Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Rūdolfa Heimrāta mākslinieciskais sniegums pilnībā attaisno tam veltītos cildinošos apzīmējumus
Vēl tikai šodien Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā var pagūt apskatīt izstādi Rūdolfs Heimrāts (1926–1992). Tekstilijas. Keramika. Skices. Fotogrāfijas. Tā iekļaujas daudzveidīgo pasākumu virknē, kas saistāmi ar tekstilmākslas jubilejām, kalpojot kā atgādinājums par izcilu latviešu mākslinieku. Ne velti Rūdolfs Heimrāts tiek dēvēts par tekstilmākslas tēvu Latvijā.
Prelūdija
Rakstu krājumā Latviešu padomju lietišķā māksla (1960), kas tapis vēl pirms augstākās izglītības ieviešanas lietišķās mākslas nozarē, uzkrītoši parādās dominējušais vēsturiskais skatījums. Galvenais, lai neteiktu – vienīgais lietišķās mākslas raksturlielums ir tautiskums. To varbūt var attaisnot ar faktu, ka grāmata tiecas sniegt ieskatu lietišķās mākslas vēsturē, taču arī laikmetīgie piemēri ieturēti tautiskās daiļamatniecības garā.
Tekstilmākslas izpratni ilustrē sadaļa Audumi. To ievada apgalvojums: «Viena no ievērojamākajām latviešu tautas mākslas vērtībām ir etnogrāfiskie audumi [..], kuru darināšanas tradīcijas pārdzīvojušas gadsimtiem ilgu attīstības ceļu un turpina dzīvot vēl šodien mūsu republikas pilsētu un lauku rokdarbnieču darbos.» (152. lpp.)
Tautiskā un modernā nošķīrums – ar uzsvaru uz pirmā nozīmīgumu – turpinājās arī sešdesmitajos gados, kad audumu nozares spēks bija «gadsimtu gaitās izveidotās novadu tradīcijas, republikas pašdarbnieču pulciņi» un Rīgas un Liepājas lietišķās mākslas vidusskolu pasniedzēju, kā arī tās audzēkņu nopelni. Uz šī fona līdzās dažiem citiem māksliniekiem ievērojams Rūdolfs Heimrāts, kurš ejot «savdabīgu ceļu audumu darināšanā» un «ir jaunu iespēju meklētājs dekoratīvo audumu rotāšanā» (171./172. lpp.) 1960. gadā top viņa figurālais, tematiskais gobelēns Uz Dziesmu svētkiem, kas tiek vērtēts kā jauno tendenču uzrādītājs. Tajā risināta sabiedriski nozīmīga tēma, bet darba izcilās mākslinieciskās kvalitātes ļauj to nodēvēt par monumentāli dekoratīvo mākslu.
Lūzums
Tekstilmākslas nodaļas izveide Rūdolfa Heimrāta vadībā 1961. gadā vienlaikus ar citām amatnieciskas ievirzes nodaļām kļuva par svarīgāko atskaites punktu Latvijas profesionālās lietišķās mākslas vēsturē. Tiesa, iespēja akadēmijā apgūt lietišķās mākslas nozares ir bijusi arī iepriekš (uzskatāmākais piemērs ir keramikas meistardarbnīca Rūdolfa Pelšes vadībā), taču sešdesmito gadu izmaiņas bija visaptverošas un tām piemita pavisam cits raksturs – «sagatavot tautsaimniecībai nepieciešamos savas jomas speciālistus».
Šādā aspektā Tekstilmākslas nodaļas pastāvēšanu un darbību var raksturot kā divdabīgu un paradoksālu. Piemēram, ja Rūpnieciskās mākslas nodaļā dabas formas pētošie darbi – grafiskie, ģeometrizētie zīmējumi, modeļi utt. – izpaudās rūpnieciski ražojamās ergonomiskās formās, piemēram, transporta līdzekļos, sadzīves elektroprecēs, mēbelēs, tādējādi attaisnojot studiju mērķi un pamatuzdevumu, tad tekstilmākslas formālie izgājieni lielākoties summējās viena eksemplāra mākslas darbos.
