī pēc Ķīpsalas koncerta pirms diviem gadiem: visu laiku skrien, kaut ko dari, esi sevi uzkurinājis līdz tādai pakāpei, ka nav pat laika no rīta aiziet normāli uz tualeti pakakāt, jo esi aizgulējies. Pēc tam, kad viss kā ar nazi ir beidzies, nākamajā rītā piecelies, nekas nav jādara, un iestājas tukšums. Varu aptuveni iedomāties, kā jūtas sievietes pēc bērna iznēsāšanas, kad iestājas pēcdzemdību depresija...
– Ko tu dari ar savu radošo pēcdzemdību depresiju?
– Zvanos visapkārt un krītu visiem uz nerviem. Vai metos ar galvu iekšā nākamajā projektā.
– Kādreiz tu teici, ka šādos brīžos kaut ko saimnieciski paķimerējies dzīvoklī.
– Jā, tagad gan man tur viss ir aizaudzis ar micēliju (smejas). No rīta celies un kaut kur ej, neko pievākt nav laika, un, kā draugi saka, tagad man esot vēl viens mājdzīvnieks: uz galda aug istabas augs – micēlijs.
Mājās ēst netaisu, tikai ļoti retos gadījumos, bet, tā kā regulāri manam dzīvoklim iet pāri visi ēšanas raidījumi, uz galda tiek atstāts arī viss pagatavotais. Kaut ko ātri sataisi un noliec, tā tas micēlijs uzaug. Šodien arī – attaisīju ledusskapi, bet tur kaut kādi aizvēsturiski, stipri nožēlojami salātiņi. Nesapratu, kas tur smird!? Kaut ko laikam biju pagatavojis. Nē, gatavot protu, ko visu studijas gadi neiemāca!
Jau tagad gaidu to brīdi, kad man būs jāsludina SOS signāls – nekādi nevaru pabeigt remontu, pat drēbes vēl nav izkrāmētas no maisiem. Zeķes nevis mazgāju, bet visu laiku pērku jaunas, ir iestājies akūts apakšbikšu trūkums organismā utt. Gribu beidzot to remontu pabeigt, jo visu laiku dzīvot šādos apstākļos nav īpaši patīkami.
– Līdz šim dzīvokli īrēji, tagad beidzot to nopirki?
– Nē, īrēju! Noslēdzu līgumu uz pieciem gadiem par nemainīgu cenu. Negribu ņemt bankā kredītu. Turklāt – parēķināju, ja ņemtu kredītu par šādu dzīvokli – jo man joprojām gribas dzīvot Rīgas centrā, nevis kādā nomalē –, nāktos maksāt divreiz vairāk nekā tagad.
– Droši vien tad tev jau apnikuši draugi, kas klāsta, ka «padomā, to, ko tu tagad maksā kādam par īri, varētu maksāt par savu dzīvokli»?
– Noriebušies līdz kaklam! Es taču neņemšu kredītu uz 40 gadiem, Jēzus, ar šādu dzīvesveidu nenovilkšu līdz 70 gadu vecumam, tas taču ir vairāk nekā skaidrs! Iedomājies, 70 gadu vecumā nomaksāt pēdējos kredītprocentus, apskatīties apkārt un teikt: «Tagad tas ir mans!» Man tas liekas ļoti smieklīgi!
Zini, labāk dzīvoju mierīgi, nebojājot nervus, ka zvanīs no bankas un draudēs par maksājumu kavējumiem. Izdomāju, ka kādreiz nopirkšu sev lauku māju. Sakrāšu naudiņu un samaksāšu visu uzreiz, nevis ņemšu kredītu. Tas ir mans mūža sapnis: guļbaļķu mājiņa ar bibliotēku un dārzu smukas upītes krastā. Tās varētu būt Freimaņa mierīgās vecumdienas.
Patiesā privātā dzīve
– Kā tev izdodas nosargāt savu privāto dzīvi? It kā tevi intervējuši neskaitāmas reizes, tomēr tikai pavisam nesen žurnālā «Patiesā Dzīve» parādījās gandrīz neticams stāsts, ka tava māte atrodas psihoneiroloģiskajā slimnīcā un pat vairs neatminas, ka viņai bijis dēls; tēvs – jūrnieks – noslīcis, kad trio «F.L.Y.» piedalījās «Eirovīzijā», utt.
– Esmu iemācījies savas privātās lietas turēt tikai pie sevis un sev tuvāko cilvēku lokā, bet pārējiem gar to nav nekādas daļas. Uz šo interviju mani pierunāja [žurnālists Juris] Vaidakovs, viņš man ir bērnības draugs, esam Aizputē auguši kaimiņos. Viņš mani uz šo stāstu lauza jau kādu gadu, arī pašam apriebās no visām intervijām svītrot ārā jautājumus par manu tēvu un māti. Juris man teica: «Izstāsti, un vienreiz būs miers, neviens vairs par to neko neprasīs, visiem būs viss skaidrs!» No vienas puses – varbūt viņam arī taisnība, tas ir izstāstīts, un pofig rudzi!
– Sabiedrībā tev vispār izdodas uzvesties ļoti dabiski, vismaz no malas liekas, ka nekad neesi sevi turējis grožos, uztraucoties par to, ko kāds kaut ko ne tā uzrakstīs vai ne tā tevi nofotografēs!
– Pat vairāki dzeltenie žurnālisti man ir teikuši – īstenībā tu esi garlaicīgs! Visu dienu strādā, vakarā pasēdi kādā krogā, nav jau par tevi ko rakstīt! Tev pilnīgi pie pakaļas, ko velc mugurā, kad ej uz kādu pasākumu, līdz ar to modes lapās mani neviens neapd***, jo nav jau interesanti! Labi, šo stāstu izstāstīju, bet ar visu pārējo man izdodas kaut kā mierīgi dzīvot. Tiesa, nav jau arī ko slēpt.
