Pirms kāda laiciņa kādā žurnālā lasīju intervijas ar sievietēm, kurām piederēja dažādas somiņu kolekcijas. Ja pareizi saprotu, tad daudzas no šīm kolekcijām bija visai vērtīgas. Jo pareizo zīmolu pareizās somiņas ir ļoti dārgas.
Dalīties mīlestībā? Nē, nēsāt «birkinbagu»!
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Vai ir pieklājīgi, ja tik nabadzīgā valstī kā Latvija kādam ir soma automašīnas vērtībā?
Skaudībiņa
Vai tas ir pieklājīgi, piedienīgi, normāli, ja mūsu valstī kādam ir somiņu kolekcija? Patiesībā jau soma ir tikai simbols, tikpat labi mēs varētu runāt par gredzeniem, drēbēm, kurpēm, jā, iespējams, arī virtuves iekārtām, mājām un dzīvokļiem, galu galā un beigās nonākt arī pie jahtām un helikopteriem. Bet nu paliksim pie somiņas. Tāds tuvs un saprotams simbols. (Informācijai «Birkin bag» — viens no ļoti slaveniem un ļoti dārgiem somu zīmoliem, un tā soma tiešām ir kolosāla, ērta, ietilpīga, stilīga nenormāli!)
Vārdu sakot — ir vai nav pieklājīgi, ja man ir tāda soma (patiesībā man nav), ja citiem nav ko ēst? Jā vai nē? Man nešķiet, ka te var atbildēt ar «jā» vai «nē». Un vispār jau es apzinos, ka jautājums uzdots provokatīvi. Tomēr jautājuma būtība tepat paliek.
Zini, es nemaz netaisos izlikties labāka, nekā esmu. Kad lasu, ka vienai sievietei pieder četri pieci «birkinbagi», tad viena no domām, kas man ienāk prātā, pareizāk sakot, viena no sajūtām, ir arī skaudība...
Es dievinu somiņas! Es mazliet apskaužu to sievieti, ka viņai ir «birkinbags»! Un es arī gribu sev «birkinbagu»! Jā, es apzinos, ka tā maksā veselu bagātību un ka, visticamāk, man tādas varbūt nekad arī nebūs, bet es gribu «birkinbagu»!
Un es domāju, ka ir pilnīgi normāli gribēt «birkinbagu». Nu kā tādu somu var negribēt?
Vai drīkstu būt laimīga? Nu jā, un tad ierunājas arī veselais saprāts. Es domāju: vai es gribu četrus vai piecus «birkinbagus»?
No vienas puses — ak, nu kāpēc ne, katrs savā krāsā! No otras puses — vai es justos ar savām piecām dārgajām somiņām laimīgāka nekā tad, ja man būtu viena?
Vai es vispār varu būt laimīga ar savu somiņu valstī, kur ir tik daudz nelaimīgu un nabagu cilvēku? Tik daudz cilvēku, kas neatļaujas pat sapņot par kaut kādu zīmola somiņu! Kam pietrūkst naudas zālēm, bērnu apģērbam, pusdienām un vēl visādām elementārām lietām!
Un, zini, mana atbilde ir — jā. Es zinu, cik daudziem cilvēkiem ir smagi un grūti. Bet jā — tas man neliktu justies nelaimīgai. Es būtu ļoti laimīga, ja man būtu Birkinas somiņa! Es tikai nezinu, cik ilgi.
Padomāsim: vai tu drīksti būt laimīgs, ja tev ir visādas dārgas lietas, bet citiem nav nekā? Ja pats esi nopelnījis — kāpēc ne?
Hmmm, bet tad jau sanāk — ja tev kāds to somiņu uzdāvinājis, tad tev nav tiesību justies laimīgam? Un, ja atklāti, es būtu daudz laimīgāka, ja kāds man to uzdāvinātu! Jo, pirmkārt, tā taču maksā kaudzi naudas! Cik ilgi un grūti man nāktos krāt un no cik daudz kā atteikties, lai es pati sev tādu varētu nopirkt! Un, otrkārt, šķiet, ka man tomēr, tomēr uzrastos kādi sirdsapziņas pārmetumi, saprotot, kādu kaudzi naudas esmu izgrūdusi par vienu somiņu. Un saprotot arī to, cik ļoti tā kādam varētu palīdzēt...