Paša Rūdolfa Heimrāta vārdiem: «Ne reizi vien dažādas komisijas ir pārmetušas, ka pie mums pārāk maz mācot speciālos, ar rūpniecību saistītos priekšmetus [..]. Esmu pārliecināts: ja māksliniekam būs laba gaume un svaigas idejas, tad, aizejot uz tekstiluzņēmumu, viņš ātri apgūs šos speciālos nosacījumus. Galvenais, lai viņš būtu radošs cilvēks.«
Izaugsme
«Tekstilmāksla šodien ir viena no latviešu mākslas visattīstītākajām nozarēm,» vēsta grāmata Latviešu mūsdienu dekoratīvie audumi (1975.), ļaujot secināt, ka tekstilmākslas izpratnē notikusi kvalitatīva attīstība, proti, tautiskās daiļamatniecības vietā vēsturē ir ienācis interjers kā kritērijs un tekstilmākslas attīstītājs, utilitāro funkciju atstājot otrajā plānā. Tekstilmākslas jaunās izpratnes un attieksmes garants bija divi lielumi. PSRS saimniekošanas sistēma ļāva iesaistītajiem dzīvot pašpietiekamā siltumnīcā; šādā augsnē veiksmīgi varēja attīstīties fenomeni, kas smagākos apstākļos nemaz netiktu ievēroti. Otrs spēks ir ienākošā, profesionāli apmācītā tekstilmākslinieku paaudze. Precīzāk – paaudzes, kas izgājušas cauri Rūdolfa Heimrāta prasmīgajām rokām.
Izstāde
Visapjūsmotākā izstādes sadaļa ir ekspozīcija muzeja otrajā un trešajā stāvā, ko veido fotogrāfijas no profesora Rūdolfa Heimrāta audzēkņa Ata Ieviņa arhīva. Tās papildinātas ar virtuālu ieskatu mākslinieka dzīvē un daiļradē. Rūdolfs Heimrāts ar ģimenes locekļiem, ar draugiem, ar studentiem, svētkos, ballītēs un citos saviesīgos pasākumos – smaidošs, smaidīgu cilvēku ieskauts. Fotogrāfijas ir visintīmākais un tiešākais veids, kā piedzīvot personību, par kuru drīkst izteikties tikai kanonizētajos apzīmējumos lielisks, izcils, ģeniāls.
Izstādes galvenā zāle pārsteidz ar profesora Heimrāta māksliniecisko spēju daudzveidību un vērienīgumu, to meklējošo, urdošo iedabu. Keramikas izstrādājumos nolasāma rotaļāšanās ar grieķiskajiem motīviem, Latvijas etnogrāfiju, redzamas nianses no primitīvās mākslas – nevainojama krāsu, formu un dekorējošo elementu izjūta. Tekstiliju diapazons – sākot no klasisko vēsturisko vērtību cienīgiem paraugiem, variācijām padomju mākslas abstrahētajā formveidē, līdz pat galēji abstraktiem, glezniecības vārda cienīgiem piemēriem. Kopā ar fotogrāfijām un skicēm tam visam būtu jārada grandiozs iespaids. Taču, piemēram, A3 formāta studiju skices kā patstāvīga ekspozīcijas vienība nevar līdzināties vairākus kvadrātmetrus lielam gobelēnam, un nedaudzie keramikas izstrādājumi un lielformāta fotoattēli (kas kopā ar fotogrāfijām otrajā un trešajā stāvā nedaudz pārsātina izstādi tieši ar šī medija eksponātiem) nespēj kļūt par vienojošo posmu starp galējībām. Izstādītā bagātība nerada vienotības un mērķtiecīgi komponēta pārdzīvojuma iespaidu.
Nav šaubu, ka profesora Heimrāta mākslinieciskais sniegums pilnībā attaisno tam veltītos cildinošos apzīmējumus, tomēr izstādē nav varēts izvairīties no liktenīgā klupšanas akmens, kas nereti pavada tos māksliniekus, kas kādā vēstures kontekstā bijuši celmlauži un pirmgājēji, taču pēcāk viņu idejas, daudzo sekotāju attīstītas, kļuvušas par ierindas patiesībām. Proti, izstādes organizācija pati par sevi nepārliecina par Rūdolfa Heimrāta izcilību; skatītājiem tai jānotic tikai no tekstos lasāmajiem jūsmīgajiem vārdiem.