Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/14/9010726t1ha83d.jpg)
Viens no skaistākajiem atjaunotajiem koka namiem Rīgā atrodas Daugavgrīvas ielā 7. Šim namam ir neparasta vēsture – vairākkārt paredzēts nojaukšanai, tas tomēr nav nojaukts, dedzis, tomēr nav nodedzis, bet pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas no pusdeguša grausta atdzimis visā savā krāšņumā.
Tikpat neparasti kā nama vēsture ir tā pašreizējie iemītnieki – firma ar labāko reputāciju būvniecības nozarē 2005. gadā SIA «Kalnozols celtniecība». Līdz ar to vairāk nekā 150 radošie uzņēmuma darbinieki strādā kabinetos, kas ir moderni aprīkoti, taču atgādina guļbūvi. Viņi atzīst, ka neparastais interjers, kas slēpj sevī īpašu dzīves filozofiju, mudina domāt netradicionāli un radīt izaicinošus projektus.
Tur, kur tagad stiepjas Daugavgrīvas iela, pirms vairāk nekā divsimt gadiem veda vien smilšains ceļš, kura otrā pusē sākās priežu sili, kas pletās līdz pat Kalnciema purviem.
Pamazām te izveidojās ciemats, kurā dzīvoja zvejnieki, pārcēlāji un liģeri (svērāju palīgi). Laikam ritot, zemes gabalu vērtība, no kuriem varēja redzēt Vecrīgas torņus, auga un šeit labprāt īpašumus iegādājās arī turīgākie pilsoņi.
Sena 1819. gadā izdotā Rīgas – Slokas ceļa karte liecina, ka māja gruntsgabalā, kas nepārprotami identificējams ar pašreizējo apbūves gabalu Daugavgrīvas ielā 7, pieder strādniekam Mārtiņam Dumpim. Dažādu nomas līgumu 1794. gada sarakstā Latvijas valsts vēstures arhīvā atrodas arī līgums starp Mārtiņu Dumpi un Vilhelmu Pecholcu par vienas istabas un viena malkas kambara izīrēšanu uz gadu, katru pusgadu ņemot par to īres maksu 9 dālderus. Pats saimnieks līgumu parakstījis, uzvelkot trīs krustiņus.
Pēc tam māju nopircis zviedru namdaris Johans Brinks. Nekustamo īpašumu inventarizācija 1863. gadā vēsta, ka īpašums pie Daugavgrīvas ielas sastāv no: koka dzīvojamās mājas; diviem ērberģiem; sakņu pagraba, kā arī dārza priekam un mazas siena pļaviņas.
Vēlāk šo īpašumu nopērk kāds kuģa kapteinis, tad tas vēl četrreiz maina īpašniekus. Uz siena pļaviņas gruntsgabala dziļumā tiek uzcelta arī mūra māja. Kādu brīdi gruntsgabala īpašniece ir J. Švarca, un no tā laika apbūve iegūst nosaukumu Švarca muiža. 1931. gadā šo īpašumu par 60 000 latiem nopērk rakstnieks Jēkabs Janševskis.
1937. gadā, projektējot Daugavgrīvas ielas paplašināšanu un iztaisnošanu, bija paredzēts māju nojaukt. Tomēr tas netika izdarīts. Arī nedaudz vēlāk Daugavgrīvas ielu neiztaisnoja tik pamatīgi, kā bija iecerēts, tāpēc māja turpināja pastāvēt. Arī tad, kad Pārdaugavā vērienīgi tika būvētas pieejas Vanšu tiltam, dažiem koka namiņiem brīnumainā kārtā izdevās izdzīvot – to vidū arī īpašumam Daugavgrīvas ielā 7, kas gan padomju laikos, kad te bija iekārtoti dzīvokļi, izskatījās stipri bēdīgi.
Šobrīd nami Daugavgrīvas ielā 7 pieder arhitektam Intam Pujātam un firmai «Otrā avēnija».
Tikai dažu metru atstatumā no šā apbūves gabala jau sagatavots būvlaukums, kurā ārzemju investori plānojuši celt divus debesskrāpjus.
***
Arhitektoniskā izpēte – SIA «AIG»
Restaurācijas projekts – arhitekts Ints Pujāts.
Celtniecības darbi – SIA «Kalnozols celtniecība»
Koka logi un durvis – SIA «Flora»