– Nu jā, sievas nav, bērnu nav, tikai suns, kas jau gandrīz slavenāks par pašu...
– Man bija gadījums Saldus benzīntankā. Reiz no rīta ar Pepi stāvam, iet garām divas pensionārītes. Viena vēl tā ieskatās sejā, tad paskatās uz suni un iesaucas: «Vai, Pepīte, tad jau arī kaut kur Freimanim tuvumā jābūt!» (Pa to laiku sunīte kāpj ar ķepām uz galda un izrāda tik uzstājīgu interesi par alus kausu, ka Mārtiņš spiests bārmenim uzsaukt: «Atnes Pepei alu, citādi viņa Sandrim visu izdzers!» – S.V.)
– Kas viņai vislabāk garšo?
– Vispār – putas. Tumšais alus viņai negaršo, tikai gaišais. It īpaši Cēsu alus, tā ka Cēsu alusdarītava izdarījusi pareizo izvēli, mūs sponsorējot. Viņa vispār ir prātīga – nekad nepiedzeras. Tikai reiz Jāņos, kad staigāja visiem apkārt, diedelējot alu, un katrs domāja, ka tikai viņš tas izredzētais, kas Pepei dod alu. Tā viņa pie ugunskura izrubījās, bet otrā rīta ostīja pudeļu kakliņus – laikam meklēja, kur salāpīties.
Vēl man ir žurks un bruņrupuči, bet papagailis Košums aizdevās tālēs zilajās – izlidoja pa logu. Kad esmu prom, tad draugi nāk un piekopj visu to baru – viņiem ir izdalītas dzīvokļa atslēgas. Man viss ir labi, neesmu viens pats, arī par alkoholiķi sevi nevaru uzskatīt, jo alkoholiķi dzer vienatnē, bet es – kopā ar suni (smejas).
Prieka formula
– Tu saki – gribas mierīgi dzīvot, bet kas tad tā par mierīgu dzīvi, pie šādas darba slodzes!
– Jāsteidzas dzīvot ātri, jo nekad nevar zināt, kas ar tevi notiks. Man pārmet, ka pārāk daudz rakstu dziesmas: Freimanis ir visur, Freimanis raksta tam un tam... Bet kas notiks, kad kādreiz vairs nevarēšu rakstīt?! Kamēr prece pieprasīta, kāpēc nerakstīt? Vai tad ražotājs pārtrauc ražot savu produkciju, ja prece ir pieprasīta? Protams, ne! Ja tev ir iespēja to darīt, un es jūtu, ka man ir tā iespēja, tad kāpēc gan ne?! Tad jau arī Raimondam Paulam vajadzētu pārmest, ka viņš raksta pārāk daudz, bet ko mēs bez viņa dziesmām darītu?! Lai kā tu varbūt negribētu to atzīt, bet arī tās visas zini un varētu nodungot. Mūsu tautas bagātība ir dziesmas, un, ja tev ir iespēja tās rakstīt, tad tas ir jādara, jāraksta arī tiem, kam tās iespējas varbūt nav dotas.
Man personīgi mūzika ir vajadzīga, lai radītu kādas sajūtas. Neuzskatu, ka jānodala – laba mūzika vai slikta mūzika. Labi, ir šlāgeris, taču ir ļoti daudz cilvēku, kuru sapratnes līmenis aprobežojas ar šlāgeri, un viņiem tas rada prieku, viņiem ir vajadzīga šāda mūzika. Arī alternatīvā mūzika – viņiem ir savi pasākumi, taču arī viņi spēlē, lai varētu kādam to uz skatuves atrādīt. Kāpēc gan citādi viņi to spēlētu, ne jau tāpēc, lai mājās pagrabā to atspēlētu vecaimātei!
Nesen Goran Gora kādā intervijā izteicās, ka Latvijas šovbizness ir sapuvis. Nu, tad es gribētu tam mazajam, zaļajam gurķim pateikt, ka viņš uz tās komposta kaudzes taisa savu karjeru. Labāk esmu sapuvis un šajā komposta kaudzē nekā tāds zaļais, kurš bez tās komposta kaudzes neko neizdarīs.
– Pirms diviem gadiem sēdējām šajā pašā krogā «Sarkans», arī tuvojās «Tumsas» lielkoncerti, uz galda bija balzams un alus, vienīgā atšķirība, ka toreiz šeit varēja smēķēt. Vai tev dažkārt nerodas sajūta, ka dzīvo tādā kā ritenī?
– Tāpēc jau man patīk palīdzēt jauniem mūziķiem. Kad parādās jauna grupa, tā rada papildu konkurenci, arī pašam. Man pārmet, ka «H2O» pārāk izklausās pēc «Tumsas». Bet tāpēc jau man arī tā patīk! «H2O» nav vēl viena «Tumsa», viņi izklausās citādi.
Atklāju vienu paradoksālu lietu, ka «Tumsa» ar katru gadu kļūst aizvien nenopietnāka. Vecuma marasms? Nezinu. Es to raksturotu ar vienu lietu: kad tev ir 18–19 gadu, tad šķiet, ka pasaule ir baigi nopietna lieta, meklē kaut kādas sakarības, analizē mīlestību utt. Bet paiet kādi desmit gadi, un saproti, ka tā dzīve ir viens liels šarašņiku kantoris! Kāpēc par kaut ko gruzīties, labāk priecāties, jo ar katru gadu tas priecāšanās laiks paliek aizvien īsāks.
Jo vairāk par kaut ko raizējies, jo sliktāk kļūst, tātad recepte ir vienkārša – labāk priecāties!