Valkā!
Vispār es pati brīnos — nu kāpēc man vajadzēja sākt domāt par visām šīm sarežģītajām lietām? Dzīvotu ar savu somiņu laimīga! Kur ir problēma? Galu galā ne jau tajā, vai man vai kādam citam ir somiņa vai nav tās. Uz pasaules vienmēr pastāvējusi nabadzība un bagātība, komunisms, kā zināms, ir utopija. Gan jau es atradīšu veidu kā būt laimīgai arī bez somiņas. Un nav nekur teikts, ka visas dārgo somiņu īpašnieces ir tik bezgala laimīgas.
Tomēr, man ir tāda sajūta, ka problēma pastāv. Ko darīt? Risinājums pilnīgi noteikti nav tāds, ka visām dārgo somiņu īpašniecēm jāpārdod savas kolekcijas un naudiņa jāatdod nabadziņiem. Tad jau, atvainojiet, mēs drīz vien atkal sāksim dedzināt muižas un pilis. Jo vienmēr būs kāda, kura labprātīgi nevēlēsies šķirties no savas somiņas!
Tad ko darīt un kā justies šajā sabiedrībā, kur dažiem ir somiņu un piļu kolekcijas, bet dažiem nav ko ēst un par ko operēt savus slimos bērnus? Ak dievs, es nezinu. Mani tikai nepamet sajūta, ka starp manu ilgoto «birkinbagu» un nabadzību tepat, Latvijā, ir kaut kāds sakars. Par spīti tam, es gribu to «birkinbagu»! Un tas ir normāli. Es to esmu pelnījusi! Jā!
Un vispār man šķiet, ka tā mūžīgā vainas sajūta mani nepametīs ar somiņu vai bez tās. Tev noteikti arī pazīstama tā vainas sajūta. Tā ieduras kā adatiņa sirdī — visdažādākajos, visnegaidītākajos brīžos. Kad ieraugi sirmu sievieti ubagojam uz ielas. Kad izlasi par to, cik cilvēku atkal nosaluši šonakt. Kad izlasi, ka kādam slimam bērnam nav naudas operācijai. Un, jā, arī tad, kad ieraugi kādu piedzērušos ubagu, taisoties uz naktsguļu trolejbusa pieturā.
Ir tak pilnīgi skaidrs, ka visiem palīdzēt nav iespējams un ka neko neglābs arī tas, ja mēs atdosim savas somiņas un dzimtas dārglietas.
Bet ko darīt?
Ak, es nezinu. Jau teicu — esmu nikna uz sevi, ka tik nesakarīgas domas man nāk galvā, ka gribas domāt tikai par skaistām un dārgām somiņām. Un par Ziemassvētku «šopingu» Londonā — esmu saposusies turp doties, biļete man jau kabatā. Viss bija kārtībā, un te pēkšņi tā stulbā vainas sajūta un jautājumi — ko darīt, kā justies...
Nu nav man atbildes, ko darīt un kā justies ar tām dārgajām somiņām. Ja ir somiņa, jāliek plecā un jāiet uz ielas. Nu ko citu. Un varbūt jāziedo biežāk. Kādam slimam bērnam, kādai sirmai ubadzei.
Lai gan es reizēm iedodu naudu arī piedzērušam bezpajumtniekam. Laikam jau mēģinu pielabināties savai vainas sajūtiņai... Un vispār — nāk Ziemassvētki. Kad var teikt — dalies mīlestībā! Un tas ir skaisti.
Bet atļauj man vēl vienu reizi minēt vārdu «birkinbags». Un, proti, man reizēm šķiet, ka dalīties mīlestībā ir vieglāk nekā atteikties no kārtējā «birkinbaga». Lai kas tas arī būtu.