Arī Rīgā 20. novembrī ieskanējās un ar savu valdzinājumu apbūra austrāliešu izcelsmes rokmūziķa, dziedātāja, rakstnieka, filmu mūzikas autora un scenārista Nika Keiva ciniski melanholiskais baritons un viņa pavadošās grupas «The Bad Seeds» groteskie mūzikas stāsti.
Jau pēc «West Country Girl», kuru mūziķi atskaņoja kā pirmo skaņdarbu, bija jūtams grandiozs enerģijas lādiņš. Tā vien šķita, ka nu jau 49 gadus vecais Keivs to neizturēs un nespēs vairs izdvest ne skaņas. Taču jau dziesmas vidū sarosījās fani, kas pameta savas sēdvietas, lai dotos tuvāk elkam un kustībā baudītu koncerta priekus. Jau pēc mirkļa pulsējošais pūlis aizsedza sēdētgribētāju redzesloku.
Dīvaini, taču balkonā, kurā bija arī mana sēdvieta, pirms koncerta notika kāda degvīna degustācija ar cienastiem un (jāatzīstas) visai gardiem kokteiļiem. Tur pamanīju kādu puisi un meiteni. Viņi noteikti nebija pazīstami, taču brīvu vietu nebija atlicis daudz. Viņi apsēdās vienu rindu pirms manis. Blakus.
Liriski smeldzīgās noskaņas, šķiet, visvairāk aizkustināja tos, kuri vēl jauni būdami aizrautīgi klausījās Keiva mūziku – rokās sadevušies ģimenes pāri pēc 40, kuri droši vien uz koncertu devušies uzreiz no darba. Viņi no ikdienas rūpju ielenktiem cilvēkiem pārvērtās spārnotās būtnēs priekā mirdzošām acīm.
Veikli zibošie klavieru taustiņi un ritmiskais pavadījums savija skaistumu un šausmas. Šķiet, šoreiz droši var teikt– šausmīgi skaisti.
«Deanna» laikā jau vismaz puse zālē sēdošo fanu drūzmējas pie skatuves, Keivs «izdala» pāris rokasspiedienus, atgriežas pie taustiņiem un ieslīgst atpakaļ dziesmā.
Šarmantās, bet grandiozās «Weeping Song» pirmās taktis gluži vai hipnotizēja. Uz brīdi novērsos no Keiva, lai tumsā paspētu piefiksēt sajūtu šim pasākumam veltītajā kladē, kad ieraudzīju, ka nepazīstamie cilvēki vienu rindu pirms manis skūpstās... Manierīgā improvizācija, trāpīgie vārdi un akordi. Šajā brīdī šķiet, ka mūzika ir vienīgā lieta, kas spēs izglābt pasauli, kad tai būs vajadzīga palīdzība.
Skan «Cannibal's Hymn» un Keivs dūc par to, ka kādam ir sirds, bet viņam – atslēga. Nebūt ne pārsteidzīgi, jo šķiet, ka aizslēgtas palikušas vien to sirdis, kuri palikuši sēžot un īdot par to, ka kāds nostājies priekšā baudot Niku Keivu un «The Bad Seeds» tuvāk skatuvei.
Skaists stāsts neglītai pasaulei - «Rock Of Gibraltar» – uzbur nodevību un tajā pašā acumirlī jau ir uzbūris patvērumu no tās. Ieskanās arī ģitāra Keiva rokās un šķiet, sirds saka, ka koncerts ir tikko sācies, lai arī pamazām uzvirmo skumjas par koncerta beigu tuvuma sajūtu prātā.
Melanholija un «God Is In The House». Fani dzied līdzi. Priecē tas, ka lielākā daļa cilvēku zina dziesmu vārdus un nekautrējas ne vien klausīties, bet arī piedalīties mākslinieku stāstā.
Pēc pāris dziesmām Keivs un «The Bad Seeds» pamet skatuvi. Pūlis ar aplausiem lūdz mūziķus izpildīt vēl kādu skaņdarbu un ekscentriskais tēls samta uzvalkā pēc dažiem mirkļiem ir atgriezies ar savu komandu un izpilda tik ļoti gaidītās un pazīstamās «People Just Ain’t No Good», «Lime Tree» un «Lucy».
Koncerta apmeklētājiem pirmdien izdevās arī trešo reizi «atgriezt» Keivu ar grupu uz skatuves. Tiek uzburti jauni tēli, pasaku meistars nemaz neizskatās noguris. Skan «Nobody's Baby Now» un tās tiešām ir atvadas.
Protams, ka varētu gari un plaši runāt par to, cik laba bija skaņas kvalitāte, cik daudz vai maz bija vietas, kāda bija redzamība un kāda bija publika, kāda bija dzērienu izvēle pirms koncerta un cik mīksti krēsli... Taču, manuprāt, šoreiz svarīgākais bija uzklausīt savām ausīm ciniski patiesos stāstus, kurus Keivs, šķiet, stāsta no sirds.